Sidnejā atceramies Aizvestos

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida (Kersti Kaljulaid), LR prezidents Egils Levits, Lietuvas prezidents Gitans Nausēda (Gitanas Nausėda). Kadrs no video. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Sulev Kalamäe, Igaunijas Republikas goda konsuls Jaundienvidvelsā; Ieva Apine, Latvijas Republikas vēstniecības Austrālijā pilnvarotā lietvede; Jaroslavs Duma, Ukrainas Nacionālās Republikas goda konsuls Jaundienvidvelsā; Ginta Viliunas, Lietuvas Republikas goda konsule, Jaundienvidvelsā; Mārtiņš Tuktēns, Latvijas Republikas goda konsuls Jaundienvidvelsā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Runu sniedz Mārtiņš Tuktēns. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Republikas vēstniecības Austrālijā pilnvarotā lietvede Ieva Apine. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Dzied lietuviešu ansamblis „Atspindys“. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Dzied igauņu koris „Kooskõlas“. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ojārs Greste (Apvienotās Baltiešu komitejas priekšsēdis) un Ieva Apine (Latvijas Republikas vēstniecības Austrālijā pilnvarotā lietvede). FOTO Saulius Stepulis.

Palielināt / Enlarge

Klātesošie skatās dziesmas „Saule, Pērkons, Daugava“ video. FOTO Ojārs Greste.

2021. gada 14. jūnijā aprit 80 gadu kopš Padomju Savienība pēc Baltijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas. Šo notikumu 14. jūnijā Sidnejas igauņu, latviešu un lietuviešu sabiedrības atzīmēja ar gadskārtējo piemiņas sarīkojumu Sidnejas Latviešu namā.

Uz sarīkojumu ierodos agri. Namā sajūta ir svinīga. Mani pārsteidz un iepriecina saulainās dzeltenās puķes un lielo lapu zaļumi. Uz brīdi atvieglo sirds smagumu. Paldies Lienai Sveilei! No mūsu ģimenes aizvestie ir atstājuši ilgstošus tukšumus. Pirms sarīkojuma aprunājos ar vecākiem latviešiem. Tie stāsta par pazudušiem un aizvestiem radiem, draugiem vai skolas biedriem. Atmiņas vēl ir spilgtas un sāpīgas. Pēteris Kļaviņš atceras, ka viņš ar savu ģimeni ir visu nakti slēpies mežā.

Ieskatos biedrības veikalā. Tas ar katru reizi kļūst pievilcīgāks, ar svaigi krāsotām sienām un jaunām precēm. Nopietni gatavojas uz Jāņiem un Kultūras dienām. Pie letes sēž jauniete Lara Veidnera. Šodien ir izstādītas dažādas grāmatas par Sibīrijas deportācijām. Pašķirstu grāmatu Aizvestie, un atrodu 12 mūsu ģimenes radus.

Kafejnīcā Lolitas Jurānes vadībā viss ir labā kārtībā. Biedrības dāmas, tāpat kā allaž, laipni un draudzīgi piedāvā kafiju, tēju, garšīgas smalkmaizītes un sviestmaizītes. Baltu un arī citu tautu ļaudis apmierināti sēž pie galdiem un čalo. Baltajā zālē papriecājos par Austrālijas latviešu mākslas izstādi.

Aizvesto atceres sarīkojums notiek Lielajā zālē. Zāles aizmugurē uz plakātiem ir Okupācijas Muzeja izstāde par 14. jūnija un okupācijas laika notikumiem. Skatuvi grezno lieli Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogi. Skatuves mala visā garumā ir noklāta ar zaļām lapām, vāzēs ir balti un dzelteni ziedi. Sarīkojumā piedalījās kādi 120 cilvēki.

Ojārs Greste, Apvienotās Baltiešu komitejas priekšsēdis, svinīgi un veiksmīgi vada sarīkojumu. Ievadā ir mācītāja Kolvina Makfersona (Colvin MacPherson) vadīta lūgšana, seko Baltijas prezidentu kopīgā paziņojuma video ieraksts; Austrālijas Ministru prezidenta Skota Morisona (Scott Morrison) vēstījums; Ukrainas un Baltijas goda konsulu runas, Latvijas vēstniecības Austrālijā pilnvarotās lietvedes runa; kora dziesmu mūzikas video. (Laikrakstā Latvietis #654 var lasīt visā garumā Baltijas prezidentu un arī Austrālijas Ministru prezidenta paziņojumus.)

