Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jaundienvidvelsas Universitāte (2)

Atmiņas par studiju gadiem

Laikraksts Latvietis Nr. 662, 2021. g. 11. aug.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

1955. gada graduācija. No kreisās: J. Muižnieks, L. Resgalis T. Jumiķis, prof. J. Vītols, G.Saiva, H. Lāsums, A. Rozenauers, prof. N. Rozenauers. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL661.

Studijas sākot

Kā jau lasījām, mana saskarsme ar Tehnoloģijas Universitāti sākās 1951. gada februārī. Mūsu gads bija trešais, kas sāka studijas pēc Universitātes oficiālas nodibināšanas.

1951. gadā pilna laika studijas Tehnoloģijas Universitātē uzsāka vēl divi latvieši: Alfreds Rozenauers (prof. Rozenauera dēls) elektrības inženieru skolā un Tautmīlis Toms Jumiķis – būvinženieru skolā. Nezinu nevienu latvieti, kas tajos gados Sidnejas Universitātē būtu studējis inženierzinātnes.

Mums, mehāniķiem, ar būvinženieriem un elektriķiem dažas lekcijas bija kopīgas, citas atsevišķi. Bet gandrīz vai katru dienu, vismaz pa gabalu, redzēju Alfredu un Tautmīli.

Mehānikas skolā bijām 9 vai 10 studenti. Kopā ar citām skolām, ne vairāk par 45. Ar vienu izņēmumu, mēs visi bijām ar baltu ādas krāsu, jo toreiz Austrālijas imigrācijas politiku vēl noteica 1901. gadā pieņemtais Baltās Austrālijas Likums (White Australia Policy), kurš aizliedza neetniskas eiropiešu izcelsmes cilvēkiem imigrēt Austrālijā. Izņēmums bija viens ķīnietis. Jādomā, ka kādreizējo ķīniešu – zelta racēju, pēctecis. Viņa vārdu nevaru atcerēties. Laika gaitā šo likumu mīkstināja, un 1973. gadā tas beidza pastāvēt.

Bijām divi jaunaustrālieši – igaunis Arvi Vainomae un es. Arvis vācu okupācijas laikā bija no skolas sola iesaukts igauņu leģionā. Atkāpšanas kaujās Latvijā, Ķekavas apkārtnē bija ievainots mutē. Obligātā darba līguma laikā bija strādājis dzelzceļa remonta darbos tālu Austrālijas ziemeļos. Vasarā tur ir bijis ļoti karsts. Tikai rītos un pievakarēs varējuši strādāt. Bija arī viens vācu izcelsmes zēns Robert Leeser, tā viņa vārdu oficiāli rakstīja, kas savu izcelsmi par visu varu gribēja noliegt, pastāvot, ka viņa vārds esot Līsa. Pārējie bija vietējie, tikko no skolas sola nākuši.

Ar Arvi tūlīt sadraudzējāmies. Kā jau tas jaunaustrāliešiem bija parasts, gandrīz visu pirmo gadu mūsu sarunu valoda bija vācu.

Laikam gribēdami mums diviem jaunaustrāliešiem savas zemes pārākumu parādīt un nedaudz pazoboties, reiz Arvim studiju biedri jautāja, vai Igaunijā esot bijis telefons? Arvi atbildēja, ka nē, esot gan bijuši telefona stabi. Pa tiem uzrāpušies augšā un varējuši vieglāk sakliegties. Pēc tādas atbildes draudzība un savstarpējais respekts bija nodibināts.

Pēc universitātes beigšanas Arvi aizgāja strādāt pie Shell kompānijas vispirms Sidnejā, kādu laiku Londonā, tad Melburnā. Darbā ātri avansējās un ieņēma atbildīgus posteņus. Bija aktīvs Melburnas igauņu sabiedrībā un draudzē. Pēc neatkarības atgūšanas vairākas reizes apmeklēja Igauniju un satikās ar valsts atbildīgām personām. Vienu gadu Sidnejā, Baltiešu komitejas aicināts, teica Aizvesto piemiņas sarīkojuma runu. Žēl, ka mēs tajā laikā bijām Latvijā.

Jau lasījām, ka Universitātei liela daļa mācību spēku bija jāsakomplektē no STC mācību spēkiem, bet izdevās piesaistīt arī dažus jaunus. To vidū arī divus latviešus.

