Maija Kovaļevska piedalās koncertā

Palielināt / Enlarge

Maija Kovaļevska un Rolands Pīlmans koncertā. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

Maija Kovaļevska un Rolands Pīlmans koncertā. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

Maija Kovaļevska un Rolands Pīlmans mēģinājumā. FOTO Ojārs Greste.

Kad 2020. gadā Kovida vīruss sāka plosīties Austrālijā, koncertzāles Melburnā un Sidnejā tika slēgtas, un ilgus mēnešus mūziķiem nebija iespēja koncertēt publikai „dzīvajos“ koncertos. Lai mūziķiem tomēr būtu iespēja muzicēt, tika dibināta digitālā platforma „Melburnas Digitālā koncertzāle“ (Melbourne Digital Concert Hall – MDCH), kuras ietvaros koncerti notiek bez publikas un tiek pārraidīti internetā.

Lai gan uz laiku koncertzāles tika atvērtas, Sidnejā pašlaik tās ir slēgtas Kovida uzliesmojuma dēļ. Tādēļ, lai atbalstītu Sidnejas mūziķus, MDCH 2. jūlijā pārraidīja koncertu, kurā starp citiem mūziķiem piedalījās arī soprāns Maija Kovaļevska. Maiju pavadīja koncertmeistars Rolands Pīlmans (Roland Peelman).*

Par koncerta programmu Maija Kovaļevska stāsta laikraksta „Latvietis“ korespondentam Ojāram Grestem.

Ojārs Greste: Kā Tev ar Rolandu radās izdevība piedalīties šajā MDCH koncertā?

Maija Kovaļevska: Aicinājums nāca no MDCH, kura vadītājs un iniciators Kris Haulets (Chris Howlett) pazīst Rolandu. Pirmo reizi mēs ar Rolandu uzstājāmies tur pagājušā gada novembrī – tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, mums bija solo koncerts. Jau toreiz tas nāca kā tāds patīkams uzaicinājums. Bija jauki, ka arī organizatori piekrita, ka tā būs galvenokārt latviska programma, jo apmēram 80% bija latviešu mūzika. Arī šajā (2. jūlijā) gadījumā ļoti priecājos par to, ka organizatori mums deva iespēju atkal prezentēt latviešu dziesmas. Jūtos pagodināta par šo iespēju. Tas ir brīnišķīgi.

OG: Kāda ir bijusi Tava sadarbība ar Rolandu?

MK: Iepazinos ar Rolandu 2018. gada martā, kad viņš pavadīja mani latviešu labdarības koncertā (skat. LL Nr. 499, https://laikraksts.com/raksti/7914). Dziedāju gan operu ārijas, gan arī latviešu dziesmas. Jau no pirmās tikšanās biju pārsteigta, ka Rolands, kas nav latvietis, spēlēja latviešu dziesmu pavadījumus ar tik latvisku izjūtu. Kopš tā laika esam kopā uzstājušies vairākas reizes Sidnejas Latviešu biedrības pasākumos.

OG: Kā Tu izvēlējies dziesmas šai programmai?

MK: Tā bija kopīga izvēle, jo tās bija arī dziesmas, ko mēs gatavojam ierakstam, kuru paredzam veikt šogad. Mēs izvēlējāmies šim koncertam jaunas dziesmas, ar kurām mēs nebijām nekad šeit Sidnejā uzstājušies kopā.

Pirmām kārtām izvēlējos Jāzepa Vītola dziesmas – Pie tava augstā, baltā loga, Mirdzas dziesma un Man prātā stāv vēl klusā nakts. Šie trīs opusi ir, es domāju, tas zelta repertuārs, kas vispār ir katram latvietim tuvi un arī mīļi. Tās arī prezentē latviešu dziesmas pirmsākumu, jo Jāzeps Vītols uzsāka solo dziesmu tradīciju. Viņam ir milzīga nozīme latviešu mūzikas izaugsmē. Vītols dibināja Latvijas Mūzikas akadēmiju**, kas ir nosaukta viņa vārdā.

OG: Koncerta programmā bija 10 dziesmas, no kurām trīs bija Jāzepa Vītola kompozīcijas. Tu gribēji speciāli uzsvērt Vītola dziesmas?

MK: Noteikti, jo man ir tuvas Vītola dziesmas. Pirmkārt, tās ir ļoti dažādas. Vītols ir ielicis pilnīgi dažādas krāsas un emocijas. Piemēram, Pie tava augstā, baltā loga ar Poruka tekstu ir par parādību, par jušanu, kaut ko nereālu, kas bija, bet varbūt kaut kas tomēr nebija, varbūt tas bija tikai sapnis. Un tā dzeja, ko Vītols ir ielicis mūzikā, man liekas, ir tāds kā paraugs, no kura vēlāk citi komponisti mācījās.