Dziesmu video starp runām ir sevišķi jauki, pat iedvesmojoši. Baltijas goda konsulu runas tiek ievadītas ar tās zemes kora dziesmas video – igauņiem Ärkamise aeg (Atmošanās), latviešiem – Saule, Pērkons, Daugava, lietuviešiem Lietuva brangi (Mīļā Lietuva). No katras runas cenšos izlobīt dažus galvenos domu graudus. Šogad tiek uzsvērtas personīgas atmiņas un pārdomas, nevis dati un vēsture.

Jaroslavs Duma, Ukrainas Nacionālās Republikas goda konsuls Jaundienvidvelsā.

Līdzīgi Baltijas valstīm, Ukraina arī ir daudzus gadus cietusi no Maskavas komunistu genocīda. 1932. – 1933. gados miljoniem ukraiņiem bija jāmirst bada nāvē. It kā ar to nepietiktu, vēl tūkstošiem cilvēkus arestēja un nogalināja. Vēl šodien Staļina ļauno režīmu turpina Putins; okupē Krimu, nošauj MH17 lidmašīnu, slepkavo ukraiņus pat diasporā.

Šodien atceramies aizvestos. Tajā pašā laikā ir svarīgi saprast, ka teroristu un haosa pirmsākums nāk no Maskavas. Kari vairs nenotiek tikai karalaukos ar ieročiem. Modernie kari notiek arī slēgtās istabās, jebkurā zemē ar mēģinājumiem patiesību slēpt, maskējot un manipulējot dažādos veidos. Maskava un tās marionetes citās zemēs, diemžēl arī Austrālijā, slēpj faktus un melo. Maskava nepieņem, ka visām nācijām un visiem cilvēkiem vajag dzīvot un ir jādzīvo brīvā, demokrātiskā sabiedrībā. Īru filozofa Edmunda Bērka (Edmund Burke) vārdos: „Vienīgais, kas vajadzīgs ļaunuma uzvarai, ir tas, ka labie cilvēki neko nedara.“ un „Kad sliktie cilvēki apvienojas, labajiem ir jāapvienojas.“

Duma nobeidz ar stāstījumu par Ukrainas un Krimas cīņām un situāciju līdz šai dienai.

Sulev Kalamäe, Igaunijas Republikas goda konsuls Jaundienvidvelsā.

Tikko noklausījāmies dziesmu Atmoda, kura pirms 30 gadiem bija dziedošās revolūcijas dziesma. Šogad augustā varam svinēt 30 gadus kopš brīvības atgūšanas. Bet šogad ir pagājuši 80 gadi kopš 1941.g. jūnija, kad no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas varmācīgi aizveda kādus 50 000 cilvēkus – politiskos līderus, parlamentāriešus, uzņēmējus, skolotājus, policistus, galvenos militāros virsniekus. Vairums aukstumā un badā nomira, un tikai nedaudzi vairs atgriezās mājās. 1949. gada martā atkārtojās masveida deportācijas. No Igaunijas izveda kādus 20 000 cilvēkus, to starpā zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai. No Latvijas un Lietuvas izveda cilvēkus līdzīgā skaitā.

Mūsu kopējās atmiņās ir atstātas dziļas rētas. Mums ir jārunā, lai izrādītu cieņu pret aizvestajiem, kuri paši nevar runāt. Mums ir jārunā par šīm lietām, lai tās neatkārtotos. Tā ideoloģija bija ļauna, solīja brīnišķīgu paradīzi, bet noveda nožēlojamā ellē.

Nesen Igaunijā tika publicēta manas mātes atmiņu grāmata. Izstāstīšu vienu mātes stāstu. Māte tad bija 18 gadus veca meitene. Pa ceļam no skolas bija kāda iecienīta igauņa brīvības cīnītāja bronza statuja. Kādu dienu māte noskatījās, ka vīrieši bija apmetuši virvi ap statujas kaklu un vilka, bet nespēja apgāzt. Piesēja pie smagās mašīnu, un statuja krita. Māte iekliedzās – slepkavas! Komisārs pierakstīja mātes vārdu, dzīvesvietu un teica – mēs atkal redzēsimies. Māte atskrēja mājās raudādama. Mātes tēvs aizsteidzās pie komisāra. Komisārs nebija aizmirsis bagāto mielastu, ar ko tēvs bija viņu un viņa darbiniekus cienājis pateicībā par labi padarītiem būvdarbiem. Tāda cieņa pret darbaļaudīm bijusi reta. Tēvs atgriezās mājās apmierināts, ka meita izglābta. Toreiz māti neaizveda, bet nākamās deportācijas sarakstā tomēr bija viņas vārds.

Mārtiņš Tuktēns, Latvijas Republikas goda konsuls Jaundienvidvelsā.

