Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Lielo kapu aizvāktie „mākslinieciski nevērtīgie“ kapa pieminekļi. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Lielo kapu aizvāktie „mākslinieciski nevērtīgie“ kapa pieminekļi. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Lielo kapu aizvāktie „mākslinieciski nevērtīgie“ kapa pieminekļi. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Lielo kapu aizvāktie „mākslinieciski nevērtīgie“ kapa pieminekļi. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Lielo kapu aizvāktie „mākslinieciski nevērtīgie“ kapa pieminekļi. FOTO Gunārs Nāgels.

Sveicināti, lasītāji!

Latvieši lepojās ar mūsu unikālo, tā saukto, „kapu kultūru“. Mēģinājumi izskaidrot sveštautietim kapu svētku būtību bieži tiek uzņemta ar nesaprašanu.

Latvijas Kultūras kanonā rakstīts:* „Latvijas kultūrtelpā mēs varam runāt par laika gaitā mainīgām, bet noturīgām, regulārām kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcijām vairāku gadsimtu garumā.“

Uz ko tad īstenībā attiecas šī „kapu kultūra“? Varētu iedomāties, ka tā ir vispārīga cieņa pret aizgājējiem, un to kapu vietām. Valsts rūpējās par brāļu kapiem, un gan mūsējo, gan bijušo ienaidnieku karavīru kapi ir aizsargāti. Tik labi neveicas ar nacionālajiem partizāniem, kuru pēdējās dusas vietas tikai lēnā garā tagad sāk apzināt. Padomju okupācijas vara nošautos nacionālos partizāns vienkārši iemeta bedrēs, un valstij vēl nav programmas šīs vietas apzināt, tur guļošos identificēt, ekshumēt un pienācīgi pārapbedīt. Par spīti tam, ka daudzas vietas ir zināmas, vismaz aptuveni.

Bet kā ir ar nekarojošajiem, mierīgajiem iedzīvotājiem? Kā mūsu slavenā „kapu kultūra“ izpaužas īstenībā? Bēdīgais piemērs ir Rīgas Pilsētas jeb Lielie kapi Miera ielā. Oficiāli tā nav vairs kapsēta, bet gan „Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6636 – Dārzu un parku ansamblis „Lielie kapi“ ar memoriālām celtnēm“. Par spīti tam, ka tur reāli guļ vairāki desmiti tūkstošu rīdzinieku. To skaitā Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Andrejs Pumpurs un Vērmanes dārza dāvinātāja Anna Ģertrūde Vērmane.

1969. gadā Lielajiem kapiem pāri būvēja Senču ielu, bet tad arī veidojās plāns visu kapu teritoriju pārtaisīt par muzejisku parku. Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomiteja 1969. gada 23. aprīlī pieņēma lēmumu Nr. 153 „Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā parka izveidošanu“.

Trīs mēnešus vēlāk laikraksta „Cīņa“ 6. jūlija numurā lasām O. Grauda sajūsmas pilnus vārdus: „Tagad, ejot pa «Lielajiem kapiem», redzam tur ari mūrniekus rosāmies. Ko viņi dara? Varam teikt: viņi liek pamatus jaunam muzejam. Kapu vecākajā daļā – pie Klusās un Klijānu ielu satekas izveidos pieminekļu muzeju, patiesi, īpatnēju muzeju. Uz šejieni pārvietos mākslinieciski vērtīgākos pieminekļus no visas kapsētas, jo tajā ir arī reti skulpturāli darbi, ko savā laikā darinājuši ievērojami tēlnieki. Tāds arhitektoniski interesants piemineklis ir arī gara kapliču rinda, kuru mūrnieki nu iesākuši atjaunot, vispirms nostiprinot laika zoba sagrauztos pamatus un sienas. Īsti atjaunos tikai šo kapeņu fasādes ar to mākslinieciskajām detaļām, bet to otru pusi paredzēts izmantot dažādu pieminekļu fragmentu, detaļu un plātņu iemūrēšanai. Iecerēts šo fasāžu atstarpes aizpildīt ar senatnīgajiem vērtīgu kalumu žogojumiem. Projektēts atjaunot arī citas arhitektoniski nozīmīgās un labāk saglabājušās kapličas, kas bagātinās parka ainavas, un tās arī izmantos memoriālo plākšņu, metāla un akmens kalumu, vāžu, bareljefu un citu vēsturisku priekšmetu izstādīšanai.“

Grauds tālāk skaidro, ka saglabāšot un kopšot tikai izcilo personību kapu vietas, bet pārējās kļūšot par izejvielu muzejam. Reāli iznīcināja lielāko daļu kapu pieminekļu un daudzus citus pārvietoja – kāpu plāksnes savāca izstādīšanai vienkopus, it kā tām nebūtu nekāda sakara ar zem tām apglabātajiem rīdziniekiem. Pieminekļi un kapu plāksnes, kuras netika pilnīgi aizvāktas tagad glabājas Rīgas pieminekļu aģentūras noliktavā.

Kāda runa te vēl var būt par „kapu kultūru“?

GN
2021. g. 30. jūn.

* https://kulturaskanons.lv/archive/kapu-kopsanas-tradicija/