Studiju gados mums bija saskarsme ar tālāk minētiem mehānikas skolas mācību spēkiem. Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, viņu uzvārdus un grādus pirmo reizi minot rakstīju tā, kā tie lietoti universitātes dokumentos.

Par Skolas vadītāju (Head), profesoru A. H. Willis (Vilis), B.Sc. (Eng.), Ph.D. Lond., Wh.Sc. un Asociēto profesoru J. F. D. Wood (Vuds), B.Sc., B.E. Syd.

Anglijā dzimušais un izglītību ieguvušais A. Vilis bija atsaucies uz sludinājumu par profesora posteni JDV Tehnoloģijas Universitātē. Savu doktora grādu Londonas Universitātes Kings koledžā bija ieguvis par pētījumiem gumijas elastībā, vai, kā mēs, latviešu studenti, teicām – gumijas stiepšanā. Universitāte viņam bija piedāvājusi tikai vecākā lektora posteni, kuru viņš bija pieņēmis un ieradies Sidnejā 1950. gada janvārī. Būdams labs organizators un runas mākslinieks, viņš strauji progresēja administratīvos amatos. Jau 1951. gadā bija paaugstināts par asociēto profesoru. Vēlāk par profesoru un mehānikas skolas vadītāju. No 1956. gada līdz 1967. gadam – inženieru fakultātes dekāns. Pēc tam universitātes pro vicekanclers līdz 1978. gadam.

1938. gadā Rīgā bija iznākusi N. Rozenauera sarakstītā grāmata Mehānismu kinemātika, kuru autors Sidnejā pārtulkoja angļu valodā. Prof. Vilis, palīdzot nogludināt angļu valodu un izmantojot savu pazīšanos grāmatu izdevēju firmās, kļuva par grāmatas līdzautoru. Grāmata iznāca gan Sidnejā, gan Ņujorkā (Dover Publications N.Y.).

Kings koledža Londonā, atzīstot prof. Viļa nopelnus universitātes darbā, piešķīra viņam D. Sc. grādu.

Profesors bija liels kriketa entuziasts un anglofils. Ja angļiem Sidnejā spēlējot kriketu pret Austrāliju neveicās, vairākas dienas staigāja galīgi sadrūmis.

Nezinu, vai jau 1951. gadā Dž. Vuds bija ieguvis asociētā profesora titulu. Viņš bija viens no STC bijušajiem mācību spēkiem. Iespējams, ka pat bija vadījis mehānikas skolu, bet to droši nezinu. Universitātes mehānikas skolā viņš bija visu administratīvo lietu kārtotājs un studentu eksāmenu rezultātu izvērtētājs. Trešajā gadā viņš mums pasniedza vienu no speciāliem mehānikas inženieru priekšmetiem.

Mums bija saskarsme ar vecākiem lektoriem – S. Barna (Bārna), M.E. Syd., T. M. Baylis (Beilis), A.S.T.C., R. E. Corbett (Korbets), A.S.T.C., J. Hirschhorn (Hiršhorns), Dip.Ing. Vienna, N. Rosenauer (Rozenauers), M.E. St. Petersburg, Dr.Ing. Riga.

Ar lektoriem – R. A. A. Bryant (Braiants), A.S.T.O., W. Girdler (Gērdlers), B.Sc., B.E. Syd., A. Kahane (Kahānī), Dip.Ing. Vienna, J. O. Muiznieks (Muižnieks), Grad.Mech.Eng. Latvia, D.Ing.Aer. Rome., E. G. Robertson (Robertsons), B.A., Oxon., H. Selinger (Zelingers), Dip.Ing. Berl., K. Weiss (Veiss), Dip.Ing. Vienna, H. E. Wulff (Vulfs), Dip.Ing. Cologne.

Kā redzams, vairāku mācību spēku kvalifikācija ir tikai A.S.T.O. (Associate of the Sydney Technical College). No tiem R. A. Braiants bija beidzis STC ar uzslavu un zelta medaļu, vēlāk ieguva M.E. grādu un profesora posteni. Otrajā mācību gadā viņš mums mācīja termodinamiku, trešajā – fluīdu mehāniku.

