Māra Branča skatījums

Grāmatas „Palimpsests“ vāks. FOTO Māris Brancis.

Pēteris Bankovskis. Palimpsests. Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā. Inetas Berkmanes dizains un makets. Neputns, 2020. 476 lpp.

Pieņemu, ka neesmu vienīgais, kurš nav tuvos draugos ar svešvārdiem, kuri klejo apkārt un meklē sapratēju. Manā sētā tie ieklīst reti vai, pareizāk sakot, ienāk gan, taču ātri pazūd, draudzīgu sagaidīšanu negūstot. Tad nu mēģināsim noskaidrot, ko nozīmē no citas tautas leksikas patapinātais jēdziens palimpsests, palīgā ņemot paša grāmatas autora teiktais priekšvārdā: „Par palimpsestu sauc rokrakstu, kas rakstīts uz pergamentu, uz kura jau bijis cits rokraksts vai pat vairāki. Vai nu tāpēc, ka iepriekšējais rokraksts laika gaitā izbalējis un kļuvis nesalasāms, vai tādēļ, ka tā saturs kaut kādu iemeslu dēļ tapis netīkams vai nepieņemams, vai – piezemētāk – materiālu trūkuma dēļ rakstītājs iepriekšējo tekstu no pergamenta nokasa un raksta savējo.“ Mazliet tālāk viņš secina: „Rakstīt par kolekcionārismu nozīmē darināt palimpsestu.“

Uzreiz jāprecizē, ka par kolekcionēšanu un kolekcionāriem, par šo, kā dažam liekas, apsēstību, līdz šim latviešu valodā nav iznācis neviens pētījums. Vienīgi laikrakstos un žurnālos kaut kas izlasāms, tomēr dziļāk neanalizējot doto jautājumu. (Prese un žurnāli nemēdz kādā jautājumā nopietnāk iegremdēties, vismaz Latvijā.) Arī citu valstu apgādi nav bijuši īpaši naskāki. Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, šī tēma prasa pamatīgu iedziļināšanos. Otrkārt, ne katrs kolekcionārs ar labu prātu ļaujas rakstītāja ziņkārībai, zinātkārei. Tādēļ vien šis Pētera Bankovska pētījums ir vērā liekams, pat saistošs, ko labprāt vēlētos ieteikt izlasīt arīdzan citiem, kuri tiecas uzzināt vairāk gan par šo priekšmetu, gan par mākslas darbu vākšanu un par kolekcionāriem, gan vēl jo vairāk – par Latvijas kultūras vēsturi no pavisam cita skatu punkta nekā līdz šim.

Grāmatas autors Pēteris Bankovskis pārzina vairākas valodas. Tas devis viņam iespēju iedziļināties kādā problēmā, ko par to saka arī Rietumu literatūra. Viņš 1980. gadā beidzis LVU svešvalodu fakultāti, pēc tam sācis mācīties, bet izstājies no mākslas vēstures un teorijas nodaļas 3. kursa Mākslas akadēmijā; strādājis avīzē Padomju Jaunatne, Literatūra un Māksla un Labrīt. Daudzi zinās viņu no tā, ka viņš ilgus gadus vadīja Latvijas Kultūras fondu. Viņa rosināts, arī es sāku publicēties, kādēļ esmu viņam ļoti pateicīgs. Pēteris Bankovskis vienmēr izcēlies ar plašajām zināšanām, aso prātu, spēju satvert problēmas pašu būtību, ar lielisko kopto valodu. Šīs kvalitātes grodi atklājas arīdzan šajā pētījumā.

Kā ikvienā pamatīgā zinātniskā apcerējumā, arī šajā viss sākas ar historiogrāfiju – ar plašu ieskatu publikāciju vēsturē par kolekcionēšanu ārzemēs un Latvijā. Te, starp citu, uzzinām, ka 1920. gadā Rīgā izdotais žurnāls Baltijas filatēlists iznāca arī vācu, angļu un franču valodā un ka tas ātri vien tika drukāts 10 000 eksemplāros. Pēc Otrā pasaules kara arī iznāca līdzīga satura žurnāls, pat divi, taču tikai ārzemēs, bet ne Padomju Latvijā. Latvijai atgūstot valstisko neatkarīgu, dienasgaismu ieraudzīja vairāki izdevumi, nopietnākais bija žurnāls Antikvariāts, bet nu jau tie visi pārtraukuši savu darbību.

