Esam posms. Nākamais.

Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. (Jņ 15:13)

Šī vieta – Lestenes brāļu kapi un Lestenes baznīca, šķiet, ir vispiemērotākā tādas svarīgas patriotiskas organizācijas, kā Latviešu karavīru piemiņas biedrība Lestene svinīgai atklāšanai.

Daugavas Vanagu Centrālā valde, Latviešu Virsnieku apvienība, Latvijas Ģenerāļu klubs, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, Lestenes Evaņģēliski Luteriskā Draudze, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība, Valsts aizsardzības un patriotisma fonds Namejs. Biedrības galvenie uzdevumi būs: pārraudzīt Lestenes Brāļu kapu kompleksa uzturēšanu, atbalstīt Kurzemes kauju muzeja attīstību, Lestenes baznīcas atjaunošanu, padarot šo kompleksu par vienu no Latvijas neatkarības izcīnīšanas, valstiskās identitātes un nacionālās pašapziņas simboliem, kā arī veicinot diskusijas un vēstures izzināšanu, jo sevišķi – par Kurzemes lielkaujām un latviešu leģionāru gaitām pasaules notikumu un Latvijas vēstures griežos.¹

Kāpēc tieši šī vieta no visas Latvijas izvēlēta? Jo te divas nozīmīgas vērtības ir tik tuvu līdzās, kā nekur citur – brāļu kapi un baznīca, tātad – patriotiskās un reliģiskās. Šeit glabāti mūsu cīnītāji. No šejienes viņus Pastarā dienā Kungs Kristus augšāmcels.

Šī vieta kalpo ne tikai kā mūsu cīnītāju atdusas un viņu piemiņas vieta. Tā ir arī atgādinājums par to, ka latviešiem par savu brīvību ir bijis jācīnās aizvien. Un viņi to ir darījuši. Kā apliecinājums tam ir vienā no plāksnēm redzamie leģionāru – L.k.o.k., vārdi.

Tas ir arī mudinājums mums pašiem būt gataviem no profesionālā dienesta karavīriem un zemessargiem tapt par aktīviem cīnītājiem, ja radīsies nepieciešamība. Kļūt par nākamo brīvības cīnītāju posmu mūsu tautas brīvības cīņu ķēdē.

No šejienes varam smelt spēku un iedvesmu tagadnes militāri morālajām hibrīdkara un ja nepieciešams, tad arī nākotnes visa veida cīņām.

Mēs, Latvija, esam uz ģeopolitiski trīskārt svarīgas robežas – Rietumeiropas civilizācijas, ES un NATO robežas. Tātad, arī atbildība trīskārša.

Tas prasa būt reālistiem, novērtējot pretinieka un savus spēkus. Lūk ko par to starpkaru posmā sacīja pulkvedis-leitnants Aleksandrs Vinters (1892 – pēc 1941): „Mēs vienmēr būsim vājāki skaitliskā un tehniskā ziņā; iztrūkumu mēs varam izlīdzināt vienīgi ar sevišķi stipriem morāliem spēkiem, kā mēs to ar spīdošiem panākumiem darījām atbrīvošanās cīņās. Tāpēc arī morālai audzināšanai pie mums ir jāierāda sevišķi svarīga vieta.“²

Kāda tad bija leģionāru morāle? – Drosme. Bet vēl pirms kaujas lauka drosmes bija viņu drosme pieņemt cīņas nosacījumus. Zinām, kādi tie bija – tikt iesauktiem vai uzņemtiem kā brīvprātīgajiem vācu karaspēkā, cīnīties vācu formā un vācu virsvadībā – un ne vienmēr pat Latvijas teritorijā. Par to mums gadu desmitiem ir nācies skaidroties un taisnoties.

Bet toreiz izšķirties vajadzēja ātri – vai nu vai. Vai nu mēs ļaujamies vēlreiz apkauties kā Baigajā gadā, vai arī ņemam rokā ieročus. Situācija bija arī vēsturiski divdomīga – nācās cīnīties viena sava vēsturiskā ienaidnieka pusē pret otru. Tā bija izvēle starp diviem ļaunumiem.