Savukārt Mirdzas dziesma ar Aspazijas tekstu ir atkal kaut kas pilnīgi cits: brauciens jūrā, kur Mēness satiek Saules meitiņu... divi gari jūtās satiekas. Tā ir mīlestības dziesma ar ļoti romantisku un skaistu tekstu. Trešo dziesmu – Man prātā stāv vēl klusā nakts Vītols ir pārvērtis gandrīz tādā, ko var salīdzināt ar Čaikovska romanci. Ar visu to enerģiju, ar to skaisto finālu, ko viņš ir ielicis; ar romantisku sajūsmu un atmiņām par skaistajiem brīžiem, diviem cilvēkiem, kuri mīl viens otru... pie jūras kaut kur... skaisti. Tur ir dabas skaistums, tur ir cilvēku jūtu skaistums, tur ir tāda idealizēšana pēc kā cilvēki ilgojās. Es domāju, ka Vītols ir spējis katra cilvēka dvēseles stīgu aizskart, ieliekot šos tekstus šajās dziesmās tik meistarīgi. Un, kaut arī šajā gadījumā ne visi cilvēki saprata vārdus, bet caur šo muzikālo interpretāciju, kā mēs ar Rolandu abi bijām izstrādājuši, es domāju, ka bija saprotams, kas tur bija tajā dziesmā.

OG: Pastāsti nedaudz par sadarbības procesu ar Rolandu. Kā jūs piestrādājāt pie šīm dziesmām un to interpretācijām?

MK: Parasti mēs sākam ar to, ka Rolands nolasa no lapas un vienkārši izejam dziesmai cauri. Pēc tam viņš prasa, lai es iztulkoju, kas tur ir tā doma, kādi ir vārdi. Kad viņš ir izgājis cauri visam materiālam, viņš piedāvā interpretācijas idejas – „Kā Tu domā, vai mēs šeit varētu tā? Vai tas būtu labi, piemēram šeit, kur ir tas teksts…?“ Un tā sanāk, ka viens otru papildinām. Tādā sadarbībā mēs nekad neesam katrs atsevišķi, bet skatāmies tās dziesmas tā, lai es dzirdu Rolandu un es papildinu viņu; viņš savukārt arī dzird manu balsi un attiecīgi var pielāgoties tempam vai emocionālai noskaņai. Tad mēs izskatām, protams, arī kur ir maigāki un klusāki brīži, kā to izstrādāt labāk, lai tas būtu viss krāsaini, jo dziesmas ir tik ļoti dažādas, un teksti ir tik ļoti dažādi. Tā mēs katru dziesmu sīki izanalizējam un tad saliekam pa gabaliņiem visu kopā tā, lai tas sanāk viens vesels.

Rolands nav latvietis, bet viņa interpretācija un viņa spēlētais frāzējums ir ļoti latvisks. Un es jūtos tā, it kā viņš būtu latvietis. Viņš ir pilnībā izpratis, izjutis, izanalizējis katru komponistu, zina katra komponista dzīves stāstu, katra komponista daiļradi, darbību; viņš to visu ir pats izpētījis, izanalizējis mājās. Viņš atnāk uz mēģinājumu, kad viņš jau man stāsta visu par Jāzepu Vītolu – kur viņš ir dzimis, ko viņš ir darījis, ka viņš ir mācījies pie Rimska Korsakova Pēterburgā, kas ir viņa laikabiedri – viņš visu zina par to. Tāpat Rolands ir pilnīgi sajūsmā par Emīlu Dārziņu un uzzinājis, ka Dārziņam ir Melanholiskais valsis, viņš vēlas to apgūt.

Šajā programmā vēl savukārt bija arī tas, ka mēs bijām bez publikas un nebija aplausu. Dziesmu secību izvēlējās Rolands, lai tā cilvēkiem būtu interesanta un viegli uztverama. Kā Kanberas Internacionālās mūzikas festivāla vadītājam, Rolandam ir lieliska pieredze veidot koncertu programmas. Dziesmas viena otru papildināja un gāja viena otrai līdzās kā tādā grafiskā zīmējumā. Katra dziesma ir maza pasaule, un tev ir jāspēj uzburt šo ainu un ielikt tās pasaules emociju.

OG: Vai es pareizi saprotu, ka ierosinājums ierakstīt šīs dziesmas nāca no Rolanda?

MK: Tas nāca no viņa, jā. Tas man bija ļoti, ļoti patīkams pārsteigums, un tādēļ esmu priecīga, ka tik izcils mūziķis un brīnišķīgs mākslinieks kā Rolands tik ļoti augsti novērtē mūsu latviešu dziesmas un latviešu mūziku. Viņš tiešām ir pilnīgi pārliecināts, ka tās vajadzētu ierakstīt un nodot arī tālāk, pirmkārt, pasaulei, kā arī nākamajām paaudzēm, lai paliek tas nozīmīgums, cik ļoti latviešu mūzika ir kvalitatīva un pilnvērtīga.