Nākošā nodaļā Pēteris Bankovskis izanalizē kolekciju veidošanās vēsturi pasaulē un to specifiku. Ar šo slimību bija saslimuši daudzi redzami zinātnieki, rakstnieki un citu profesiju pārstāvji, piemēram, Zigmunds Freids, Balzaks, Mopasāns, Prusts u.c.

Domāju, lasītājiem daudz jauna atklās lappuses, kas vēsta par kolekcijām Latvijā, sevišķi Zemgales un Kurzemes hercogistē un Vidzemes muižās, kurās krājās ievērojamas mākslas vērtības. P. Bankovskis iepazīstina ar kolekciju īpašnieku vārdiem, viņu biogrāfijām, viņu interešu loku un ieguldījumu Latvijas kultūrā. Te uzzinām, ka savulaik zemēs ap Daugavu, Lielupi un Gauju baltvāciešu jeb vācbaltu namos bija skatāmi Leonardo da Vinči, Mantenjas, Korredžo, Velaskesa un daudzu jo daudzu citu slavenu Renesanses un vēlāku laiku gleznotāju darbus.

Pētījuma autors visai kritiski izturas pret 1905. gada revolūciju un tai sekojošām muižu dedzināšanām, kas tai sekoja un kas pakļāva liesmām ne tikai muižnieku mantu, izcilus arhitektūras piemērus, bet arīdzan neiedomājamas kultūras vērtības. Bet ko var gribēt no neaudzinātas, neizglītotas un iekšēji saniknotas tautas? Tas pats attiecas arīdzan uz padomju okupāciju, kuru vadoņi un noteicēji bieži bija tumši ļautiņi, kuru maz attīstītās smadzenes masēja nodrāztas frāzes un liekulīgā ideoloģija.

Starpkaru periodā kolekcionāru kustība latviešu inteliģentās sabiedrības vidū tikai sākās, šo procesu aprāva gan padomju karaspēka iebrukums Latvijā, gan padomju funkcionāru aprobežotība kultūras ziņā, gan izsūtīšanas uz Sibīriju, kas skāra visbiežāk latviešu inteliģenci.

Pēc pēdējā kara kolekcionārs bieži tika pielīdzināti spekulantam, līdz ar to ir vajājams, jo ir komunisma cēlēju mērķu novērsējs no šī uzdevuma un tādēļ ir pat ienaidnieks. Paldies Dievam, šāds stāvoklis nepastāvēja ilgi, mākslas darbu krājēji klusi radās un uzkrāja mākslas vērtības no pazušanas.

Grāmatas pēdējās nodaļas veltītas mūsdienu kolekciju īpašniekiem, kuri vairāk vai mazāk virza mūsdienu mākslas evolūcijas gaitu, kādi ir Dina un Jānis Zuzāni, Viktors Astaņins, Pēteris Avens un citi. Kolekcionēšana ir dzīvs process, kas rodas it kā pats no sevis, tad iegūst noteiktu virzību, līdz pārveidojas vai izsīkst. Pēteris Bankovskis uzskata: „Spēle, izrādīšanās, noslēpums, dziņa, kaislība, atkarība, patoloģija, laika kavēklis, instruments prāta asināšanai – tas viss un vēl daudz vairāk saistās ar kolekcionārismu.“

Grāmatai ir ārkārtīgi plašs zinātniskais aparāts – literatūras saraksts un, kas ir īpaši izcili, skrupulozi veidots personu saraksts.

Šis pētījums netieši aicina izzināt mūsu kultūras vēsturi, pašiem kļūstot zinošākiem un garīgi bagātākiem.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“