Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


No Māra Kučera atvadoties

31.07.1937. – 21.04.2020

Laikraksts Latvietis Nr. 663, 2021. g. 18. aug.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Māris iesvētībās. FOTO Artūrs Balodis.

Māris graduācijā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Aina un Māris kāzu dienā. FOTO Artūrs Balodis.

No kreisās: Māris un Rolands Lappuķe 1983. gadā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Māris Bulerī (Mt. Buller) 1986. gadā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

No kreisās: Arnis Žubeckis, Māris, Armands Ļauļa, Aina 1992. gadā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Pasaules Brīvo latviešu Dziesmu svētku gājiens Minsterē, Vācijā 1987. gadā. No kreisās: Aina, Māris, Gunārs Nāgels (ar videokameru). FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

„Rotas“ kora eglīte 1992. gadā. Māris sēž pirmais no kreisās. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Otrais no kreisās: Māris Korejā 1994. gadā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Māris un Aina Sidnejā 1992. gadā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Māris un Aina Siguldā 1990. gadā. FOTO no Kučeru ģimenes arhīva.

Ar kopā dziedāto dziesmu „Dievs, pateicos par katru saules staru, ar ko Tu mūsu dienas gaišas dari” 2021. gada 23. aprīlī Sv. Krusta baznīcā bija pulcējušies Māra Kučera radi un draugi, lai atcerētos viņu un kopā ar viņu pavadītos mirkļus.

Tamāra, Māra Kučera krustmeitas Zintas meita, teica: „Mūsu dižonkulis Māris, bija šāds „saules stars:. Un šodien pieminēsim, atzīmēsim un priecāsimies par to gaišumu, ar ko Māris iespīdēja mūsu dzīvēs.“

Māris devās mūžībā 2020. gada 21. aprīlī, bet Covid ierobežojumu dēļ nevarējām pulcēties ātrāk, lai atzīmētu Māra dzīvi ar atmiņām, ar mūziku un ar Mārim tik ļoti svarīgo dziedāšanu.

Māra Kučera paša rakstītās dzīves atmiņas

Manas atmiņas par Latviju, Vāciju un pirmajiem gadiem Austrālijā

Esmu dzimis Rīgā, Latvijā. Mani vecāki bija matemātikas skolotāji Varakļānos, Latgalē. Ģimenē bijām divi bērni – es un četrus gadus vecāks brālis – Alvis. Vecākiem piedāvāja paaugstinājumu darbā Skolotāju institūtā Cēsīs, Vidzemē. Sākās kara laiks, un ģimene pārcēlās uz Liepāju, Kurzemē, kur vecāki ātri atrada darbu skolās, un es tur izslimoju visas bērnu slimības. Nodzīvojām Liepājā no 1941-1944. gadam, bet vasaras pavadījām Aunižkalnos. Tur dzīvoja arī tante Vilma (Vilhelmīne, Hermīne Meiers).Viņa vadīja onkuļa Mora saimniecību un mani lutināja.

Ar pēdējo kuģi, kas evakuēja bāreņu namu no Liepājas uz Vāciju, ar lielu piekukuļošanu kuģa vadība paņēma arī mūs līdzi. Pēc neilgas kuģošanas kuģis pienāca Gottenhāfenas ostā, Polijā. Trešais onkulis Haris (Harijs,Voldis Meiers) atrada apmešanās vietu kāda fermā, šo apriņķi jau bija apņēmuši nacisti. Brālis Alvis tur gāja skolā, bija jāmācās vāciski, man atrada, ka esmu slims ar plaušu karsoni un skolā nebija jāiet.

Tad pienāca brīdis, kad bija jāmūk tālāk uz rietumiem, jo tuvojās krievi. Atkal onkulis Haris ar kukuļošanu atrada lietotu armijas smago mašīnu un kopā ar vēl vienu ģimeni sākās brauciens. Bija ziemas laiks, un bieži mūs apturēja vācu SS policija, bet mūsu papīri bija kārtībā un varējām turpināt. Katru nakti kauca sirēnas par lidmašīnu uzbrukumu, un bija jāskrien uz patversmi. Bumbas mums netrāpīja. Nonācām kādus 20 km no Oldenburgas kādā vācu fermā, kur cerējām sagaidīt kara beigas. Karš beidzās 1945. gada 8. maijā.