Karā komandieris nevar pieprasīt, lai viņam tiktu sagādāti labvēlīgi nosacījumi kaujai. Kādi ir, tādi ir. Viņam jārāda sava prasme dotajā situācijā. Jāizkāpj no ierastās domāšanas un rīcības komforta zonas.

Mēs arī būtu gribējuši citus morālos nosacījumus, bet tie bija kādi nu bija. „Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči,” izlēma pulkvedis Voldemārs Veiss.³

Kara beigās bija kāda zīmīga epizode – proti, leitnanta Roberta Rubeņa bataljona kauja 1944.g. 18. novembrī pret vācu spēkiem. Tā parādīja, ka mēs idejiski un vērtībiski neesam neviena mūsu ienaidnieka pusē. Mēs gribam būt paši.

Kāpēc leģionāri cīnījās? Tādēļ, ka bija motivēti to darīt. Kāpēc bija motivēti? Tāpēc, ka bija tā audzināti. Kāpēc bija tā audzināti? Tādēļ, ka toreiz Latvijas valsts un dzimtene tika redzēta kā mūsu nācijas pamatvērtība.

Karavīru piemiņas saglabāšanā un tautas patriotiskajā audzināšanā tika ieguldīti lieli līdzekļi, taču atdeve un galvenais – ilgtspēja, bija milzīga. Šis mantojums ļāva mums izturēt 50 gadu komunistu okupāciju. Ne velti vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns (1912-1983) 1969. gadā rakstīja: „šī .. ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju .. politikai.⁴

Ja mums jautātu, vai zinātu bez stomīšanās uzskaitīt tās vērtības, kas ir mūsu valstiskuma pamatā?

1. Nācija – mēs paši, – viena tauta starp tūkstošiem citām, bet viena no tām 194, kurām ir sava valsts.

2. Teritorija, mūsu zeme, Tēvzeme. Tā veido nācijas teritoriālo kopību, kas ir piesātināta ar vērtībām, tā ir Tēvzeme.

3. Kultūra – tautas gara pašizteiksme materiālās, sociālās, attiecību, garīgās u.c. vērtībās.

4. Latviešu kā valsts valoda.

5. Suverenitāte, – nācijas pašnoteikšanās un pilna vara savā teritorijā.

6. Kopīga vēstures apziņa.

7. Nācijas varoņgars jeb tās militārpatriotiskais ētoss, kas attīstījies nācijas militārajās un nemilitārajās cīņās par savu patstāvību. Bez šīs visas iepriekšējās nevar pastāvēt. Jo pastāvēt var tika tas, kurš var sevi aizstāvēt.

Patriotisms ir piederības apziņa Latvijai. Ja man kas pieder, tas nozīmē, ka esmu noteicējs par to. Varu to iemainīt pret ko citu, pārdot, rīkoties pēc sava prāta. Bet, ja pats kam piederu – savai ģimenei, dzimtai, tautai, valstij, tad varu iemainīt vai upurēt sevi, lai tikai tas, kam piederu – augstāka vērtība par mani pašu – ģimene, dzimta, tauta, valsts pastāvētu, – turpinātos.

Šī ir mana, mūsu zeme. Svešu nevajag, savu neatdosim. Nedaudz pārfrāzējot Raiņa Uguns un nakts vārdus:

Nevienam es Latvijas nedodu,
Tik tiem, kas cēla tās stiprumu,
Kas viņu lielu un staltu dara.

Mēs zinām kāds liktenis mūsu sagaida, ja mums tiek atņemta sava zeme – labākajā gadījumā – trimda ar mītnes zemi, sliktākajā – Sibīrija un Gulags.

Vācu stratēģis Karls fon Klauzevics (1780-1831) raksturoja karu kā īstu hameleonu, kurš spēj pielietot savas īpašības katram konkrētam gadījumam.⁵ Šodien tāds hameleons ir hibrīdkarš, kas vispirms vēršas pret mērķa valsts rezistences spējām, graujot tās vērtību sistēmas.

Tas pats pulkvedis-leitnants A. Vinters sacīja: „Uzvaras gūšanai nav vajadzīgs pretinieku fiziski iznīcināt, pietiek, ja iznīcina viņa morāli, .. Morālie spēki ir daudz jūtīgāki par fiziskas un materiālas dabas faktoriem.“⁶

Retorisku jautājumu toreiz uzdeva ģenerālis Jānis Buivids (1864-1934): „Ko līdzēs karaspēkam laba apmācība, zināšanas, spējas un laba fiziskā izturība, ja nebūs labas gribas izlietot tās tēvijai par labu?“⁷

Ieguldot līdzekļus, spēkus un resursus savās militārpatriotiskajās vērtībās mēs ieguldām tos savu NBS un valsts ilgtspējā.

Nupat notikušais realitātes šoks ar Afganistānas armiju ir vairāk kā pamācošs: vēlmju domāšanas vadīti NATO tajā ieguldīja milzīgus naudas, ieroču, apmācību, loģistikas, pārapgādes u.c. resursus, bet – tā sabruka 11 dienās. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nebija motivēta cīnīties. Apmācītāji to zināja, brīdināja, bet politiķi negribēja to dzirdēt. Tas nesaskanēja ar viņu vēlmju domāšanu.

Napoleons reiz sacīja: „karā morālie spēki pret fiziskajiem attiecas kā trīs pret viens.“⁸ No tā mums vajadzētu secināt, ka līdzās piem., prettanku, pretgaisa un inženieru spējām NBS vajadzētu attīstīt motīvspēju. Afganistānas pieredzes brīdinātiem, nevajadzētu pieņemt augstu motivētību cīnīties kā pašsaprotamu. Īpaši hibrīdkara apstākļos, kad pret mums tiek vērstas masīvas informatīvā kara kampaņas, kā tas bija pirms dažiem gadiem.

Ne velti Latvijas armijā bija plkv.-lt. Ādolfa Kontrovska (1897-1942) vadītā Audzināšanas daļa. Par to izcilais latviešu vēsturnieks Edgars Andersons (1920-1989) raksta, ka tai: „...bija ļoti lieli nopelni Latvijas armijas izveidošanā par nacionāli stipru un morāliski augstvērtīgu spēku. Audzināšanas daļa pasvītroja augsti izkoptu nacionālo apziņu, tēvzemes mīlestību, paļāvību vadībai, apzinīgu disciplīnu, cīņas garu un reliģijas nozīmi. Ļoti pasvītroja biedriskuma un tradīciju nozīmi.“⁹

Savā militārpatriotiskajā domāšanā parasti vadāmies no pieņēmuma: kāda sabiedrība, valsts, tāda arī tās armija. Bet, lūk, ko savulaik sacīja Armijas štāba priekšnieks Hugo Rozenšteins (1892-1941): Armija ir valstiskās audzināšanas skola.¹⁰

Un ģenerālis Pēteris Radziņš (1880-1930), Neatkarības kara stratēģis: Latvijas valsts īstā cēlāja ir Latvijas armija.¹¹

Tas nozīmē, ka mums kā NBS un ZS ir jāuzņemas iniciatīva savā valstī un sabiedrībā ienest, atjaunot un veicināt mūsu nācijas varoņgaru, tās militārpatriotisko ētosu. Tas jau mums ir, bet bieži tikai individuāla vai grupu entuziasma līmenī. Militārpatriotismu vajag padarīt par NBS un valsts mērķtiecīgu un ilglaicīgu politiku.

Kādēļ par visu šo runāt baznīcā? 1933. gada žurnālā Kadets virsleitnants Alfrēds Gredzens¹² rakstīja: „Kristus personā ir .. radniecība ar kara morāli un karavīru likteni. Viņa dzīve ir pilna cīņas aktivitātes… Tas ir pietiekoši, lai apgalvotu, ka kristīgā mācība .. no kristīgiem prasa kareivisku izturēšanos.. Lai sasniegtu Kristus miera valsti, vajadzīgi cīnītāji, nepieciešama ir cīņa.“¹³

Rietumeiropas militārpatriotiskajā ētosā, cīņas garā Kristus tiek skatīts kā pašaizliedzīga varoņa prototips un motīvs. Daudzās mūsu dzimtenes baznīcās sienas rotā plāksnes ar Pirmajā pasaules un Neatkarības karā kritušo draudzes dēlu vārdiem ar Kristus sacīto: „Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.“ (Jņ 15:13).

M. Luters, runājot par Kristus krusta upuri un Viņa augšāmcelšanos vēsta, ka pēc tās „Viņš ir nokāpis ellē un ņēmis karogu – kā varonis, kas izcīnījis uzvaru, – ar to atgrūdis vaļā vārtus un sacēlis nemieru velnu vidū, tā ka cits izkritis pa logu, cits pa durvīm.“¹⁴

Ne velti uz plkv. O. Kalpaka pieminekļa Rīgā esam likuši dzejnieka Andreja Eglīša vārdus, kas norāda uz karavadoņa pašaizliedzību: „Ko tev vēl vairāk, tēvzeme, par sirdi varu dot?“ Zināms, ka pulkvedim mīļākie vārdi no Jaunās Derības bija Jēzus sacītie: Tas visu spēj, kas tic. (Mk 9, 23).

Ko no visa teiktā secināt un kā ceļa maizi līdzi paņemt?

1. Leģionāru piemērs rāda, ka mums, esot šajā trīskārtējā ģeopolitiskajā robežā, ir jābūt aizvien gataviem cīnīties.

2. Leģionāri to darīja, aizstāvot mūsu tautas pamatvērtības, tās pašas, kuras šodien aizstāvam mēs – NBS un ZS. Šo vērtību kultivēšanai ierosinu: a) izveidot līdzīgu institūciju NBS kā savulaik Latvijas armijā esošo Audzināšanas daļu; b) ieviest militārpatriotiskā ētosa kursu NBS un ZS, sākot jau no pamatapmācības; c) sadarbībā ar Kultūras ministriju, apkopot un izdot mūsu militāro cīņu varoņu un uzvaru stāstus.

3. Karavīra morāle ir svarīgākais, kaut arī, protams, ne vienīgais faktors cīņā.

No Kristus kā cīnītāja un nāves, grēka un ļaunuma uzvarētāja, mēs aizvien varam smelties spēku arī savām cīņām.

G. Kalme,
Studentu kājnieku bataljona kapelāns
8.09.2021.

Vēres

1. https://www.sargs.lv/lv/otrais-pasaules-kars/2021-09-08/notiks-latviesu-karaviru-pieminas-biedribas-lestene-atklasana

2. Vinters A. Plkvltn. Militārās pedagoģijas konspekts, R, Militārās literatūras apgādes fonda izdevums, 1939, 16.

3. Citāts pēc „Laiks, telpa, ļaudis,” I daļa, Toronto, 1974, 43. lpp.

4. Citāts no: Ilgvars Butulis. Ulmaņa apvērsumam – 70 gadi. // Lauku avīze. 15. maijs (2004).

5. https://www.sargs.lv/lv/viedoklis/2013-10-24/klauzevica-kara-teorijas-pielietojums-21-gadsimta-draudu-konteksta

6. Vinters A. Plkvltn. Militārās pedagoģijas konspekts, R, Militārās literatūras apgādes fonda izdevums, 1939, 13.

7. Buivids, J, ģen. Militārā pedagoģika, I daļa Audzināšana, R, 1925, 5.

8. https://www.jstor.org/stable/2262466

9. Andersons E, Latvijas bruņoties spēki un to priekšvēsture, Daugavas Vanagu centrālā valde, Toronto, 1983, 76.

10. Militārā audzināšana, krājumā: Rozenšteins H., Latvijas armija 20 gados (R: Armijas štāba Apmācības daļa, 1940)

11. Pēteris Radziņš, Rakstu krājums (R: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, 2016), 125.

12. http://www.biographien.lv/G_virsnieki.html

13. Vlt. A. Gredzens, Neskaidrās teorijas, Kadets, 1933, 01.05.

14. Vienprātības grāmata. Konkordijas formula, Pamatdeklarācija, IX, Par Kristus nokāpšanu ellē.