Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Koku vilna, ozolzīļu kafija un zantedešiju dārzs

Neparastais Madonas puses laukos

Laikraksts Latvietis Nr. 662, 2021. g. 11. aug.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zeltīte Kaviere ar ozolu vilnas un ozolzīļu vainagu. FOTO Anita Mellupe.

Koku vilnas paraugi. FOTO Anita Mellupe.

Jaunatdzimusī vecā Praulienas māja, kurā saimnieko SIA Plūkt. FOTO Anita Mellupe.

SIA Plūkts tēju klāsts. FOTO Anita Mellupe.

Māris Dolbe Sarkaņos. FOTO Anita Mellupe.

Valentīnas Gailītes kallu dārzs Sarkaņu pagasta „Rakuķu“ mājās. FOTO Anita Mellupe.

Valentīnas Gailītes kallu dārzs Sarkaņu pagasta „Rakuķu“ mājās. FOTO Anita Mellupe.

Šoreiz esmu pasažiera lomā, tālab, izbraucot no Cēsīm, mans maršruts ved garām klasiski mīļajām pieturas vietām – Vecpiebalgas ūdensrozēm, Brežģa kalnam un pagriezienam uz Gaiziņkalnu. Pieredzes apmaiņas brauciena organizatores – Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra Cēsu biroja vadītāja Dace Kalniņa un uzņēmējdarbības konsultante Gunda Kazerovska – apzinās, ka precizitāte ir karaliska īpašība: mūs gaida Madonas pusē, kur laiks nav mazāk vērtīgs kā lielpilsētā.

Gadiem ritot, daudzas cilvēciskas īpašības latviešos palikušas nemainīgas, bet pat tāds cilvēku un dabas pazinējs kā Jānis Jaunsudrabiņš šodien dabūtu revidēt savus uzskatus pavisam nopietni. Reiz viņš drošu roku varēja rakstīt, ka „latviešu sētas vispār ir tik vienādas, ka, vienu pamatīgi uzzīmējušam, pie otras jau būtu jāatkārtojas.“ Ceļā uz Madonu acis priecē apkoptas viensētas – gan tādas, kurās pat dīķīša malas gluži kā izfrizētas un ūdenī spoguļojas plastmasas gulbji, gan tādas, kuru piemājas zilās actiņas debesīs raugās bezbēdīgi, zaļām augu skropstām pamirkšķinot. Netrūkst nedz senu, godprātīgi atjaunotu celtņu, nedz jaunās arhitektūras modes apliecinājumu. Bet visvairāk laikam Jaunsudrabiņu, ja viņš dotos ceļā kopā ar mums, pārsteigtu laidari jeb lopu novietnes – ir pat tādas brūnaļu un raibaļu kūtis, kuru bezlogu un bezdurvju vaļējās nojumēs lopi uzturas cauru gadu, – kāju zālājā nemaz nesperot un muguru dunduru laikā paberzējot pret īpašu plastmasas birsti. Protams, atālu plūcošas gotiņas ielīksmo ikviena ceļinieka sirdi, Piebalgas un Madonas novados tādu skatu netrūkst. Tālab Latvijas laukos vasaras pilnbriedā vislabākais saimnieku čakluma rādītājs ir: cik rūpīgi nopļautas pļavas un siens iepakots? Jā, zāle šogad augusi bagātīgi, ar siena ruļļiem – kā milzīgiem siera rituļiem – pilnas malu malas.

Visā brauciena laikā pie viensētas ieraudzīt individuālo gotiņu izdodas tikai vienreiz! Ko tad sadara viensētnieks, kad – kā tautā mēdz teikt – govij pie astes vairs nav jāsēž?! Kā nopelna naudiņu, lai pienu var nopirkt veikalā? Cēsinieki saviem klientiem un citiem interesentiem regulāri organizē izzinošus saimniecību pieredzes apmaiņas braucienus, iepazīstinot ar netradicionālajiem saimniekošanas veidiem. Braucējiem, protams, pašiem ir savi ganāmpulki vai augļu un sakņu dārzi, bet latvietis iemācījies pieredzi gūt ne tikai savā kopjamā īpašumā.