J. Hiršhorns, A. Kahānī, H. Zelingers, K. Veiss, un H. E. Wulfs savus grādus bija ieguvuši Eiropā. Tā kā viņi visi bija ebreju izcelsmes, tad jāsecina, ka Hitleram nākot pie varas, viņi bija saņēmušas vīzas no Vācijas/Austrijas ieceļot Austrālijā. Strikti ņemot, Baltās Austrālijas Likums aizliedza arī ebrejiem ieceļot Austrālijā. Sidnejā gan jau bija krietna ebreju kopiena. Sīkākas ziņas bija pieejamas tikai par J. (Džeremiju) Hiršhornu. Viņš bija piedzimis 1913. gadā Zlocovā, Polijā. Pēc tēva nāves 1924. gadā ģimene bija pārcēlusies uz Vīni, kur Džeremijs bija saticis savu nākošo dzīvesbiedri un ieguvis Vīnes Tehniskās augstskolas diplomu. 1937. gadā ieradies Austrālijā un 1944. gadā sācis darbu STC. Iespējams, ka ap to pašu laiku arī pārējie četri ebreju ieceļotāji sāka darbu STC.

Pārsteidzoši, ka visi pieci savā starpā pārāk labi nesapratās.

Pieņemu, ka arī S. Bārna, pēc tautības ungārs (varēja būt arī ebreju izcelsmes), kas Sidnejas Universitātē bija ieguvis M.E. grādu, arī bija ieceļojis Austrālijā pirms Otrā pasaules kara. Viņš mums otrajā un ceturtajā gadā mācīja fluīdu mehāniku.

* * *

Par prof. Rozenaueru (Rosenauer), kā viņš bija pazīstams ārpus Latvijas) jau esmu vairākkārt rakstījis. Piemēram, laikraksta Latvietis 621. numurā, 2020. gada 28. oktobrī: https://laikraksts.com/raksti/10114

Apzinoties, ka Baltijas Universitātes mūžs nebūs ilgs, profesors Rozenauers bija meklējis darbu ārpus Vācijas. 1949. gadā viņš bija saņēmis darba piedāvājumus četrās zemēs: Anglijā. Indijā, Jaunzēlandē un Austrālijā. Austrāliju viņš bija izvēlējies divu iemeslu dēļ. Jaundienvidvelsas Tehnoloģijas universitāte bijusi lielāka par Jaunzēlandes Universitāti, un Sidneja atradusies tālāk no komunisma briesmām nekā Indija un Eiropa.

Tā kā Rozenauers teorētisko mehāniku mācīja tikai pēc savām metodēm, tad viņš varēja mācīt tikai tos studentus, kuriem šis priekšmets, kāda cita lektora mācīts, neturpinājās nākamajā gadā. Tie pa lielākai daļai bija gan STC diplomandi, kuri pārskolojās universitātes grādu iegūšanai, gan grāda studenti, kam tas bija tikai viena gada priekšmets, piemēram, elektriķiem. Mums mehāniķiem teorētiskās mehānikas priekšmetus mācīja Hiršhorns.

Viens STC diplomands stāstīja, ka reiz Rozenauers ienācis klasē un teicis, ka Tomass Bevans (Thomas Bevan) kādā žurnālā esot aprakstījis vienu mehānismu, kam neesot atrisinājuma. Rozenauers teicis: Tas ir ļoti vienkārši! 3 vai 4 rindiņās uz tāfeles mehānismu atrisinājis. Te jāpiezīmē, ka Bevans bija grāmatas The Theory of Machines autors. Kādreiz arī man bija šī grāmata.

* * *

Jānis Muižnieks 1937. gadā bija beidzis Latvijas Universitāti, iegūstot inženiera – mehāniķa grādu ar Summa cum laude. Kā Morberga fonda stipendiāts komandēts uz Romas Universitāti, kur 1939. gadā ieguvis aviācijas inženierzinātņu doktora grādu. Pēc atgriešanās Rīgā izstrādājis habilitācijas darbu un 1943. gadā kļuvis par privātdocentu aviācijas zinātnēs. Mobilizēts un bijis kara lidotājs austrumu frontē. No 1946. līdz 1949. gadam – ārkārtas profesors tehniskajā mehānikā un aerodinamikā Baltijas Universitātē. 1949. gadā izceļojis uz Austrāliju.

Ģimene vispirms nonāca Rietumaustrālijā, kur viņam, tāpat kā visiem, bija jāpilda obligātais darba līgums. Pēc darba līguma beigām Muižniekam, ievērojot prof. N. Rozenauera ieteikumu, piedāvāja lektora darbu JDV Tehnoloģijas universitātē.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com