Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazdēls un vīnu lauki (19)

No Zelta piekrastes caur Voga Voga uz Vangeratu un vēl tālāk

Laikraksts Latvietis Nr. 666, 2021. g. 8. sept.
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pie briežu galvas Vilotrī krodziņā (Willow Tree Inn). FOTO Suzanna Zariņa.

Sešas nedēļas nekoptais mājas peldbaseins. FOTO Suzanna Zariņa.

Noslēgums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651, LL652, LL654, LL655, LL656, LL657, LL658, LL659, LL660, LL661, LL662, LL663, LL664, LL665.

Atstājot Bermagui, nākošā pieturas vieta Džeringonga (Gerringong), kur jaunībā kopā ar maniem vecākiem apciemojām rajona veterinārārstu Dr. Medeni, bet padsmitnieku gados ar draugiem bieži braucām šeit meklējot to izvairīgo, nevainojamo vilni. Nu vismaz mani draugi to meklēja. Es apmierinājos ar sauļošanos un peldēšanu, lai atsvaidzinātos.

Ceļu karte rāda, ka līdz Džeringongai tikai 250 km, tomēr gar jūru trūkst tāds lielceļš kā iekšzemē, kur atļauts braukt ar ātrumu 110 km stundā, un tādēļ braucienam jāatlicina krietni vairāk nekā trīs stundas.

Visu braucienu laiku līst bez pārtraukuma, bet pierimst, kad tuvojamies naktsmājām, kur ērti novietojam mašīnu un izpakojam somas sausā pagrabā. No istabas patīkams skats pāri laukiem uz jūru, bet kad somas izpakotas, kaut laiks turas apmācies un smidzina, ar lietussargiem padusē dodamies apskatīt Džeringongas miestiņu.

Tirdzniecības centrs neliels, bet gan jau kovida dēļ vairāki veikali, ieskaitot laikrakstu kiosku, slēgti. Miestiņa otrā galā no mūsu naktsmājām vēl darbojās aicinoša kafejnīcu, un tā kā atkal sāk smidzināt, pasūtām siltu kafiju, lai pasēdētu ar patīkamu skatu uz jūru un pagaidītu lietu pārstājam. Bet laiks turas apmācies un smidzina. Nolēmām kāpt mašīnā un pabraukāt apskatīt tās vietas, kur esmu bijis jaunībā.

Ceļš, kas ved pa kalnu lejup no viesnīcas līdz pludmalei, ļoti stāvs un jābrauc uzmanīgi. Piebraucot pludmalei – apkārtne galīgi nepazīstama! Kur agrāk tikai darbojās vientuļš karavānu parks un dažas nedēļas nogales atpūtas mājiņas, tagad ap karavānu parku stāv māja pie mājas un sportu klubs. Kur agrāk smilšu takas, tagad visi ceļi asfaltēti. Braucam gar jūru ziemeļu virzienā sameklēt to māju, kur biju sen agrāk, kad no tās darbojās rajona veterinārārsts Dr. Medenis. Diemžēl tas neizdodas un griežamies augšup pa kalnu atpakaļ uz Džeringongu sameklēt bijušā Paramatas regbija meistara īpašumu – Kroninu krogu. No ārpuses izskatās tieši kā atceros, un iekšpuse arī gaumīgi uzturēta tā laika stilā. Laukos taču viss darbojās un mainās bez steigas!

Nākošā dienā pa ceļam uz Sidneju piebraucam pie Upenieku Kārļa Tirulā. Kovida ierobežojumu dēļ nevarējām būt klāt viņa sievas Maijas izvadīšanā. Šī bija pirmā reize, kad varēju personīgi izteikt mūsu līdzjūtību un līdzi jušanu, un pakavēties siltās atmiņās par Maiju.

Pirms pārcēlāmies uz Zelta piekrasti, dzīvojām Sidnejas priekšpilsētā Komo (Como), un, pirms mēram ceļu tālāk uz mūs mājam, pārguļam divus vakarus tur pie draugiem, ar kuriem bijām dīvaini un neplānoti satikušies pāris nedēļas atpakaļ Kanberā. Laiks arī ielūgt citus Komo draugus nosvinēt nokavēto Suzannas dzimšanas dienu, jo kaut gan ielūgti un cerējuši būt klāt pagājušā gada augustā, viņi nevarēja ceļot Kovida ierobežojumu dēļ.

Atstājot Sidneju, laiks turas lietains, brīžiem pat līst kā no spaiņiem. Jābrauc uzmanīgi, jo ceļš vietās pārplūdis, un logu tīrītāji nespēj pietiekami darboties, lai dotu skaidru skatu braukšanai. Naktsmājas bija sarunātas Portmekvorī (Port Macquarie), un Suzanna piezvana nodrošināt pārgulēšanu, bet saņem ziņu, ka diemžēl vakar ūdens pārpludinājis un sabojājis istabas. Motelis slēgts, un piedevām šoseja, pa kuru mums būtu jābrauc, lai tiktu mājās pārplūdusi. Braukšana pa cerēto taku tagad neiespējama. Laimīgā kārtā mobilie telefoni darbojās kā datori, un Suzanna zvana sameklēt naktsmājas kaut kur pa iekšzemes ceļu, pa kuru mums tagad jādodas, lai tiktu mājās, jo pēc dienas viņai jāatsāk darbu zobārstniecībā.

Iekšzemes ceļu daudzās vietās remontē, un bieži jāgaida vietās, kur laiž satiksmi tikai pa vienu virzienu pēc kārtas. Ceļš arī ved caur vairākiem lauku ciemiem, kuros ātrums ierobežots, un piestājamies Vilotrī (Willow Tree), kur aicinošs krodziņš ar glaunu restorānu, kuram piešķirta melnās cepures* atzinība. Diemžēl virtuve jau slēgta, bet pasēžam pie kamīna un brieža galvas pirms braucam tālāk. Beidzot diezgan noguruši iebraucam Armidalē, kur par laimi Suzanna bija atradusi naktsmājas Tatesalu (Tattersal) viesnīcā. Viesnīcā darbojās glauns restorāns, un tā kā šovakar ir mūsu beidzamais vakars mazbērna un vīnu lauku turnejā, uzvelkam glaunākās drēbes, es pat parlaidu gludekli pāri kreklam, un ejam baudīt virtuves devumus un atskatīties uz mūsu gandrīz sešu nedēļu garo sirojumu.

No Armidāles līdz mājam vēl 450 km, un nākošā diena, ieskaitot brokastu pārtraukumu, sešās stundās pēc izbraukšanas esam mājās. Kamēr Suzanna sazvanās ar meitu, es izpakoju bagāžu, salieku iepirktos vīnus plauktā un iedarbinu veļas mazgājamo mašīnu. Mājas priekšpusē redzu, ka peldbaseins pieņēmis zaļganu krāsu jo sešas nedēļas palaists bez tīrīšanas, bet tas lai paliek citas dienas mājas darbiem, un, ejot atpakaļ istabā, dzirdu Suzannu klusi runājot ar Lūku: „Nesaki neko Alīzei, bet būsim pie jums maijā nosvinēt Alīzes pirmo Mātes dienu.“

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

* Red.: „Melnā cepure“ – restorāna kvalitātes apzīmējums



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com