Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Veltījums Jelgavas keramiķim Sašam

Laikraksts Latvietis Nr. 658, 2021. g. 13. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mārītes un Kristīnes darbs „Krauja“. FOTO Māris Brancis.

Ilzes Emses-Grīnbergas darbs žūst. FOTO Māris Brancis.

Jāņa Leimaņa darbs. FOTO Māris Brancis.

Lietuviešu darbs „Pūra lāde“. FOTO Māris Brancis.

Pandēmijas laiks ir izrāvis no Jelgavas keramiķu saimes, kā liekas, to stiprāko, vitālāko un izpalīdzīgāko biedru un draugu – Aleksandru Djačenko, kurš daudziem bija vienkārši Saša. Mūždien atklāts un atvērts jaunradei un kolēģiem, tādēļ 2013. gadā, kad Uzvaras parkā ar pasaulslavenā mākslinieka Pētera Martinsona svētību un līdzdalību notika pirmo šamota skulptūru veidošana un dedzināšana, viņš tika izraudzīts par Jelgavas šamota simpoziju tehnisko un māksliniecisko vadītāju. Kopš tā laika Saša bija pašā centrā šajos lielformāta šamota skulptūru notikumos. Šopavasar pandēmija izlēma savādāk...

Bez šaubām, ar viena meistara aiziešanu Debesu valstībā lielas kultūras norises nedrīkst beigties. Tādēļ, atceroties Aleksandru Djačenko, arīdzan šīgada jūnijā četri mākslinieki darināja jaunas šamota skulptūras. Tās – nu jau 25 – papildina Jelgavas Pasta salā jau iekārtoto šamota skulptūru parku, ko radījuši kā jelgavnieki, tā viesi no Rīgas un Alsungas, pat mākslinieki no Šauļiem un Pērnavas, sagādājot estētisku baudu apmeklētājiem.

Kopš I šamota skulptūru simpozija 2013. gadā tajā vairākkārt strādājusi Ilze Emse-Grīnberga. Viņas jaunā darba Asni ideja pamatojas uz to, ka kartupelis ir Dienas balvas simbols kultūrā. Pavisam tuvu parkam atrodas arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte, kur augstāko izglītību iegūst nākamie zemnieki. Māksliniece izgatavojusi lielu kartupeļu maisu. Tā audumā spiežas uz āru kartupeļi un to asni, it kā tiekdamies pasaulē. Tas ir mūžīgais atjaunotnes un dzīvības vēstījums. Savukārt Jānis Leimanis nosaucis savu darbu par Keramiķa stāstu, attēlojot smalku augšuptiecošu formu – varbūt trauku vai asnu – ar trausliem rakstiem.

Parasti Saša strādāja kopā ar savu sievu Mārīti; viņi, šķiet, viens bez otra neko nedarīja. Palikusi bez spēcīgā balsta, viņa tomēr vēlējās piedalīties šajā simpozijā, tādēļ palūdza palīgā savu meitu Kristīni, arī viņa ir skolota keramiķe. Pirms vairākiem gadiem šamotā Saša bija uztaisījis pašportretu, atlejot savu seja. Modulis ir saglabājies, darbā Krauja sieva un meita izmantojušas Sašas seju, paužot domu, ka kaut kur no augstumiem viņš joprojām māj mums un svēta kopīgo darbu un veikumu.

Vairākkārt gan Jelgavā, gan Lietuvas pilsētās Šauļos un Užventē Saša strādāja kopā ar Viļu un Irēni Šļužeļiem. Viņu piedalīšanās šajā simpozijā bija pašsaprotami – kopīgais darbs radīja dziļu draudzību starp divām ģimenēm, ko apliecina arīdzan jaunais leišu mākslinieku darbs Pūra lāde, saliedējot vienviet lietuviešu un latviešu nacionālos rakstus.

Šamota skulptūru dedzināšana notika saulgriežu vakarā, kad diena bija visgarākā, bet nakts visīsākā – 21. jūnijā. Šo notikumu kuplināja un iedziedāja Jāņus Jelgavas folkloras kopa Dimzēni Veltas Lejas vadībā, padarot šo notikumu par neatkārtojamu un ilgi atmiņā paliekošu.

Vērojot tā vakara apgaroto darbu atvēršanu un jelgavnieku atsaucību, pazibēja doma, ka šo šamota skulptūru simpoziju biju jāpārvērš par starptautisku notikumu, kurā pieaicinātu keramiķus arīdzan no citām Eiropas valstīm, un ne tikai. Sašam tas noteikti patiktu. Lai Saša palīdz šo ideju realizēt!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com