Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazdēls un vīnu lauki (17)

No Zelta piekrastes caur Voga Voga uz Vangeratu un vēl tālāk

Laikraksts Latvietis Nr. 664, 2021. g. 25. aug.
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Suzanna parlamenta nama priekšā. FOTO Kristaps Zariņš.

Kristaps Džindabainas alus daritavā starp mucām. FOTO Suzanna Zariņa.

Sešpadsmitais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651, LL652, LL654, LL655, LL656, LL657, LL658, LL659, LL660, LL661, LL662, LL663.

Ceļamies laicīgi, jo šodien mums būs gara dienā. Kaut gan mans ceļu rādītājs iesaka atlicināt braucienam nedaudzi vairāk pa divām stundām, jo tikai brauksim nepilnus 200 km, mēs pa ceļam uz Džindabainu (Jindabyne) gribam vēl apskatīt Austrālijas valsts parlamenta namu Kanberā un arī apstāties pie Latvijas karoga Kūmas (Cooma) galvenajā ielā.

Pie Valsts nama auto novietošanas vietas pagrabā pēc izvēlas, un varam atstāt auto tieši pie kāpnēm, kas ved augšup uz plašu estrādi nama priekšā. Skats atpakaļ pāri ezeram uz karu muzeju iespaidīgs un noteikti fotografējams, kā arī pats Valsts nams. Tomēr jāgaida rindā nofotografēt Valsts namu, jo ļaudis nāk un iet, fotogrāfējot bez pārtraukuma, meklējot to labāko ekspozīciju! Pirms ieejas jāstāv rindā, kur dežurants ar skaitītāju rokā kontrolē, cik un kad var iet uz nākošo kontroles punktu. Aiz tautas skaitītāja citi dežuranti sadala apmeklētājus dažās rindās un liek visiem pieteikties, lietojot Covida pierakstīšanas kodus, bet vēl stāvam nama ārpusē. Tālāk pie ieejas durvīm un tad vēl arī foajē zālē stāv citi tūristi, bet pulkstenis nepārtraukti skaita minūtes, un, skatoties uz tūristu rindu, nolēmām atlikt tūri uz kādu citu laiku. Ejot atpakaļ uz pagrabu, pastāstu Suzannai, ka gadus atpakaļ kopā ar Aivaru Medni biju Austrālijas Baltiešu padomes latviešu pārstāvis un piedalījos Baltiešu vakariņās ministru ēdamistabas telpās par godu ministru prezidentam Hokam un sēdēju blakus ārlietu ministram Evansam.

Ceļš uz ziemas sniegu kalniem labi apzīmēts un bez kļūdīšanās bija viegli izbraukt no Kanberas, bet brīnījos gan, cik plaši Kanbera tagad izstiepusies.

Satiksme ārpus apdzīvotā rajona netraucē braukšanu, un ieslēgtais automāts valda godīgi – tā, lai nav jāuzmanās, kur slēpjas ātrumu dežuranti, un, galīgi nemanot laiku, esam Kūmā, kur starp daudzu valstu karogiem, godinot tuneļu ārzemju racējus un citus strādniekus, skaisti plīvojās arī Latvijas karogs. Galvenā ielā nav neviena tukša stāvvieta, kur piestāties, un turpinām tālāk uz Džindabainu.

Naktsmājas sarunātas Alpine Resort motelī, kur gan jau ziemas laikā katra guļamistaba aizņemta, bet šodien aizņemtās istabas varētu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tādēļ arī nedarbojās ne virtuve, ne dzērienu lete. Tomēr no mūsu istabas un no moteļa verandas lielisks skats uz ezeru un kalniem, bet būs jāiet uz miestiņa centru, apmēram, pusotru kilometru, lai iepirktu brokastu ēdienus un paēstu vakariņas. Sēžot uz verandas, sarunājamies ar pāris divriteņu braucējiem, kuri atbraukuši no Sidnejas piedalīties kādās kalnu nogāzes sacīkstēs, un viņi pastāsta, ka šeit pat ap stūri ir alus darītava ar virtuvi, tikai diemžēl šodien slēgta, jo darbojās kādai speciālai pieņemšanai.