Atceroties aizvestos no Baltijas zemēm, ir jāatceras, ka līdzīgas varmācības notika arī Polijā, Ukrainā, Gruzijā, Baltkrievijā un citur Padomju Savienībā. Trīs Baltijas tautas ir stipri atšķirīgas valodā un kultūrā. Tās ir ģeogrāfiski tuvas un ar līdzīgu traģisku vēsturi. Tagad Kanberā Baltijas valstis sadarbojas, nodibinot diplomātisko klātbūtni Austrālijā.

Daudz personīgo stāstu šeit ir izgaisuši līdz ar iepriekšējām paaudzēm. Cilvēki nevarēja un negribēja runāt par toreizējām briesmām, pārvietošanu, ģimenes zaudēšanu, izolāciju, iesaukšanu armijā, depresiju... u.c. Toties daudz grāmatu un atmiņu stāstu ir rakstīti. Latvijas arhīvs 2001. gadā publicēja grāmatu Aizvestie, kurā ir visu aizvesto vārdi un informācija. Šodien Latvijā visus Aizvesto vārdus lasīs. Ir ieteicams ieskatīties deportēto kartē deportetie.kartes.lv.

M. Tuktēns ļoti izteiksmīgi izlasīja fragmentus no Ināras Strunges romāna Sydney via Siberia un ieteica grāmatu izlasīt. Romāns ir angļu valodā par deportāciju briesmām; tas ir spēcīgs un piemērots arī jaunākajai paaudzei. Autore Ināra Strunga uzauga Sidnejā, bet tagad dzīvo Brisbanē.

Ginta Viliunas, Lietuvas Republikas goda konsule Jaundienvidvelsā.

Savā uzrunā viņa uzdod jautājumu un meklē tam atbildi. Prasa: kāpēc mēs katru gadu pulcējamies, lai atcerētos un pārdomātu? Vai ir vērts sanākt, ja neesam neko iemācījušies? Sevišķi tāpēc, ka pasaulē vēl arvien katru dienu notiek nežēlīgas varmācības, varbūt atceroties šos notikumus, traģēdija tikai tiek palielināta? Varbūt pat vardarbība tiek iedvesmota?

Tomēr ir cerība. Krīzes apstākļos starp galīgi svešiem cilvēkiem parādās nesavtīga devība. Ļaunumu līdzsvaro nesavtīgās devības labestība. Tāpēc mums ir jāsanāk un jāatceras. Cilvēkos pastāv vajadzība atzīt upurus un ar cieņu izteikt pateicību. Ja pat vienu cilvēku izdodas izglābt, un vienu holokostu apturēt, tas ir to vērts. Mēs sanākam 14. jūnijā tāpat kā austrālieši Anzaku dienā – Lai mēs neaizmirstu.

Ieva Apine – Latvijas Republikas vēstniecības Austrālijā pilnvarotā lietvede.

Tā ir vēsturiska privilēģija šeit pārstāvēt pašu pirmo Latvijas vēstniecību Austrālijā, un izrādīt cieņu maniem radiem, kurus izveda 1941. g. un 1949. gadu deportācijās.

Lai gan deportācijas pieder Baltu tautu vēsturē, tautu atmiņā šie notikumi ir spilgti un svaigi. Tie ir ietekmējuši tautu atmiņas, vērtības un identitātes. Citējot Apini: Nav tādas ģimenes Baltijas valstīs, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Mums visiem un ikvienam šie stāsti ir ļoti līdzīgi. Mainās tikai darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks un vieta, mocības un beztiesiskums ir vieni un tie paši. Pie mūsu robežām arī šodien pat gaisā notiek noziegumi. Krievijā un Baltkrievijā trūkst vārda brīvības. Tie ir brīdinājumi, ka mums ir jābūt modriem katru dienu. Dievs svētī visas trīs Baltijas valstis, un, Dievs, stāvi klāt Ukrainai!

Pēc runām uzstājās lietuviešu un igauņu vokālie ansambļi ar muzikāliem priekšnesumiem. Četras lietuvietes tautas tērpos – ansamblis Atspindys nodzied dziesmu par upi, kurā klausoties gandrīz var dzirdēt kā lēni un mierīgi burbuļodama tek upe. Pēc tam vēl četras dziesmas. Tad igauņu jauktais koris Kooskõlas ar 12 dziedātājiem nodzied četras dziesmas.

Beigās klātesošie dziedāja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valsts himnas, pianista Voiteka Višņevska (Wojciech Wisniewski) pavadījumā.

Pēc sarīkojuma vēl ilgi kavējamies pie uzkodām, atspirdzinājumiem un pārrunām.

Paldies Andrim Karikam par skatuves iekārtu un Jānim Graudam par gaismu, skaņu un video projekciju tehniku. Un paldies Apvienotai Baltiešu komitejai par labi noorganizētu piemiņas sarīkojumu.

Baiba Harrington
Laikrakstam „Latvietis“