OG: Koncerta programmā bija arī divas tautas dziesmas – „Aijā, žūžū“ un „Caur sidraba birzi gāju“; kā tās izvēlējies?

MK: Tās ir divas no 200 dziesmām, kurām Jāzeps Vītols ir komponējis klavieru pavadījumu. Man izdevās ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas palīdzību iegādāties notis visām šīm 200 dziesmām. Caur tām Rolands ir iepazinies ar latviešu lielo tautas dainu klāstu un mūsu dziesmu kultūru un sapratis šo kultūras bagātību. Rolands vēlējās iziet cauri visām 200, lai paskatītos, kuras no tām mēs varētu ierakstīt. Rolands uzskata, ka latviešu tautas dziesmas ir ļoti vērtīgas, un tādēļ mēs noteikti iekļausim arī savā ierakstā vairākas tautas dziesmas.

OG: Paldies, Maija.

* * *

Otrā savā intervijā par dziesmu ierakstīšanu uzrunāju koncertmeistaru Rolandu Pīlmani.

OG: Kas Tevi motivē ierakstīt šīs latviešu dziesmas kopā ar Maiju?

RP: Pirms trim gadiem, kad pirmo reizi pavadīju Maiju, viss, ko es zināju par latviešu skaņdarbiem bija Pētera Vaska mūzika. Nezināju, ka Latvijai ir milzīgi liels skaits tautas dziesmu, kuras ir ļoti svarīgas latviešu kultūrā un kuras ir iekļautas UNESCO programmā Pasaules atmiņa. Tas, man liekas, ir ļoti nozīmīgi, un tagad labāk saprotu, ko tas nozīmē mūzikas pasaulē. Es labi pazīstu somu, zviedru un dāņu mūziku un esmu iepazinies ar Igaunijas mūziku, bet par Latvijas mūziku zināju ļoti maz. Pēdējos trijos gados, sadarbojoties ar Maiju, esmu daudz vairāk iepazinies ar to. Pārrunājot šīs dziesmas ar Maiju, izrādās, ka daudzas nekad nav bijušas ierakstītas, vai ierakstītas ļoti sen. Es zinu, ka latvieši ir izkaisīti pa visu pasauli, un esmu pats redzējis, cik svarīgas ir šīs latviešu dziesmas cilvēkiem, kuri identificē sevi ar latvietību – vienalga kādā sabiedrībā, vienalga kādā arodā, vienalga, ar ko laulāti, – dziesma latviešiem ir svarīga gan personiski, gan sabiedriskā līmenī. Domāju, ka ir svarīgi šīs dziesmas ierakstīt, jo tām ir kulturāla vērtība.

Tas ir tas, kas mani motivē šajā projektā. Pašlaik ir laba izdevība šīs dziesmas ierakstīt – Maija tās zin un mīl, un es arī tās esmu iemīlējis. Es domāju, ka mēs varam tās labi ierakstīt. Un domāju, ka mums ir jāiesāk, kamēr Maija vēl ir Austrālijā. Biju aizrunājis skaņu ierakstu studiju Kanberā pirmajā jūlija nedēļā, bet, diemžēl, dēļ Kovida uzliesmoju Sidnejā, ierakstīšana bija jāatliek. Es ceru, ka paspēsim ierakstīt līdz šī gada beigām, kad Maija būs pabeigusi savu pienākumu dziedāt Vāgnera operā Götterdämmerung Brisbanē.

Paredzam izdot kompaktdisku ar ierakstītām dziesmām, un arī izplatīt šo mūziku interneta platformās, kā Spotify. Šis nebūs peļņas projekts – pārdotie diski nespēs segt ierakstu studijas un disku producēšanas izdevumus. Kad tuvosies ierakstīšana, lūgsim latviešu sabiedrībai visā pasaulē palīdzēt.

OG: Lai jums ar Maiju veicas ieraksta projekts!

Ojārs Greste
Laikrakstam „Latvietis“

* Rolands Pīlmans pēc tautības ir beļģis un ir dzīvojis Austrālijā vairāk nekā 30 gadu. Viņš ir plaši pazīstams Austrālijas mūzikas pasaulē un sadarbojas ar daudziem ansambļiem un komponistiem, tai skaitā arī Sidnejas latvieti Ellu Mačēnu. Rolands pašlaik ir Kanberas Starptautiskās mūzikas festivāla (CIMF) mākslinieciskais vadītājs.

** 1919. gada rudenī Rīgā nodibināja pirmo Latvijas mūzikas augstskolu – Latvijas Konservatoriju (tagad – Mūzikas akadēmija) un par tās direktoru iecēla Jāzepu Vītolu.

Video: Mēģinājumā 2. jūlija MDCH koncertam, Maija dzied trīs Jāzepa Vītola dziesmas: https://youtu.be/xavEyKu0U9g