Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Senioru saiets Sidnejā

Tikšanās ar bijušo sidnejieti un vairākas video filmas

Laikraksts Latvietis Nr. 656, 2021. g. 30. jūnijā
Valdis Krādziņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Filips Birzulis Latvijā uzrunā Senioru saietu Sidnejā. FOTO Pēteris Kļaviņš.

Peldēšana pa āliņģi ledainā ūdenī. FOTO Pēteris Kļaviņš.

Lībiešu tautas nams Mazirbē. FOTO Valdis Krādziņš.

Piemineklis „Jūras paņemtajiem“ Kolkasragā. FOTO Valdis Krādziņš.

Kārtējais senioru saiets notika piektdien, 11. jūnijā, plkst. 11.00 Sidnejas Latviešu nama Mārtiņa Siliņa zālē. Bija solīta tikšanās ar bijušo sidnejieti Filipu Birzuli zoom formātā, ko vadīja Jānis Čečiņš. Piedalījās ap 20 klausītāju. Tā kā ir septiņu stundu starpība laika ziņā starp Rīgu un Sidneju, Filips bija spiests celties plkst. 4.00 no rīta. Spožās gaismas Filipa dzīvoklī apžilbināja klausītājus Sidnejā, tādēļ stāstījuma laikā Filips atgūlās uz dīvāna. Viņš bija ciemojies Latvijā 1986. un 1990. gados. 1990. gadā notika Latvijā dziesmu svētki. Pirms viņš pārcēlās uz Latviju, viņam bija jāpabeidz universitāte. Latvijā viņš sāka strādāt žurnālistikā pie Baltic Independent un Rīga in Your Pocket. Viņam patika Latvijas daba un Latvijas meitenes. Pēc šī gada Jāņiem viņš būs bijis Latvijā 27 gadus.

Filips nav nekad nožēlojis savu lēmumu pārcelties uz Latviju. Viņš ir tulkojis vēstures grāmatas un strādājis kā tūristu gids, viņš ir atsācis strādāt žurnālistikā. Filips ir sagatavojis 39 rakstus par gaišiem cilvēkiem Latvijā – amatniekiem, māksliniekiem, pirtniekiem, uzņēmējiem un citiem.

Pirmais raksts bija par Kristīni Šišlovu, balto raganu un pirtnieci no Līvāniem. Viņai esot arī spējas palīdzēt cilvēkiem atmest smēķēšanu un dzeršanu.

Bruno Javoišs ir dzimis Latvijā pēc kara un vēlāk dzīvojis Rīgā. Viņš ir lasījis pie vecāsmātes atrasto pirmskara aizliegto literatūru. Bruno ir studējis avioinženieru zinātnes. Kādā brīdī viņš ir nolēmis aizstāvēt brīvo Latviju. Bruno ir uzšuvis 3mx5m lielu Latvijas karogu un 1963. gada 5. decembra naktī uzrāpies augšā radio tornī iepretī dzelzceļa stacijai. Tur viņš ir uzvilcis Latvijas karogu. Diemžēl netālu atradies policijas nams, un viņu notvēra. Bruno pavadīja vairāk par pusgadu Stūra mājā. Pēc tam viņu deportēja uz Mordoviju, Padomju Savienības Eiropas daļā. Viņš esot galīgi nesalaužams. Lēģerī iepazinās ar Gunāru Astru. Kad atgriezās Latvijā, viņam neļāva studēt augstākās izglītības iestādēs. Viņš aizbrauca uz Tartu, Igaunijā, izstudēja un apmetās tur.

Brigita Mironova dzīvo Inčukalnā. Viņa vada ledus skolu. Cilvēki peld pa āliņģi ledainā ūdenī. Tur viņi stiprina imunitāti, organismu un atgūst garīgo līdzsvaru. Brigita esot eleganta dāma.

Laila Kelle ir gleznotāja, kas nopirka muižas māju Pūrē, Kurzemē un to atjaunoja. Viņai tur ir pasakains dārzs. (Visus F. Birzuļa rakstus var atrast Latvia.eu/blog).

Pēc tam Jānis Čečiņš lūdza klātesošajiem uzstādīt jautājumus. Baiba Haringtona ieteica Filipam aprakstīt par Aiju Zviedri, kas zina daudz par mežkopību. Mēs arī varētu taisīt zoom sanāksmi ar Daini Ruņģi, bijušo sidnejieti, kas strādā mežsaimniecībā.