Angļi sāka organizēt bēgļu nometnes, arī Oldenburgā. Tur sākās arī skolas, un mani vecāki tika uzaicināti kā skolotāji, un mēs pārcēlāmies uz Tērvetes nometni. To darīja arī onkulis Moris un tante Vilma. Tēvs strādāja ģimnāzijā un māte pamatskolā kā matemātikas skolotāji. Es pabeidzu pamatskolu ar apaļiem piecniekiem. Dziedāšanu man iemācīja skolotājs Aleksis, piedalījos skolas korī.

Nometnē arī atradās labi Latvijas operas dziedātāji kā Paula Brīvkalne, Jānis Franks, baritons Edgars Petrēvics, bass Boris Piekalnītis un komponists un diriģents Bruno Skulte. Uzveda operas, kuras gāju katrreiz klausīties. Korī dziedāja Magda un Dzintars Veides, Edmunds Smalkais un vēl citi.

Vienu brīdi domāja, ka man ir TB, un mani kopā ar tanti Vilmu aizsūtīja jūras tuvumā, kur bij labāka ēšana. Beigās izrādījās, ka slimība man nebija.

Kad Tērvetes nometni likvidēja, mēs pārcēlāmies uz Mežotnes nometni. Oldenburgā nodzīvojām piecus gadus – līdz 1950. gadam.

Tad sākās izceļošana uz Austrāliju, un pirmā tranzītnometne bij Falingbostel, kur bija visādas pārbaudes. Tad ar vilcienu caur Šveici, Austriju uz Itāliju. Itālijas nometni sauca Bagnoli pie Neapoles. Pienāca brīdis, kad bij jākāpj uz amerikāņu armijas kuģa General Hersey. Ceļojums diezgan vienmuļš, karsts laiks, nepatīkams. Austrālijā iebraucam Melburnas ostā 1950. gadā. Mūs sagaidīja Jānis Grīnups un Osvalds Palameika, kas bija atbraukuši jau agrāk. Tūlīt ar vilcienu mūs aizveda uz Bonegillas nometni, kur dzīvojam barakās; bij karsts dienā un auksts naktī, un mazi dzīvnieciņi posumi staigāja gar griestiem.

Ēšana bij neparasta mums, daudz cepta jēra gaļa, bet bij arī vietējie augļi, apelsīnu nekad nebiju ēdis. Jānis Grīnups uz tēva aicinājumu bij sameklējis diezgan dārgu dzīvokli mums Melburnā, Glenhuntly Rd., Elsternwick. Vecāki to pieņēma, bet Bonegillas vadība nelaida tēvu uz Melburnu līdz, viņam bij sameklēts kāds kontrakta darbs tur, tā aizbraucām mēs trīs. Es gāju pamatskolā, māte un Alvis strādāja fabrikās. Nauda pietika, lai samaksātu dzīvokli. Pēc trīs mēnešiem tēvs atbrauca, bij atrasts darbs viņam Kimpton Flour Mills North Melbourne.

Pēc manas pamatskolas pabeigšanas, ģimene pārcēlās uz North Fitzroy dzīvokli, un sāku iet North Fitzroy Central skolā 1951. gadā. Tur satiku citus latviešus, arī Ainu. Pēc pirmā gada laipns skolotājs ieteica man pārlēkt otro klasi un iestāties University High School, kas skaitījās izlases skola. Skolas gaitas bij patīkamas, jo bij daudz latviešu, un ar mācībām man nebija grūtības. Piedalījos sportā un akadēmiskā sasniegšanā, dziedāju divos skolas koros. Skolu nobeidzu ar uzslavu un tūlīt iestājos Melburnas Universitātes inženieru zinātņu fakultātē. Biju ieguvis divas stipendijas Commonwealth Scholarship, kā arī Freemasons Scholarship. Ar mācīšanos nebija problēmu un fakultāti nobeidzu ar uzslavu.

Vecāki nopirka māju (kopā ar Mori un Vilmu) 1952. gadā Jenkins St., Northcote, kur nodzīvojam daudzus gadus.