Protams, tautas tradīcijas no mūsu ikdienas tiešām arvien vairāk lien ārā kā īlens no maisa. Piemēram, ļoti labi noder iepazīšanās ar barkavieti Ritvaru Toču. Viņa neparastā iesauka – koku vilnas vīrs – bāzējas gan zināšanās par senajiem izrakumiem, gan mūsu dainās, nebūt ne pilnībā apgūtās. Daļa ciemiņu Ritvara aizrautīgajā stāstā klausās vaļā muti, daļa – neticīgi, bet neviens neapšauba domu, ka cilvēkiem bija jāģērbjas un jāaujas arī tajos laikos, kad Latvijas teritorijā aitas vēl nepazina un arīdzan linus audzēt un apstrādāt nebija prasmes. Tēju zinātāja Zeltīte Kaviere, skatot, kā Ritvars demonstrē vieglāk iegūstamo materiālu – nātru dziju, piebilst: „Jā, arī mēs bērnībā līdzīgi darījām un sacentāties, kuram iznāk garāks pavediens!“ Kronis visām lietām un paraugiem (ap 20 vilnu veidu no kokiem un citiem augiem), protams, ir zīļu vainags no ozola vilnas un rotājuma no ozolzīlēm. Atšķirībā no lina un vilnas audumiem koku vilna tiek savērpta un apstrādāta uz pavisam neliela garena rāmīša, un cilvēkam tehnoloģijas apgūstamas dažu stundu laikā. Uzaust liepu koka villaini varot diennakts laikā, bet materiāla sagatavošana gan prasa visu ziemu, mizas mērcējot vai ļaujot tām izmirkt dabīgā ceļā.

No Ritvara dainas birst kā no dziesmu vācelītes. Nudien, arī es šodien pavisam citādāk ieklausos mazajā četrrindē, kura vēsta: „No liepiņas pūru taisu,/ No zariem villainītes.”

Katras apdzīvotās vietas vizītkarte ir gan uzraksts, gan pirmais nams lielceļa malā. Praulienas vaigu ilgus gadus bojāja novārtā pamestais vēsturiskais nams – kādreizējais pagasta valdes nams, arīdzan kultūras nams. Kad to atjaunot un apsaimniekot uzņēmās sparīgi ļaudis, galvas uz citu pusi vairs nebija jāgriež nedz vietējiem, nedz ciemiņiem. SIA Plūkt līdzīpašniece Līga Lieplapa atzīst, ka celtniecības darbi un to saskaņošana prasījuši tik lielus pūliņus, ka otrreiz, nudien, dzīvē nekam tādam vairs neķersies klāt! Protams, tāds rūpals kā tēju sagatavošana, ja ar to nodarbojas vērā ņemamos apjomos, prasa plašas telpas. Šiem mērķiem iekārtots otras stāvs, bet pirmo stāvu čaklie ļaudis izkārtojuši kā reprezentācijas telpas, kurās goda vietā ne tikai produkcijas paraugi, bet arī dzimtas vēsture. Līgas vīramāte ir tautā iemīļotā rakstniece Ilze Indrāne, vīratēvs – nu jau mūžībā esošais režisors Rūdolfs Baltaisvilks. Tieši viņš un šajās telpās uz nelielās skatuvītes praulēniešiem palīdzēja piekopt latviešiem tik iemīļoto pašdarbības veidu – teijātera spēlēšanu.

Ne tikai teātris, arī tējas dzeršana ir ļoti smalka lieta, kurā viegli var pāršaut pār strīpu. Kopā ar meitu Māru (vairākās nominācijās atzītu par veiksmīgāko jauno uzņēmēju) tējas audzēšanas un galvenais – baudīšanas tradīcijas – Plūkt darbinieces devušās mācīties pat uz Ķīnu. Šajā firmā ļoti nopietns akcents likts uz produkcijas ārējā noformējuma izskatu, tas ir lielisks. Pats tēju piedāvājums sortimentā nav plašs, bet ārzemju tirgus jau iekarots, it sevišķs esot prieks par to, ka eksports ejot arī Japānas virzienā. Jā, eksportpreces pamatsastāvs – savvaļas augi – Latvijā vēl joprojām ir saplūcami, bet to apdzīvojamās platības arvien raujas mazumā. Viena no Plūkt galvenajām kultūrām – ugunspuķe – par sevi atgādina ik ceļmalā, bet ne jau tur tā arī novācama! Ciemiņiem degustācijai tiek pasniegta vībotnes tēja, kura esot lielisks spēcinātājs pēc garām darba stundām. Un lauku ļaudīm tās ir ikdienišķas, par pulksteni kalpo ne jau stundenis, bet padarītais.