Ejam pastaigā sameklēt pusdienas miestiņa centrā, un pa ceļam pie ezera apskatām pieminekli un dārzu, godinot Pavelu Scelecki (Strzelecki), poļu pētnieku, kurš 1840. g., vadot dienvidu zinātņu ekspedīciju kopā ar Džēmu Mekarturu (James Macarthur), viens pats, jo pārējie viņa līdzgājēji bija jau atgriezušies uz naktsmājām, uzkāpa Austrālijas augstākajā kalnā un nosauca to par godu poļu-lietuviešu brīvības cīnītājam – Tadeušam Koscjuško (Tadeusz Kosciuszko). Sakarā ar kalna nosaukumu, rodas interesants fakts. Izrādās, ka kaut gan daudziem kalniem šajā rajonā jau bija aborigēnu nosaukumi, šim kalnam tas trūka, un tādēļ, kad pa reizei ir bijis iesniegums mainīt Koscjuško nosaukumu ar aborigēnu vārdiem, tas ir bijis noraidīts.

Nākošajā dienā braucam apskatīt alpu ciemus. Pie parka robežas nopērkam vienas dienas apmeklētāju atļauju un, ar zīmogu pielipinātu pareizā vietā uz vēja stiklu, braucam tālāk. Kad ceļš dalās, izvēlējamies kreiso taku, kas ved uz Tredbo alpu ciemu. Izbraucam cauri visam ciemam, meklējot brīvu stāvvietu, bet tas neizdodas, un jābrauc atpakaļ līdz miestiņa robežai ārpus apdzīvotās daļas, kur laimīgā kārtā kāds cits viesis dodas prom. Riteņbraucēju mašīnas ar tukšiem riteņu turētāju piekabēm aizņēmuši gandrīz visas stāvvietas.

Laiks tāds pavēss, un apģērbāmies silti, pirms speram soli atpakaļ virzienā uz miestiņu. Pāri tiltiņam kājnieki viens pie otra un noteikti daudz vairāk nekā sastapām Džindabainā. Gan jau arī daudzi pārnakšņo šeit pat kalnu miestiņā. Tas būtu jauki, bet noteikti daudz dārgāk nekā tur, kur mēs apmetāmies. Nolēmām labāk sameklēt brokastis citur, un braucam atpakaļ līdz ceļu dalījumam un griežamies uz Perišer (Perisher Valley), kur vairākus gadus atpakaļ pavadījām jauku nedēļu ar bērniem, slēpojot un piedzīvojot alpu dzīves veidu. Prātojam arī, ka tur būs mazāk tūristu un riteņbraucēju.

Tomēr tas neizdodas tieši tā, kā plānojām. Tur pašlaik nekas nedarbojās! Perišer un Smiginzs (Smiggins Hole) slēpošanas miestiņi galīgi klusi, jo tie darbojās tikai pa slēpošanas sezonas laiku, un šodien spokaini. Kaut gan nevaram piebraukt klāt, tomēr varam saredzēt naktsmājas, kur palikām ar bērniem, kad bijām šeit slēpot gadus atpakaļ.

Griežamies atpakaļ uz Džindabainu uz vēlām brokastīm, bet pa ceļam vēl apstājamies ērtības dēļ pie skaista strautiņa ar nosaukumu Sō Pit (Saw Pit), kur galdiņi, cepšanas virsma ar malku, strautiņā peld pīles un vairākās vietās dzīvnieku alas, kur gan jau dzīvo daži vombati.

Vakarā alus darītava atkal atvērta tautai un ejam nogaršot devumus! Visi alutiņi un cepumi – garšīgi. Pateicoties saimniekam pa jauki pavadītu vakaru. Suzanna pajautā viņam, vai lūdzu varētu uzņemt mūsu foto kā atmiņu no omulīgā vakara? Pamanot mūsu Nameju gredzenus, vaicā – vai esam latvieši? „Mans tēvs latvietis, un mūsu alus ar nosaukumu Veiss, ir mūsu ģimenes vārdu spēle.” Izrādās, ka gadus atpakaļ es spēlēju basketu latviešu komandā, Benkstaunas konkurencē, ar darītavas īpašnieku un aldari Ēriku Veiss! Ai, cik maza šī pasaulīte!

Vakars jau vēls, un diemžēl tā kā nākošā rītā mēs jau dodamies uz klusā jūras krastu, nesanāk tikšanās ar Ēriku. Paspēsim to nākamreiz!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com