Vēl jautāja, cik lielā mērā Annas Ziedares Vasaras vidusskola iespaidoja Filipam pārcelties uz Latviju. Filips atbildēja, ka Vasaras vidusskola deva lielu iespēju satikties ar cilvēkiem no Latvijas. Piemēram, Atmodas laikā brauca kori no Latvijas, kā arī Rolands Silaraups, kuru izdzina no Latvijas (Par piedalīšanos Aizvesto piemiņas atcerē pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā. VK).

Pēc kafijas, senioru saieta otro daļu vadīja Jānis Grauds. Mēs redzējām īsu video par izsūtītajiem. Kapteini Aleksandru Bolšaiti izsūtīja 1941. gadā. Viņš izmeta zīmīti pa vilciena logu adresētu savai sievai Elzai. Vēlāk ziņoja, ka viņš ir miris 1942. gadā Noriļskā no plaušu karsoņa. Viņa dēls Pēteris ir ilgus gadus strādājis Latvijas Okupācijas muzeja valdē.

Citā video redzējām zemledus niršanu. Ziemā izgrieza āliņģi ar motorzāģi. Ģērbti hidrotērpos entuziasti peldēja zem āliņģa. Temperatūra bijusi ap 3°C.

Garāka filma bija no sērijas Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku. Šī epizode saucās Latvijas lībieši. Kārlis brauc ar savu motociklu un apciemo lībiešus jeb līvus Līvu krastā, Kurzemē. Lībieši ir viena no Latvijas pamattautām, Baltijas jūras somu cilts. Viņu priekšteči bija Latvijā pirms baltu ciltīm jau 3000 gadus p.m.ē. Viņu kultūras ziedu laiki bija mūsu ēras 10.-12. gs. Sākot ar 14. gs. Vidzemes lībieši saplūda ar latgaļiem un citiem. Ziemeļkurzemē un Abavas ielejā lībiešu valoda vēl bija plaši lietota līdz pat 17. gs. Pagājušajā gadsimtā lībiešu valodu lietoja vien dažos lībiešu zvejnieku ciemos Līvu krastā. Šodien ap 250 cilvēki uzskata sevi par lībiešiem.

Kārlis vispirms apciemo Mazirbi (lībiski – Irē), kur atrodas lībiešu tautas nams. Tur viņš tikās ar Ievu Ērenštreitu, kas ilgi darbojas lībiešu savienībā. Latviešu valodā lieto daudz vārdus, kas ir iegūti no lībiešu valodas, piemēram allaž, beka, jauda, jonis, maksa, vimba un citi. Izteiciens vajag maksāt ir abiem kopējs. Lībiešu valoda ir daudz Latvijas vietvārdos. Vairākiem 16 gadīgajiem ir cienījama interese mācīties lībiešu valodu.

Kārlis dodas tālāk uz Miķeltorni (Pizā), kur dzīvo Ulla, Valta Ērenštreita māsa. (Valts Ērenšreits ir pasaulē slavens komponists.) Ģimenei tur ir viesu nams. Ullas dzimtā valoda nebija lībiešu valoda. Sēžot pie jūras, viņa dzied Pūt, vējiņ', kas ir lībiešu dziesma.

Citā mājā dzīvo Ēriks, kam vectēvs bijis īsts lībietis. Māte ar tēvu runāja lībiski, lai bērni nesaprastu. Bija laiki, kad visiem vecākiem bija jāraksta skolas direktoram, lai apliecinātu, ka nerunā lībiešu valodā mājās. Pretējā gadījumā bērni netika uzņemti skolā. Ērikam pie mājas plīvo lībiešu karogs – ar horizontālām svītrām zaļā, baltā un zilā krāsā. Kārļa skatījumā – lībietis ir tiešs un spīvs. Ēriks teica, ka lībietis ir cīnītājs.

