Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Lai veselība un rāms prāts!

Laikraksts Latvietis Nr. 656, 2021. g. 30. jūnijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ir Jāņu dienas rīts, labi, labi, nu jau gandrīz pusdienlaiks, tomēr grūti koncentrēties, lai gan līgo vakarā gandrīz nekāda alkohola nebija, tikai daži aliņi, jo mums taču mazi bērni, kāda dzeršana, bet, re, galva miglaina un domāšana palēnināta. Tā ir, kad nojauc ikdienas ritmu, lai gan tas jau labu laiku nav īsti parasts. Mums šomēnes te tropi, karstums 30°C un vairāk grādu. Glābiņš ir ezerā, kas arī uzsilis līdz neiedomājamai temperatūrai, vēl ir auksta duša un ledusskapī atdzesēts ūdens.

Vienmēr, kad tuvojas Jāņi, plašsaziņas līdzekļi daudz runā par dažādām tradīcijām. Notiek siera siešanas un vainagu pīšanas meistarklases, alusdarītavas daudzina katra savu alu, diemžēl retā mājā to vēl darina paši, folkloristi apmāca Jāņu dziesmu dziedāšanā, stāsta par ugunskuru drošību un rotaļām ap tiem, par vēl dažādiem rituāliem.

Viss pareizi, bet, manuprāt, aizmirst pašu galveno: Jāņi ir jāsagaida ar padarītiem darbiem, rūpīgi izravētām dobēm, nopļautu zālīti un kārtīgi iztīrītu māju. Manās smadzenēs tas iededzināts tik pamatīgi, ka šogad brīžiem cēlos līdz ar pirmo gaismiņu, lai kaut cik tiktu galā ar visiem uzdevumiem. Pa trako dienas karstumu jau neko nevar, tad tikai jāmeklē dzisināšanās iespējas. Un tā nu es ar lielajiem mazdēliem (6 un 4) ik dienu dodamies peldēt. Tam ir burvīgas sekas: lielais jau peld kā ronis – gan uz vēdera, gan uz muguras, bet mazākais pārvarējis bailes no dziļuma, brien ūdenī līdz kaklam un mācās pūst burbuļus. Kad tos apgūs, tad jau varēs nirt. Esmu ļoti lepna par to.

Jā, un nevajag kautrēties katrai ģimenei pašai izgudrot savas tradīcijas. Manā ģimenē tā ir peldēšanās tieši Jāņu naktī. Vēlams, pa pliko. Maniem bērniem tas kādreiz ļoti patika. Ne jau katru gadu ir tik silts laiks. Daudz biežāk ir vēss vai pat lietains. Tad ir īsta drosme iebrist aukstajā ūdeni un pasludināt peldsezonas sākumu. Šonakt arī bijām, peldējām, pa pliko gan nevarēja, jo tur vēl bija sveši cilvēki, kas varbūt nesaprastu. Tad kurinājām ugunskuru, bet saullēktu gan nesagaidījām, jo ap diviem sākās tāāāds negaiss, ka zeme un debesis rībēja vien...

Vispār šomēnes bijis negaidīti daudz visādu notikumu. Saskatījos, cik aizrautīgi dēla ģimene remontē un iekārto savu jauno māju tepat netālu, mūsu ielā (Kovidlaika ieguvums; no Rīgas tagad brauc ārā ļoti daudzas ģimenes ar bērniem, apmetoties uz dzīvi zaļākā vietā.), arī mēs abas ar meitu iecerējām dažus remontiņus. Mums tagad ir pārkrāsota pirtiņa un šķūnītis, atjaunots ozolkoka lievenis un citas mājas koka daļas. Pavisam cits skats!

