Lasītājas vēstule

Kā jūtaties? Nu gan vasara! Karstāku neatceros. Man liekas, pat 2018. gadā tādas nebija, lai gan Latvijas simtgadē viss bija īpašs, pat gadalaiki. Un vasarai Dieviņš piešķīra veselus piecus mēnešus. Bet šogad ir pārbaudījums ar karstumu – vairāk par 30°C pat nedēļām ilgi. Man izdevies pielāgoties. Ceļos agri, tā ap sešiem no rīta, divas trīs stundas dārza darbi ar obligāto laistīšanu, tad atelpa iekštelpās, pāris stundas pa ezeru bez laiskošanās saulē.

Iemēģinājām arī jūru, kā gan citādi. Tā šogad nepieredzēti silta. Es domāju Vidzemes jūrmalu. Tā, kas uz Mērsraga pusi, visu laiku bija ļoti auksta, turp pat nemēģinājām braukt. Varbūt kādā brīdī vēji mainīsies un būs citādi. Dunduru gan neciešami daudz, un tie neņem galvā nekādas pretkukaiņu ziedes. Meita pāris dienas ceļoja gar jūru, teica, viss būtu lieliski, ja ne dunduri...

Sākusies burkošanās. Vēl pirms laiciņa cieši apņēmos šogad tik traki nemarinēt un negatavot zaptes, bet nevar jau noturēties, kad dārzs dod. Šogad ļoti daudz ķiršu – gan skābo, gan saldo. Un neizprotamu iemeslu dēļ putni tiem neklūp virsū, kā bijis citkārt. Kā gan neielikt kādu kompotu un nesavārīt ievārījumu! Labi laistīti, gurķi ražo kā reti kad. Turklāt tos mēs apēdam jebkuros daudzumos, tāpēc jāstūķē tik burkās. Un nogatavojušās neiedomājams daudzums agro plūmju. Cenšos uz to pusi pārāk bieži neskatīties, jo cik tad var apēst, bet tā negribas vārīt. Laikam jau kāda daļa tomēr būs jāsavāc. Nāk arī kabači un pirmie tomātiņi, kas liekas tik ļoti gardi. Dēla ģimene, kas pirmo reizi kaut ko audzē paši, izdomājuši jaunu apzīmējumu: pirmais pašgurķis, paškabacis, paštomāts. Viņiem ir arī pašmedus – savas bites, veseli divi stropi. Un pirmais sviedums bija izcili labs – veseli 17 litri. Uzdāvinot tuvākajiem kaimiņiem pa litram, varēja labāk sapazīties un iejusties jaunajā vietā. Jau rakstīju, ka viņi dzīvo Ikšķilē savā mājā tikai no šī pavasara.

Mūsmājās tādā karstumā liela piekrišana ir aukstajām zupām. Tās var gatavot ļoti dažādi, piemēram, skābeņu zupa bez gaļas arī auksta ir lieliska. Tomēr visspirdzinošākā un gardākā liekas biešu zupa: viens litrs kefīra, puslitrs pašmarinētu biešu (var arī veikala, bet jāskatās, lai nav ļoti etiķains), klāt pievieno dažus svaigos gurķus un piegriež arī marinētos pašgurķus. Parasti tos marinēju litra burkās (maz etiķa, toties veseli 12 garšaugi, tāpēc marināde ļoti aromātiska), tāpēc zupai pievienoju arī visu marinādi. Noteikti jāpieliek krietna sauja sasmalcinātu zaļumu: lociņi, dilles, arī baziliks. Vārītas olas var likt, bet var arī nelikt – kā sanāk. Noteikti nelieku nekādas gaļas, jo tas saīsina zupas derīguma termiņu un, mūsuprāt, arī piedod nevajadzīgu smagnējību. Ja viss ir pašu, tad bieži liekas, ka drusku pietrūkst asumiņa. To iegūstu, pievienojot pusēdamkaroti Franču sinepju, kas ir maigākās no visu veidu sinepēm. Tāds paēdiens manā ledusskapī stāv gandrīz vienmēr. Tiklīdz katls ir tukšs, gatavoju nākošo porciju. Karstā laikā saturs pazūd nemanot.