Sabiedriskā dzīve

Jau no paša sākuma, 1949. gadā, Melburnā notika piektdienas vakari Kolingvudas (Collingwood) pilsētas namā ar referātiem. Tur darbojās arī bibliotēka. Gāju tēvam līdzi uz tiem. 1952. gadā atbrauca no Dānijas prāv. Arnolds Grosbachs ar ģimeni (sievu Elvīru, meitām Rasmu un Dainu). Viņš noorganizēja jauniešu vakarus katru otro piektdienu Baptistu baznīcas zālē Albert ielā, pilsētā, kur Rolavu pāris bija sētnieki. Jaunieši, kas sabraukuši no nometnēm, tur satikās, dejoja tautas dejas un gāja rotaļās. Aina Jurjāne spēlēja klavieres. 1953. gadā nodibināja tautas deju kopu Ritenītis, vadīja Aina Jurjāne. Pieteicos, atceros, ka labi dejoju, un galvenā partnere bij Inese Murika.

1954. gadā prāvests Grosbachs nodibināja Melburnas ev. lut. draudzes jauniešu kori. Balsu apmācītājs bij Paulis Kunstmanis, pēc laiciņa kori sāka diriģēt Viktors Bendrups. Pieteicos un dziedāju basos. Pirmais pastāvīgais koncerts notika 1955. gada 29. oktobrī, Coppin Hall, Prahran. 1955. gadā notika KD Sidnejā. Jauniešu koris tika aicināts dziedāt KD dievkalpojumā un Jaunatnes dziesmu rītā. Tautas deju kopa Ritenītis arī piedalījās. Braucam ar vilcienu uz Sidneju. Visiem bija sarunāta apmešanās pie radiem vai draugiem, izņemot man un Alvim; palikām stāvot uz platformas, līdz viens laipns kungs – Klauziņš mūs paņēma pie sevis.

1956. gada 1. aprīlī mani iesvētīja prāv. Grosbachs; bijām daudz jauniešu, viesības notika vecāku mājā.

1957. gadā 11. maijā Jauniešu kora koncerts notika Adelaidē. Braucam ar autobusu, tas bieži plīsa, un Adelaidē apmetos pie radiem (Harija un Elfrīdas). 1957. gadā notika arī KD Adelaidē. Deju kopa Ritenītis piedalījās KD, un visa kopa devās ceļā uz Adelaidi. KD ballē vēlējos dejot pirmo deju ar Ainu, bet viņas deju partneris Valdis to jau bij sarunājis! Biju diezgan cemmīgs, bet tālākās dejas gan visas nodejoju ar viņu. Liekas, tur sākās abējāda nopietna patikšana, un pēc tam mīlestība.

1958. gadā, izbeidzoties Jauniešu kora darbībai, abi ar Ainu iestājamies Melburnas jauktā korī. Vienu gadu to vadīja Arvīds Ķiploks, viņa meitai Maijai spēlējot klavieres mēģinājumos. 1959. gadā kora valde aicināja Viktoru Bendrupu vadīt kori.

Sidnejā notika 9. KD, un koristi piedalījās; arī mēs abi ar Ainu. Apmetāmies pie Ainas vecāku draugiem Aigariem. Manai mammai notika nervu sabrukums par šādām izdarībām!!

1959. gadā abi ar Ainu iestājamies studentu vienībā Auseklis kopā ar Jāni Daliņu un Daci Braslu. Vēlāk viņi izstājās, mēs palikām.

1960. gada maijā Ainas māsa Nora apprecējās ar Gunvaldi Lukstiņu, jūnijā – es ar Ainu saderinājos.

1961. gada 21. janvārī notika mūsu kāzas.

* * *

Tiktāl Māra paša atmiņas par viņa bērnību, jaunību un skolas gaitām, bet skolas un studiju laikā Māris arī aktīvi iesaistījās Melburnas latviešu topošā sabiedriskajā dzīvē.

Jauniešu vakari, dalība jaundibinātajā tautas deju kopā Ritenītī, baznīcas jauniešu korī un vēl braukšana un piedalīšanās Kultūras dienās. Latviešu jauniešiem noteikti nepietrūka nodarbību un izklaides šajā posmā.

Kādu laiku Māris bija arī Melburnas ev. lut. latviešu draudzes Jaunatnes pulciņa vadītājs, un kā parādījās 1960. gada Austrālijas Latvietī: „allaž piedalījās latviešu rīkotajās vieglatlētikas sacīkstēs skriešanā.“

1958. gadā kopā ar Ainu Māris iestājās Melburnas jauktajā korī Rota, kur arī daudzus gadu desmitus turpināja aktīvu līdzdalību.