Bet mēnesis sākās ar sliktu ziņu – no kovida tikai 64 gadu vecumā nomira mans brālēns Ilgonis Lagzdiņš. Abas ar meitu braucām uz bērēm bažīgas. Tobrīd nekādi ierobežojumi vēl nebija atcelti, lai gan saslimstības rādītāji, ko te ik dienu ziņo, diezgan strauji iet mazumā. Šīs mums nebija pirmās kovidlaika bēres, tāpēc domājām, ka ceremonija nebūs parasta, droši vien ļoti saīsināta, bet cilvēks tuvs, nebraukt arī neiedomājami. Kalnciema-Klīves baznīca, no kurienes bija norādīta izvadīšana, izrādījās stāvgrūdām pilna ar tautu. Kādi ierobežojumi! Lielākā daļa bija aizmirsusi pat par maskām. Mājīgajā, nelielajā baznīciņā ne tikai visas sēdvietas izrādījās pilnas, bet gar malām un aizmugurē stāvvietās pat adatai nebija kur nokrist. Savā apkārtnē Ilgonis bija ļoti cienīts un mīlēts cilvēks, vairākus gadu desmitus draudzes vecākais, kura vadībā izremontēta šī pati baznīca. Ilgonis arī bija Kapu svētku tradīcijas atjaunotājs šajā pusē, divu deju kolektīvu dalībnieks un vispār aktīvs cilvēks, kas tepat dzimis un visu mūžu strādājis savam ciemam. Labo darbu uzskaitījums bija iespaidīgs, ne visu zināju, lai gan sazvanījāmies un arī tikāmies diezgan bieži. Man brālēns bija humora pilns, īsta sabiedrības dvēsele, vienmēr ļoti darbīgs cilvēks. Izaudzinājis četrus bērnus, nu jau viņam arī seši mazbērni. Cik vienkārši kovids tādam mūžam pārvilka svītru!

Galvā tiešām haoss, tāpēc piedodiet, ka man te nesanāk sevišķi secīgi... Jā, vēl viena apbēdinoša ziņa – dzimta, kurā esmu ieprecējusies un kura var lepoties ar ļoti daudzām izcilām personībām, kopš 2008. gada katru otro vasaru sanāk kopā uz salidojumu, kuram ļoti gatavojamies vismaz gada garumā. Kroņvīruss pagājušā vasarā šo ritmu nojauca, taču ļoti cerējām, ka salidojumu nākas atlikt tikai uz gadu. Izskatās, ka nekā. Arī šovasar tas nenotiks. Iemesli ir vairāki. Pulcēties jau drīkst, no 15. jūnija mums te daudzi ierobežojumi atcelti, bet, ak, ar nosacījumiem. Kopā var sanākt tikai vakcinētie ar sertifikātiem vai izslimojušie, ja var uzrādīt attiecīgu apliecinājumu, vai arī ar negatīvu kovidtesta uzrādījumu, kas ne vecāks par pāris diennaktīm. Tas ir ļoti sarežģīti organizatoriski un arī dārgi, jo tāds tests maksā 37 eiro. Ja vēl ģimenē ir divi vai vairāk mazi bērni, bet viņus taču pie mums vēl nevakcinē, tad nekādā ballītē piedalīties nevar. Arī šī gaidāmā salidojuma saimniekiem veselība ir jūtami pasliktinājusies, iedvesma zudusi, jo pārāk ilgi viņi nevar tikties ar saviem ārzemēs dzīvojošajiem bērniem, kas būtu salidojuma vadītāji. Iemesls ir arī nogurums no pastāvīgās neziņas, noteikumu maiņas, kas mums te brīžiem stipri neloģiska un nesaprotama. Nu, neko, nesalidosim. Vai tas vairs jebkad notiks, vairs nevar zināt, jo apātija izdzēsusi lielu daļu entuziasma.

Šomēnes cits pēc cita atvērās teātri, koncertus tagad rīko uz visām brīvdabas estrādēm – dažādā kvalitātē un ar visādiem pārpratumiem, jo katrs cenšas kaut kā novienkāršot tos pulcēšanās nosacījumus. Bet kontrole, cik dzirdu, no valsts puses ir nopietna, nevienam jau negribas jaunus slimības uzliesmojumus. Sevišķi liels uztraukums ir par iespēju rudenī skolā mācīties klātienē. To gribētu visi – gan pedagogi, gan vecāki, gan paši skolēni. Speciālisti apšauba tādu iespēju. Es turu īkšķi, lai tas tomēr izdotos, jo manam vecākajam mazdēlam būs jāiet 1. klasē. Ļoti, ļoti, ļoti svarīgi, lai tas notiktu klātienē. Avīzes pilnas ar stāstiem par bērnu psiholoģiskajām traumām, dažādiem psihiatru un psihologu padomiem, kā tās pārvarēt, par nekvalitatīvo mācību procesu un citām sliktām lietām, ko sagādājusi attālinātā mācīšana.