Šomēnes ar lielākām un mazākām ballēm nosvinējām arī vairākas jubilejas. Vispār ir sajūta, ka cilvēki ļoti noilgojušies cits pēc cita, steidzas būt kopā un atzīmēt visu iespējamo. Arī pieminēt Kapu svētkos tos, kas aizgājuši kovida ierobežojumu laikā. Tieši pirms Ziemassvētkiem mūžībā devās mūsu radiniece un mans īpašais Latgales cilvēks Marija Zepa jeb vienkārši Mare. Jāatzīstas, ka bēres mani satrieca: viss notika kapos, kaut arī ziema, zārku atveda burtiski piecas minūtes pirms noliktā laika, svētvārdi tikai dažu minūšu garumā, kas tik netipiski Latgalei, steidzīgi ielaida zārku bedrē un ātri aizraka. Priesteris vēroja, lai ziedus noliktu bez burzmas un lūdza izklīst, nekavēties. Neskatoties uz aizliegumiem, kapos tautas bija daudz, izretinājušies pa visu lauku kapsētiņu. Bet cilvēku vajag pieminēt, atcerēties jaukākās kopā būšanas epizodes, vienkārši nesteidzīgi parunāt par viņu. Tāpēc tuvinieki aicināja visiem kopā pulcēties Kapusvētkos, tātad jūlijā. Braucām, protams. Gandrīz jāsaka, tikpat kā otras bēres. Marei skaists piemineklis, ziedu klājiens. Te ne vien kopīgā Mise, bet arī īpašs brīdis pie Mares kapa. Pēc tam pusdienas radu un kaimiņu lokā Mares mājās, tomēr bija neizsakāma tukšuma sajūta, skumji un bēdīgi, sarunas īsti nevedās. Kad aiziet cilvēks, sabrūk kāda pasaules daļa, pārējā pārvēršas tik ļoti, ka reizēm kļūst neatpazīstama un pat sveša. Palicējiem tajā jāiedzīvojas reizēm pilnīgi no jauna. Gadās, ka tas izdodas, bet nereti lūzuma vieta tā arī paliek neaizdzijusi un sāp līdz pat mūža galam. Viss atkarīgs no tā, cik nozīmīgs aizgājušais mums bijis, cik lielu vietu mūsu dzīvē ieņēmis.

Jā, pandēmija pie mums it kā mazinājusies, statistika vēsta, ka saslimušo ir pavisam maz, tomēr joprojām ik dienu ir mirušie. Varētu uzelpot, bet mums ir pagājušās vasaras pieredze, kad bija līdzīgi; atslābām, kroņ­vīrusam gandrīz atmetām ar roku, bet tad rudenī viss atsākās ar tāāādu vērienu... Tāpēc šobrīd optimisms ir piesardzīgs. Infektologi pareģo, ka rudenī piedzīvosim vēl vienu vilni, kas var būt briesmīgāks, ar lielāku upuru skaitu, tāpēc uzstājīgi aicina vakcinēties. Vakcinācijas ziņā kuļamies pa pēdējām vietām citu Eiropas valstu vidū. Es nezinu, ar ko to izskaidrot, un nekādi nesaprotu antivakserus. Plašsaziņas līdzekļi apgalvo, ka galvenais iemesls negribēšanai potēties ir neuzticēšanās valdībai. Droši vien kādam tas ir svarīgi, bet tomēr nesaprotu: runa taču ir par paša veselību, ko tur valdība, labi, ka vakcīnas sagādājusi. Tās tagad var pat izvēlēties.