Vēl jāpiemin, ka 1960. gadā Māris ieguva Elektrības inženieru grādu Melburnas Universitātē, ar uzslavu (Honours), bet turpināja vakaros studēt tautsaimniecību (Commerce) Universitātē. Iesāka darbu pie Standard Vacuum, kas vēlāk kļuva par Mobil Altonas eļļas rafinērijā, bet 1963. gadā pārgāja uz ICI (Imperial Chemical Industries) pilsētā.

1961. gada 21. janvārī Māris un Aina apprecējās, un sākās laulāto dzīve.

Māris bija ne tikai viens no slēpotāju kluba Zilās Acis Bulera (Mount Buller) kalnā dibinātājiem un piedalījās tās ēkas celšanā, bet arī pats bija aktīvs slēpotājs.

1965. gadā uz dažiem gadiem darba dēļ nācās pārvākties uz Sidneju, kur viņi abi arī dziedāja korī pie diriģentā Ruļļa. Tur sadraudzējās ar Mačēnu, Zemīšu ģimenēm un citiem, kas kļuva draugi uz mūžu.

1968. gadā, pārvācoties atpakaļ uz Melburnu, Māris un Aina uzcēla māju Lower Plenty, kur arī Māris nākamos piecdesmit gadus nodzīvoja. Nebija viesību viņu mājās, kad netiktu dziedāts. Šo tradīciju Aina rūpīgi turpina.

Māris strādāja ICI (tagad Orica) kā inženieris – kontraktu menedžeris. Tas bija interesants darbs, kas viņu aizveda arī ārzemju ceļojumos, kārtojot fabrikas pirkšanas un pārdošanas darījumus Korejā, Barselonā un Londonā.

Visu laiku arī aktīvi turpinājās dalība latviešu sabiedriskajā dzīvē. Māris saņēma Goda rakstu par inženiera palīdzības sniegšanu, ceļot šo – Svēto Krusta baznīcu. Mīlestība uz mūziku, dziedāšana, piedalīšanās korī ir bijusi Mārim pavediens, kas izvijies cauri visam viņa mūžam. Iesāka dziedāt jau pamatskolā (nezin kādā balsī, bet būtu jāsecina, ka soprānos?), tad Melburnas jauktajā korī Rota, baritonos, bet vēlāk Viktors Bendrups lika viņam pārņemt pirmo tenoru partiju. Noteikti jāpiemin Māra lielā mīlestību uz opermūziku; regulārie operas apmeklējumi bija neiztrūkstoša dzīves daļa.

Arī korī administratīvi darbojās kasiera amatā. Kādu amatu Māris izpildīja vēlāk arī Annas Ziedares Vasaras vidusskolā Dzintaros.

Māra lielais lepnums bija viņa sarīkotā operas Baņuta koncertizvilkuma atskaņošana Austrālijas Latviešu 33. Kultūras dienās Melburnā 1983. gadā, kas bija daļa no Atklāšanas koncerta. Viņš bija noorganizējis 55 muzikantu kuplo Austrālijas filharmonijas orķestri, diriģentu Arvīdu Purvu no Kanādas, Austrālijas Nacionālās operas solistu, basu baritonu Jāni Vēgneru un bijušo Rotas koristi, operdziedoni, dramatisko soprānu Stellu Aksarli, kā arī Melburnas kultūras svētku kori ar, apmēram, 160 dziedātājiem.

Pats Māris teica: „Ideja par orķestra iesaistīšanu mūsu Kultūras dienās radās jau sen, kad kādā recenzijā par „Rotas“ kora koncertu laikrakstā „Austrālijas Latvietis“ izlasīju teikumu, ka Jāzepa Vītola „Beverīnas dziedoņa“ kora atskaņojumā „simfonisko orķestri trimdas šaurībā atvietoja ērģeles“. Domāju, ka par trimdas šaurību šodien vairs grūti runāt.“

Pats diriģents Arvīds Purvs vēlāk laikrakstā Laiks rakstīja: „Melburnieši var tiešām lepoties ar tik lielisku administratoru, kāds bija Māris Kučers. Atklāšanas koncertu viņš bija izkārtojis ar tīri profesionālu prasmi un veiksmi. Pat tad, kad koncertā koris spoži uzsāka: „Tie nāk, tie nāk...“ Kučers ar klausulēm uz ausīm pats rīkoja zāles apgaismotāju, uz kuru pusi mest gaismas kūļus. Viņš pie tam pats esot bijis viens no cītīgākiem „Baņutas“ kora mēģinājumu apmeklētājiem, koncertā palika ne noti neizdziedājis.“

Tāds bija Māris – kad viņš uzņēmās kaut ko darīt, tad ar pilnu aizrautību, netaupot pats savus spēkus.