Bet es gribēju par teātriem. Pats pirmais bija Valmieras teātris, kas pilotprojektā uzsāka izrādes ar skatītājiem zālē. Tā sapriecājos, ka uzreiz nopirku biļetes uz Treisija Letsa lugu Osedžas zeme. Kādreiz, ļoti sen, biju redzējusi filmu, bet neko daudz neatcerējos. Tas ir stāsts par amerikāņu ģimeni, kurā ir viss, izņemot savstarpēju cieņu un mīlestību. Uzreiz pamanīju, ka lomās ir lieliskie Valmieras teātra aktieri: Dace Everss, Rihards Rudāks, Ieva Puķe, Krišjānis Salmiņš, Klinta Reinholde, Māra Mennika, Elīna Vāne, Inese Ramute, Januss Johansons, Rihards Jakovels, Anna Nele Āboliņa, Mārtiņš Liepa, Aigars Apinis. Režisors Dž. Dž. Džilindžers. Hmm... pēdējais nav gluži manā gaumē, bet nu nekas. Tik sen nav redzēts īsts teātris, ka nepārvarami gribas!

Braucam uz Valmieru pilna mašīna, garastāvoklis lielisks. Arī pilsēta mūs sagaidīja brīnišķīgi sakopta, tīra, visās malās krāšņi ziedošas puķes. Karstums, protams, bet nekas, tik ļoti esam noskaņojušās. Biļetes personalizētas. Tas nozīmē, ka jāuzrāda ne vien kovidsertifikāts, bet arī pase. Un drīkst bez maskām! Fantastiska sajūta! Nelielā Valmieras teātra zālīte tomēr nav pilna. Jau pēc pirmā cēliena saprotam, kāpēc. Izrāde radīja vilšanos. Visi tēli vienādi nervozi, uzvilkti, neiecietīgi cits pret citu. Un kur pazudusi runas kultūra?! Monologs ar pakausi pret skatītāju vispār nav saprotams. Starpbrīdī spriežam, ka varbūt nav iespēlējušies. Es vainoju režisoru. Nu nevar visi tēli būt vienādā tonalitātē. Jābūt taču raksturu atšķirībām... Noskatījāmies tomēr līdz galam, lai gan pēc otrā cēliena apsvērām doties prom. Lai nu ir mūsu artava cieņai pret aktieriem un valmieriešu drosmei sākt.

Jau nākošā nedēļā durvis vēra arī citi teātri, izrāžu klāsts plašs, biļešu piedāvājums gan jūlijam, gan augustam. Abas ar meitu nospriedām mazliet nogaidīt – kaut kā neiet kopā vasara un teātris slēgtā zālē...

Un vēl meita pēc ilgāka laika devās ceļojumā uz Eiropu. Sūta priecīgas ziņas, tātad viss labi, ceļojums izdodas, lai gan zināms uztraukums bija, ka varot būt atcelti lidojumi un visādas ķezas lidostās. Šķiet, viss gludi. Lai nu tā būtu, bet tomēr ļoti gaidu mājās, nedrošības sajūta nepamet. Ceru, ka tās tikai kovidlaika sekas, nekas vairāk.

Milzīgs paldies par Līgo apsveikumiem! Es šogad laikam neaizsūtīju nevienam, bet ticiet, tas nenozīmē, ka par jums neiedomājos un ar ugunskura dzirkstelēm nesūtīju laba vēlējumus. Tagad gaidīšu ziņas no jums, kā iet, ko darāt, kā ar veselību. Man šķiet, ka vēl nedrīkst tā pārāk atslābt, jābūt piesardzīgiem un uzmanīgiem. Kaut mums izdotos, un slimība pa tiešām atkāptos!

Lai veselība un skaista vasara!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta
Ikšķilē, 2021. gada 24. jūnijā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com