Parunāsim par ko skaistu. Pašreiz daudz visādu kultūras notikumu, es pat teiktu, neaptverami daudz. Mākslinieki steidzas sniegt sen atliktos un no jauna sagatavotos koncertus un izrādes. Un cik visādu festivālu! Kad nu beidzot mums viena nedēļas nogale brīva, prātojam, uz ko doties. Izvēle varena: Cēsīs sākas Mākslas festivāls, Bauskā pirmo reizi notiek Mākslas un amatniecības festivāls, Līvānos svin pilsētas svētkus ar ļoti pievilcīgu programmu, Saulkrastus pārņēmis Džeza festivāls – koncerti notiek pie jūras un saulrietā, Liepājā būs varenā pludmales balle – mūzikas festivāls Baltic Beach Party, Sabiles Vīna kalnā un Abavas krastos notiks tradicionālie Vīna svētki. Valmierā norisināsies starptautisks festivāls Eiropas kultūras iela, kurā ar savām tradīcijām iepazīstinās vairāku Eiropas Savienības valstu pārstāvji. Te nepieminu pat ne pusi no piedāvājumiem.

Šajās dienās Latvijas Nacionālajā teātrī notiks pasaulslavenā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas un komponista Raimonda Paula koncerts Ja Tevis nebūtu…, kurš ir iecerēts kā Maestro 85. jubilejas koncerts – arī savulaik atlikts kovida dēļ. Tajā piedalīsies arī kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar Normundu Šnē pie diriģenta pults un instrumentālā grupa Raimonda Macata vadībā. Ļoti uzkāroju šo koncertu, bet tad ieraudzīju vēl ko un sapratu, ka visu nevarēs.

Par godu Ventspils pilsētas 720. jubilejai sestdien tiks veidots garākais ziedu paklājs pasaulē, tādējādi mēģinot fiksēt Ginesa pasaules rekordu. Ostas ielas promenādē iecerēts izveidot vismaz 1500 metru garu un 1 metru platu nepārtrauktu ziedu paklāju. Paklāja veidošanā tiks izmantoti kopumā gandrīz 78 tūkstoši podiņos augošu puķu, veidojot dažādus rakstus. Iecerēts, ka garākais ziedu paklājs būs gatavs apskatei 24. jūlijā un pēc tam būs apskatāms vēl trīs dienas – līdz 27. jūlijam. Šajās dienās savu 2 gadu jubileju svinēs arī joprojām mūsu pagaidām vienīgā akustiskā koncertzāle Latvija, saprotams, ar krāšņu koncertu, pareizāk, tas būs divdaļīgs mūzikas un skatuves mākslas pieredzējums Apollons. Mūsu direkcija. Tā pirmajā cēlienā piedalīsies aktieris Gundars Āboliņš, mūziķi Magdalēna Geka, Ieva Saliete, Ieva Parša, Arvīds Kazlausks un vokālā grupa Putni. Otrajā cēlienā gaidāms Igora Stravinska baleta Apollons – „iedomājums no jauna“ – komponista Platona Buravicka muzikālās partitūras pārlikums un Agates Bankavas laikmetīgās dejas estētikā veidotā horeogrāfija mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpā. Šis likās tik interesanti, ka raudzījām dabūt biļetes un taču dabūjām! Arī naktsmītni ne bez pūlēm, tomēr atradām. Tā nu mums abām ar meitu priekšā divdiennieks Ventspilī.

Vēl esam paredzējušas šomēnes, 30. jūlijā, braukt uz saullēkta koncertu Dzintaros, kur jūras krastā muzicēs Eiropā vispieprasītākā un Latvijā ļoti iemīļotā ērģelniece Iveta Apkalna. Esmu daudz dzirdējusi par šiem koncertiem, kuri notiks jau trešo gadu. Esot vienreizīgs piedzīvojums. Es arī gribu!

Lai nepietrūkst intereses par notikumiem visapkārt un arī pašu piedzīvoto! Rakstiet vai pastāstiet, kādi tie bijuši jums!

Sirsnīgi jūsu Biruta,
Ikšķilē 2021. gada 23. jūlijā
Laikrakstam „Latvietis“