Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Izdegusi zeme

Diānas Jances pārdomas par nākotni

Laikraksts Latvietis Nr. 659, 2021. g. 21. jūlijā
Diāna Jance -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pēc ilgāka laika pagājušās nedēļas nogalē braucu uz Rīgu. Liekas, nebiju bijusi kādu mēnesi. Mani gaidīja jauks vakars – beidzot devos uz teātri. Karstā novakares saule spīdēja, visapkārt uz šosejas bija citas mašīnas, mūzika skanēja, viss izskatījās gluži tāpat kā vienmēr jūlija viducī.

Gandrīz visu šo vasaru biju nodzīvojusi pa laukiem, kur viss vēl ir nosacīti zaļš – puķes dobēs mēs aplejam, sakņu dārzs reizumis gan jālej pat divas reizes dienā; vienīgi dzirdēts, ka zemniekiem sāpot sirds, jo labība var neizaugt, graudi pietiekami nenobriest.

Bet es braucu uz Rīgu un neticēju savām acīm. Patiesībā arī pašas acis neticēja un lēnām piepildījās asarām – aiz izmisuma un bezspēcības. Pēkšņi ieraudzīju, ka tas, ko redzu pa logu, vairs nav mana Rīga – palikuši teju tikai daži zaļi plankumi, zāle izdegusi, vēl vairāk – izdegusi ir pati zeme. Vietumis kokiem nobirušas sakaltušās lapas, un man bija tāda sajūta it kā kaut kas pārtrūktu. Un pat nezinu, kāpēc, bet prātā ienāca Austrālija. Tur, Austrālijā, vietām bija tāda līdzīga dzeltena, bezcerīga ainava ar sakaltušu zāli, tiesa, pat šī zāle un dzīvā radība sadega vienā no briesmīgākajiem ugunsgrēkiem pasaulē – tas bija tajā ziemā, dažus mēnešus pirms pandēmijas. Šos ugunsgrēkus īpaši aktivizēja globālā sasilšana. Tā izraisa līdzīgus visā pasaulē un tie parādās arvien biežāk, šobrīd deg Kanādas rietumos, Kalifornijā un Jakutijā.

Varbūt Austrālija ienāca prātā, jo tur dzīvo tik daudz latviešu, kuri savulaik bija devušies trimdā un saviem bērniem stāstīja, cik skaista un zaļa ir dzimte – Latvija.

Un tad es domāju par mūsu zaļo un skaisto Latviju ar tās zilajiem ezeriem, jūru un upēm, pļavām un mežiem... Ar puķēm pļavās, zivīm jūrā, vardēm dīķos, staltajiem briežiem un citiem zvēriem mežos. Iespējams, pēc gadiem no tā visa vairs nekas nebūs palicis pāri. Pat, ja mēs tad vēl būsim, mēs būsim devušies trimdā. Tā būs dīvaina trimda. Mūsu zeme vēl eksistēs, tā būs atzīmēta visās politiskajās un ģeogrāfijas kartēs, bet tā būs citāda: tāda – dzeltenīgi melna, izdegusi. Saviem bērnubērniem mēs stāstīsim, cik kādreiz Latvija bija skaista – gluži tāpat, kā to pēckara gados darīja latvieši Austrālijā, Amerikā, Kanādā un cituviet pasaulē. Cik tēvu zeme bija skaista. Mēs stāstīsim, kā mēs Latviju atguvām – pēc smagiem okupācijas gadiem, un... tad mēs to atkal pazaudējām – pašiem to vēl pat neapzinoties. Cilvēki būs, bet mūsu visskaistākā, zaļā Latvija var vairs nebūt. Būs cita dzīvesziņa, citi stāsti, cita skaistuma izjūta. Varbūt tad tikai filmās redzēsim mums tik dārgos Latvijas dabas skatus, tikai gleznās ieraudzīsim īsto zāles zaļuma toni un tikai skaņu ierakstos dzirdēsim, kā vējā šalc apšu lapas.. un putni dzied. Vairs nebūs iespējas priecāties, ejot basām kājām pa rasas lāsēm pilnu pļavu, kurā kājām paliek drusku vēsi, bet sidrabainajā miglā gribētos gavilēt.

Mūsu laikazinis Toms Bricis šonedēļ atzina, ka pavisam droši jau var teikt, ka šī vasara būs karstākā meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Nesen lasīju, kaut kur smējās – šī gada Latvijas vasara būs tā, ko pēc gadiem atcerēsies kā samērā siltu, pat drusku vēsu. Ja nu tā tiešām notiks? Es nezinu, ko mēs varam darīt. Kaut gan – jebkam ir jēga, katrai mazajai lietai, kuru varam nosargāt, ir jēga. Vienmēr domāju, ka mazām valstīm ir iespēja ātrāk mainīties, mazās valstīs ikviena, ikkatra cilvēka rīcība ir būtiska. Iespējams – jā, lielās valstis turpinās pūst debesīs indīgus mākoņus, arī uz mūsu pusi, bet šeit mēs vismaz kaut ko būsim izdarījuši lietas labā. Dabas un Latvijas labā, mūsu bērnu un viņu bērnubērnu labā.

Protams, es zinu, ka globālo sasilšanu, ja tā vispār vēl ir apturama, nevar apstādināt viena valsts, to var izdarīt tikai visi kontinenti, visas valstis kopā. Bet mēs taču labi zinām, ka, lai aizrādītu kaimiņam par viņa nenoslaucīto durvju priekšu, ir vērts pirms tam noslaucīt pašam savējo. Ir arī tāds teiciens – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

Diāna Jance
Laikrakstam „Latvietis“

Noklausīties:--



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com