Tā nav leģenda, ka Andrejs Broks maizi cept iemācījies jau bērnībā un jau pusaudža gados pašceptos rudzumaizes kukulīšus saviem kundēm izvadājis ar velosipēdu. Andrejs gadu gadiem redzēts gadatirgos, nenoguris un ar sajūmu stāstot par savas maizes ceļu pie pircēja. Madonas paklusā nomalē tagad iemitinājusies Andreja ceptuve – kafejnīca, kurai dots lepns un reizē silts nosaukums – Māmuļa.

Kafiju padzert Māmuļas nojumē mums neiznāk – nav laika, un labi vien ir, jo degustācijas galds mūs jau gaida citā vietā – pie Māra Dolbes Sarkaņos. Protams, vislielākā interese par ozolzīļu kafiju, kuru mums jau uzvārījusi Māra meita (šis ir ģimenes mājražošanas uzņēmums). Zīļu kafija izbaudāma ar vai bez tradicionālajām piedevām – cukura un piena. Uz galda sarindoti daudzi mazi un pavisam mazi trauciņi – ar sīrupiem, ievārījumiem, sukādēm, smērēm un hidrolātiem, no kuriem vislielāko interesi piesaista odu atbaidīšanai domātie. Vecā gatera vienu galu Māris pārvērtis par degustācijas un produktu pārdošanas zāli. Sortimenta izgudrotājs ir Māris pats, jo ārstnieciskie augi viņam pazīstami un mīļi no bērna kājas, kad māmiņa farmaceite puisēnu sūtīja ne tikai vākt augus, bet ļāvusi aptiekā padarboties arī ar nopietnākām lietām. Māris neslēpj, kādi ne pārāk ilggadīgi koka nozares biznesi veidojuši viņa ceļu uz šo rūpalu. Izbaudām viņa azartisko, humora pilno stāstījumu un apzināmies – arī šis nav nekāds vieglais bizness, jo Latvijā netrūkst censoņu, kas ražo radniecisku produkciju, bet noieta tirgus ir galvenokārt māj­ražotāju tirdziņi, kuru darbība Covid apstākļos tika maksimāli piebremzēta. Iegādājušies dāvanas mīļiem cilvēkiem, kuri nespēj garo dienu pavadīt bez kafijas, dodamies tālāk, jo solītais lietus mūs neskar.

Nedod Dievs, ja mēs asu lietu vai pat krusu būtu atveduši uz tā pašu Sarkaņu pagasta Rakuķu mājām, uz zantedešiju dārzu! Kas tās tādas?! Pirms mūsu autobuss piestāja Valentīnas Gailītes pagalmā, skaļi šo jautājumu es pati uzdotu pirmā. Valentīna ved mūs uz piemājas lauciņu, kuru cita saimniece noteikti būtu apstādījusi ar kartupeļiem. Teiksmainās ārzemnieces (dzimtene esot Āfrika, bet popularitāte vislielākā – Holandē, Floridā, Īrijā), kuras latviski varam saukt arī par mazajām kallām, no Valentīnas sirsnīgas aprūpes pāraugušas par tūristu apskates objektu. Nu jau vagās ap 40 šķirņu, bet noņemšanās ne mazāk kā ar kartupeļiem – pavasarī stādāmas, rudenī norokamas un ziemā piemērotā pagrabā glabājamas. Kallām tīkot paskāba, kūdraina zeme, dabīgie ienaidnieki – krusa, lieks mitrums un uzbāzīgi kukainīši, kuri mēdz ziedu tūtiņās apmaldīties.

Atceļā autobusā Dace katram lūdz izteikt vērtējumu par redzēto. Prieks, ka šāds brauciens nav palaists garām, ir vienprātīgs. Arī doma: cilvēks darbā ir laimīgs tikai tad, ja ar prieku var sākt un nobeigt savu darbdienu, lielākus mērķus ikdienas sīkumiem neļaujot aizēnot.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com