Mazdēls un vīnu lauki (12)

Palielināt / Enlarge

Kristaps pie zeltu biržas Bīčvortā FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Mistiskā telefonu būdiņa. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Kristaps džina tecinātavā. FOTO Suzanna Zariņa.

Vienpadsmitais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651, LL652, LL654, LL655, LL656, LL657, LL658.

Šodien mums būs mazliet garāks brauciens nekā līdz šim; līdz nākošajām naktsmājām gandrīz 400 km, un tā ka krietnais gabals būs pa lauku ceļiem, ne lielceļu, braukšana būs noteikti lēnāk. Es rēķinājos, ka jāatlicina vismaz 5 stundas braucienam, bet tomēr vēl laiks pasēdēt dārzā un rīta saulē noēst brokastu pārslas. Šorīt mums kaimiņos nav ne govis, ne papagaiļi, tie jau sen prom, un pēc brokastīm, kamēr Suzanna sazvanās ar meitu un pārruna bērnu lietas, es iepakoju somas mašīnā un notīru mašīnai vēja stiklu, kur pielipušas daudzas kukaiņu atliekas no vakardienas lauku brauciena.

Ceļš labi uzturēts, un kilometri ātri pazūd aizmugurē. Piebraucot Talangatai (Tallangatta), Suzanna ievēro interesantu plāksni ceļmalā: Talangata, ciems kas pārvācās 1950os (Tallangatta, the town that moved in the 1950s). Izrādās tā, ka kad šeit applūdināja apkārtni, izveidojot Hjūma ezeru, ciemu pārvietoja, apmēram, 8 km uz rietumiem, bet tomēr, vēl šodien, lietojot Google earth, var saredzēt vecā ciema ielas fonu. Piestājamies arī pie ezermalas, kur stāv daži makšķernieki, baudot savu laimi.

Gar ezeru ceļš ved uz Bonegilu, kur agrākās dīpīšu dzīvojamās telpās ir tagad iekārtots imigrantu muzejs, bet mūsu ceļš ved prom no ezera rietumu virzienā. Varbūt varēsim piebraukt apskatīt muzeju atpakaļceļā uz Vogu.

Lauku ceļi ved mūs cauri vairākiem ciemiem, kas dibināti, kad apkārtnē atrada zeltu, bet tagad galvenokārt nodarbojās ar tūrismu. Vīnu lauki arī atrodami šajā rajonā, un daudzi vīnu baudītāji pārnakšņo ciemos, it sevišķi nedēļas nogalēs.

Jekendendas (Yackandandah – aborigēnu nosaukums tulkodams kā: kur divi akmeņi viens virs otru atrodas divu strautiņu savienojumā) iedzīvotāji lepojās, jo viņu ciema galvenā iela un centrs ieskaitīti Austrālijas valsts mantojumu sarakstā. Netālu pa ceļam Bīčvortā (Beechworth) vietējie lepni atgādina, ka Izaks Izaks (Isaac Isaacs), Austrālijas pirmais Austrālijā dzimušais gubernators, uzauga un gāja skolā šeit, ka Roberts Berks (Bourke), bija pilsētas Inspektora pakāpes policists pirms bojā iešanas atpakaļceļā no Austrālijas ziemeļu–dienvidu krustojuma, un vēl – slavenais laupītājs un noziedznieks Neds Kelijs pavadīja kādu laiku Bīčvortas cietumā. Atskatoties, ir žēl, ka nebija laiks ilgāk uzturēties šajā rajonā.

Netālu aiz Bīčvortas piebraucam galvenajam Sidnejas-Melburnas lielceļam un griežamies pa kreisi uz Melburnas pusi. Pa lielceļu atļauts braukt ar 110 km stundā, un varu atkal atpūsties pie stūres, ieslēdzot ātrumu automātu. Kaut gan pāris reizes jāsamazina ātrumu, kur ceļu remontē, pēc pusotras stundas griežamies nost no lielceļu, kad ceļazīme rāda uz Pakapanjelu (Puckapunyal), kur mūsu znots Lūkas pavadīja savas pirmās dienas armijā, un pusstundu vēlāk esam Hītkotā.

Brīnāmies pa satiksmes sastrēgumu. Karavānu un laivu vilcēji viens aiz otru, un ir tik daudzi, ka kājniekiem ilgi jāgaida, pirms var droši krustot ielu. Vēlāk uzzinām, ka Viktorijā garā nedēļas nogale, un pirmdien viņiem nav darbdiena.

Šoseja, pa kuru piebraucām, ved tieši cauri Hītkotas ciemam līdz mūsu naktsmājām, un iegūstam īsu, bet pozitīvu iespaidu. Ievērojam ne tikai nepieciešamo produktu iepirkšanās veikalus un sportu laukumu, bet arī vairākus restorānus, vīnu dārzu un vīnu veikalus, alus darītavu un aicinošu džina tecinātavu.

Novietojam mašīnu tieši pie istabas ieejas durvīm un sameklējām kastīti, kurā istabas atslēgas. Suzannai jau iepriekš pārsūtīja īpatnēju kodu, ko jāiespiež, lai atvērtu kastīti un saņemtu atslēgu. Pie šīm naktsmājām nedarbojās dežurants, bet ja vajag papildus naktsveļu vai rodas cits kāds nepieciešams gadījums, tad Suzannai uzdots telefonu kontaktnumurs. Mēs būsim šeit trīs vakarus un varēsim iztikt ar tiem pašiem palagiem. Piezvanīsim, ja vajadzēs tīrus dvieļus.

Saule vēl spīd spoži debesīs, un, pirms ejam uz vakariņām, ir pietiekami laiks apciemot Hītkotas vīnotavu, nogaršot un nopirkt dažus vīnus, pasēdēt alus darītavā pie glāzītes tumšā alutiņa un pie džina tecinātavas, atpūšoties uz ērta dīvāna, baudīt degustēšanai ieteicamos piecus džinus, tīru spirtu vai ar dažādu garšvielu pielikumiem. Starp katru pieturas vietu patīkams un netāls kājām staigājums svaigā lauku gaisā, kas visumā paaugstina ēstgribu un beidzot noved mūs līdz Hītkotas vīnu centram, kur darbojās jauks un omulīgs restorāns.

Kad saulīte lēnam slīd aiz kalniem, dodamies mājup. Netālu no naktsmājām, ejot garām sarkanai ielas telefonu būdiņai, dzirdam, ka telefons zvan! Suzanna paceļ trubiņu un pasaka Hello! Otrā galā kāds vaicā, vai esot sazvanījis Komerciālo hoteli? Suzanna paskaidro: „Nē, esmu telefonu būdiņā Hītkotas galvenajā ielā, bet nupat pastaigāju garam tam hotelim, ko Jūs pieminējāt. No kurienes Jūs zvanat?“ Izrādās, ka zvanītājs apmeties turpat, kur mēs, un kad nonākam pie naktsmājām, satiekamies ar zvanītāju, un pasmejamies par dīvaino notikumu. Nevaram saprast, kā kaimiņam laimējās sazvanīt ielas telefonu, tieši tad, kad mēs tam staigājām garām!

Rītu baudīsim mūzikas koncertu Berka un Vilsa (Bourke and Wills) vīnu dārzā ārpus Hītkotas, un pēc garas, darbīgas un beidzot pārsteidzošas dienas laicīgi lienam gultā.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl