Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazdēls un vīnu lauki (14)

No Zelta piekrastes caur Voga Voga uz Vangeratu un vēl tālāk

Laikraksts Latvietis Nr. 661, 2021. g. 4. aug.
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Sveiki! Esmu Tavs vectētiņš.” FOTO Suzanna Zariņa.

Trīspadsmitais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651, LL652, LL654, LL655, LL656, LL657, LL658, LL659, LL660.

Ceļamies laicīgi, jo šodien dodamies atpakaļ pie bērniem un mazbērna. Ceļrādis iesaka atlicināt vismaz četras stundas braucienam, jo Voga (Wagga Wagga) 400 km attālumā, un mēs gribam tur nokļūt ap pusdienas laiku.

Laukos pirmdienās satiksme plūst mierīgāk nekā pilsētās, un drīz esam Holbrukā (Holbrook), kur apstājamies paēst brokastis kafejnīcā blakus bijušai Austrālijas kara flotes zemūdenei Otvai (HMS Otway). Cik saprotu, zemūdene šeit atrodas, jo miestiņa vārda devējs leitnants Holbruks bija zemūdens kapteinis, kuram piešķīra ordeni, Viktorijas krustu, un, kad šai zemūdenei bija pienācis laiks beigt pienākumus, holbrukieši iesāka ziedojumu akciju, ieskaitot prāvu devumu no Holbruka ģimenes, savāca diezgan, lai varētu zemūdenes čaulu nopirkt, un, izglābjot no posta, to atveda izstādīt šeit parkā, godinot Holbruku.

Pēc brokastīm griežamies prom no lielceļa un braucam pa to pašu ceļu, kas ved garām Mengoplā briesmonim, bet šoreiz bez apstāšanas. Tomēr, braucot garam briesmonim, pavicinām siltus sveicienus, kamēr citi stāv un fotografējas, tā kā agrāk to darījām arī mēs (skat. LL652).

Atpakaļ bērnu mājās. Māte jau bērnu pabarojusi un uz grīdas gatavo viņu vingrošanai. Noguldinot mazo Līvaiju uz vēderu, aicina man arī nogulties, bet tā, lai Līvaija skats uz otro pusi no manis. Mans uzdevums, ja esmu ar mieru piedalīties, būtu maigā balsī iegūt Līvaija uzmanību. Dzirdot manu balsi, bet neredzot no kurienes skaņa rodas, cerams, ka viņam būs interese sameklēt skaņas ierosinātāju un viņš pagriezīs galvu un acis uz otro pusi – pret mani. Vingrinājums domāts ne tikai kaklu muskuļu stiprināšanai, bet arī pierāda bērnu dzirdes spējas.

Noguļos un smalki čukstu neprātības kā angļu, tā arī latviešu valodā. Gan jau mana balss bija pievilcīga un Līvaija dzirde labā stāvoklī, jo drīz vien bez lielām mokām viņš izpida uzdevumu un lēnām pagriež seju pret mani. Es smīnu kā kaķis pēc krējumu bļodiņas iztukšošanas, bet Līvaijs, tā aizdomīgi bola acis, skatoties manā sejā, gan jau domādams, kāpēc pieaugušies tētiņš guļ uz grīdas un smīn man sejā!

Kaut gan grīda klāta ar tepiķi, neieteiktu to darīt ilgāku laiku nekā tas vajadzīgs, un kad beidzot saņemu no Līvaija smaidīgu atzinību un sasveicināmies, dodot viņam manu rādītājpirkstu, ko viņš stipri paspiež. Ceļos no grīdas un ar stīvu muguru un notirpušu kreiso kāju eju uz virtuvi vārīt ūdeni. Tējas laiks pienācis.

Nākošā dienā ejam uz pikniku laukumu netālu ārpus Vagas centru, Marambidžī (Murrumbidgee) upes krastmalā, kur ir vairākas gāzes plītis, galdiņi ar sēdvietām un plaši ēnaini laukumi, kur daudzi jau sēža pie pašu atvestiem galdiņiem. Mums līdzi ir tepiķis un sega, ko noklājam uz zāles, kur bērns var ērti izstiepties svaigā gaisā ārpus ratiņiem.

Upe brūna un strauji tekoša, tomēr vairāki bērni tajā peldas un spēlējas. Man nav luste brist ūdenī, bet Lūkas gan uzdrošinājās, un lēni, ļoti lēni iebrien līdz ceļiem, tad vēl lēnāk līdz nabai, bet tad arī uz mirkli pazūd zem ūdens. Kamēr tēvs plunčājās upē un māte atkal uzbaro dēlu, vecvecāki sagatavo pusdienu ēdienu, un tad visi kopā, ar mazo uz villaines, baudām mielastu un vēl vienu burbuļaino širazu.

Pirms dodamies atpakaļ uz mājām, vēl laiks pastaigāties, stumjot ratiņus, pa zolīdu cementa taku, kas seko upes krastmalai. Pirms saulrieta esam atpakaļ mājās, lai šovakar jāsapakotu somas, jo rīt iesāksim līkloču braucienu uz mūsu mājām.

Ar rīta sauli ceļamies laicīgi, tomēr mazliet bēdīgi. Atvadīšanas vienmēr samet kamolu kaklā, bet Suzanna jau slepeni sarunājusi ar Lūku, ka mēs būsim atpakaļ ciemos pie viņiem nosvinēt Alīzes pirmo mātes dienu.

Beidzot, kad somas un mūsu vīnu iepirkumi iepakoti mašīnā, un esam apmainījušies ar apkampieniem un bučām, ar vingru ardievu roku mājienu pa mašīnas logu – braucam!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com