Un sešus gadus vēlāk Māris dabūja otro reizi uzņemties Atklāšanas koncerta rīkošanu – Austrālijas Latviešu Kultūras dienās 1989. gadā. Kā kaislīgs korists, Māris piedalījās ne tikai Kultūras dienās, bet arī Pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienās, sākot ar 1955. gadu Sidnejā. Un tad vēl arī 1977. gada Londonas Dziesmu svētkos un Minsteres Dziesmu svētkos 1982. un 1987. gados.

Uz 1987. gada Dziesmu dienām Minsterē vesels pulks Austrālijas latviešu lidoja kopā no Austrālijas tieši Māra 50. dzimšanas dienā. Tā kā lidojums no austrumiem uz rietumiem sekoja saulei, tad dzimšanas diena un tās svinēšana izvērsās ļoti gara. Pēc visa garā lidojuma Māris nebija apturams. Svinības turpinājās vietējā krodziņā draugu pulkā.

Māris bija aktīvs sabiedriskajos darbos, piemēram, arī naudas vākšanas akcijās. Slēpotāju klubs Zilās Acis vairākas reizes noorganizēja Čikāgas Piecīšu viesošanos Melburnā, kur Māris arī pielika roku. Un vēlajos 20. gs. 80tos gados palīdzēja rīkot filmu vakarus Melburnas Latviešu Namā, kur izrādīja filmas no Latvijas, kā arī toreiz Latvijā tik ļoti populāros raidījumus „Labvakar!“

Latviju Mārim un Ainai bija laime kopā apciemot 1990. gadā, īsi pēc Dziesmu Svētkiem. Tas bija vienreizējs ceļojums viņiem abiem. Tas bija gads, kad ārzemniekiem beidzot bija atļauja brīvi ceļot pa visu Latviju, ko Mārim un Ainai kopā ar draugiem Ilzi un Gunāru arī bija iespēja baudīt. Liepājā Māris atrada pēdējo dzīvesvietu, kur Māra ģimene bija dzīvojusi pirms izbraukšanas uz Vāciju un vēlāk uz Austrāliju.

Noteikti jāpiemin nesavtīgais Ainas un Māra atbalsts latviešu sabiedrībai – daudz ziedots Melburnas Latviešu namam, Melburnas Latviešu ciemam, Melburnas ev. lut. draudzei un Sv. Krusta baznīcai.

Māris ar Ainu dzīvoja aktīvu sabiedrisko dzīvi, baudot un atbalstot tos trimdas zelta gadus ar plašu draugu loku un tuvajiem līdzgaitniekiem, no kuriem daudzi ir tagad aizgājuši aizsaulē, nu Māris viņiem ir pievienojies.

* * *

Sv. Krusta baznīcā Māri pieminēt atnākušie kopīgi nodziedāja Dievs, pateicos, Sandra, Ilze un Roberts nodziedāja Aijā (B. Skulte/T. Tomsons), Sandras Birzes emocionālajā izpildījumā izskanēja Meditācija – fragments no Brāmsa Intermezzo Opus 118, Nr.2. Pētera Saulīša sirsnīgi novadītā atvadu brīža noslēgumā visi nodziedāja Ved mani, Dievs!

Pēc šīs svinīgās daļas visi tika aicināti uz mielastu baznīcas zālē, kurā vēl tika dziedātas visiem zināmās un mīļās dziesmas: Strauja, strauja upe tecēj', Tumša nakte, zaļa zāle, Še kur līgo priežu meži, Bēdu manu, lielu bēdu... Viesi dalījās atmiņas par Māri, atcerējās kopīgi pavadītos gan jautros un priecīgos, gan ne tik priecīgos viņa dzīves brīžus.

Vislielākā pateicība Ainai, kas šo atvadu brīdi bija tik gādīgi noorganizējusi, lai pulcinātu kopā Māra radus un draugus un nosvinētu Māra dzīvi.

Māris visu mūžu bija liels mūzikas draugs, nu viņš ir pievienojies lielajam debesu korim...

Ilze Nāgela



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com