Košragā Kārlis satiekas ar pazīstamo Staltu ģimeni – Helmi ar meitu Julgi un mazbērniem. Helmijai tēvs bijis īsts Kolkas (Kūolka) līvs. Tēva aizņemtība darbā un tas, ka viņš nonāca padomju cietumā, neļāva Helmijai kārtīgi iemācīties lībiešu valodu. Helmijas nelaiķa vīrs Dainis bija Vidzemes lībietis. Julgi gudroja, vai tikai hronikās minētie curones nav lībieši. Tie bija tie, kas pirmie atsita vikingus. Līvu pašnosaukums ir līvlist, tādēļ vārds līvi ir tuvāk patiesībai. Tomēr, Helmi saka, ka abi vārdi, līvi un lībieši, ir pieļaujami. Julgi, Dāvis (Julgi brālis) un Gita var vēl sarunāties klasiskā lībiešu valodā. Līviskā pasaulē viss ir dzīvs, mīļš un jūtošs. Ar ko Julgi jūtas labāki – ar igauņiem vai latviešiem? Julgi atbild, ka pēdējie ģenētiskie pētījumi rāda, ka latvieši un igauņi ir tie paši. Julgi dzied dziesmu par to, ja tev ir mīļotā sieva, veselība un zirgs, kas tevi ved veiksmīgos ceļos, ko tad vēl vajag? Satiekamies vēl ar Dāvi Staltu un Montu, no Staltu un Ērenštreitu dzimtām, kas runā šodienas un rītdienas kontekstā par līviem. Viņi rada jaunu mūziku. Lībiešiem jūra ir skarbāka, bet latviešiem romantiskāka. Lībiešu valodā jūra ir mer. Vairāk par lībiešiem var atrast pie livones.net.

PS. Sidnejas senioru saietu nereti arī apmeklē lībiešu izcelsmes latvietis no Kolkasraga Kārlis Peksis. (Red.: laikraksts Latvietis Nr. 89: https://www.laikraksts.com/raksti/254)

Beidzamais video saucās Simbolisms Baltijas valstu mākslā. Izstāde Nepieradinātās dvēseles – Simbolisms Baltijas valstu mākslā norisinājās Latvijas Nacionālās mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā. Tas bija vērienīgs visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojekts, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem bija izrādīts prestižajā Orsē muzejā, Parīzē, 2018. gadā ar nosaukumu Ames sauvages. (Red.: laikraksts Latvietis Nr. 507: https://laikraksts.com/raksti/8101 un Nr. 520: https://laikraksts.com/raksti/8336)

LNMM direktore pastāstīja, ka šis bija sapņu projekts jau gadus desmit. Runājot par izstādi Orsē muzejā – ja nav mākslas kvalitāte, tad muzejā iekšā nevar tikt. Toreiz, bija V. Purvīša gleznas Maestoso interpretācija, ar bērzu instalāciju pie durvīm. Tagad Rīgā tā ir atsevišķa instalācija. Kad ienāk iekšā, pirmais darbs, ko redz, ir J. Rozentāla Arkādija. (1939. gadā notika franču modernās mākslas izstāde Rīgā, un mūsu izstāde notika Francijā). Orsē muzejā bija arī nodaļa par varoņiem. Igaunija izstādīja Kaleva dēlu, kas ir nacionālais eposs, un Lindu, kas nes akmeņus. Igauņiem ir spilgtas krāsas gleznās, kas ir ietekme no skandināviem. Rīgā telpā Igaunija – Latvija bija vācbaltu māksla, kā arī Ā. Alksnis, ar latviešu folkloru un J. Rozentāls. Izstādi raksturo scenogrāfija.

Skatītājam ir jājūtas ērti. Skatu punkti ir pašu izvēlēti, un ir gaisma un tumsa. Izstādē bija Johana Valtera glezna Zemnieku meitene, kuru franči izvēlējās kā reklāmu Ames sauvages izstādei Orsē muzejā. Tā bija izstādes identitāte – meitenes skats ir vērsts uz skatītāju. Varbūt meitene izrāda to, ka zemnieku paaudzei toreiz bija jācenšas strauji pāriet uz Eiropas līmeni. Lietuviešu izstādei ir raksturīga katoļu pasaule ar tās krustiem. Ir izstādītas M. Čurļoņa grafikas. Gala zālē ir igauņu, latviešu un lietuviešu ainavas. Igauņiem nav tradicionālā ainava, bet ir ar ziemeļu gaismu un košumu. Izstāde noslēdzas ar V. Purvīša Maestoso.

Liela pateicība Sidnejas latviešu biedrības kafejnīcas dāmām Inārai, Edītei un Susan par pakalpojumiem.

Valdis Krādziņš
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com