Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Plivda. „Dzimtie pakalni“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Osvalds Zvejsalnieks. „Rudens vēji“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnija Ģērmane. „Sapnis, kas atkārtojas 2“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Inga Jurova. „Svētdiena. Kailsals“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Pandēmija ienesusi noteiktas korekcijas visā, tai skaitā kultūras norisēs un tēlotājas mākslas dzīvē. Lai vai kas, katru gadu tomēr notiek Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā. Tā notika arīdzan pagājušajā gadā, taču to, diemžēl, nebija lemts redzēt.

Šogad balvas skate krietni vien aizkavējās – parasti izstādi atklāja un nominantus paziņoja 19. martā – Jāzepa dienā. Kad Latvijā beidzot atsākās kultūras dzīve, tika izsludināta darbu pieņemšana. Pandēmija acīmredzami ietekmēja mākslinieku aktivitāti, ja pieteicās salīdzinoši mazāk autoru nekā citugad – tikai 103 ar 174 gleznām un akvareļiem. Žūrija, kuras priekšsēdētāja bija pagājušā gada galvenās balvas ieguvēja, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas pedagoģe gleznotāja Agra Ritiņa, izlēma, ka izstādē skatāms 88 autoru veikums. Tas kopš 11. augusta, kā ierasts, aplūkojams Rīgas Pētera baznīcā, bet oktobra vidū izstāde pārceļos uz Preiļiem, kur nosauks jauno balvas ieguvēju.

Kopumā izstāde liekas pagurusi, sevī ierāvusies, trūkst spilgtāku personisku skatījumu un spēcīgu izpausmju krāsās. Jāatkārto tas pats, kas citu reizi, ka rinda ainavistu nepiedalās, šoreiz pat iepriekšējo balvu izstāžu autori nav iesnieguši darbus, piemēram, Roberts Muzis, Olita Gulbe, Aldis Kļaviņš un citi.

Kā ierasts, gleznas ir dažādas. Uldis Zuters, Leo Preiss, Maira Veisbārde, Vēsma Ušpele ir izteikti plenēristi, pieturēdamies pie reālistiska ainavas atveidojuma. Jānis Plivda strādā enerģiskiem otas vilcieniem un košām dekoratīvām krāsām, Nukzara Paksadzes darbos bieži strāvo iekšēja enerģija un dedzīgums, Osvalda Zvejsalnieka ainava pilna apbrīnas par Dieva pasaules mūžīgumu (viņa Rudens vēji ir nominēti balvai). Jāņa Ziņģīša Janvāra sākumā atsauc atmiņā Ziemassvētku apsveikumu kartīti, bet tomēr gleznojums ir nominēts balvai. Arī Meldras Bulas zaļais Jūlijs pretendē uz naudas godalgu, tāpat kā Ērikas Kumerovas Pavasara jutoņa, zilo un dzeltenzaļo laukumu apvienojums. Agijas Jansones Dzeltenās smiltis atsauc atmiņā Eduarda Kalniņa tonāli izsmalcinātos jūras gleznojumus, pietrūkst gan stilistiskās vienotības. Simboliski ievirzīts ir Agnijas Ģērmanes monumentālais Sapnis, kas atkārtojas 2, arī tas pretendē uz J. Pīgožņa balvu. Atšķirīgs skatījums ir Ingas Jurovas darbs Svētdiena. Kailsals. Tas izceļas ar formu tīrību, kompozīcijas vienkāršību, teju vai garīgās atmosfēras taustāmību. Arī tas ir nominēts balvai. Abstraktai glezniecībai tuvie opusi ir visai tāli no ainavu glezniecības pamatvērtībām vai tradīcijām. Guntars Zvaigzne mūsu vērtējumam iesniedzis pasakai līdzīgu dabas skatu, bet Gita Palma un Ludmila Kolomenska pievērsusies industriālai ainavai. Turpretim Visvaldis Asaris spēlējas ar ģeometriskām faktūrām un krāslaukumiem, atainojot rudenīgo noskaņu novakara pusē Latvijas laukos.

Izbrīnu radīja Juris Ģērmanis, kurš iesniedzis kompozicionāli un stilistiski adekvātu ainavu kā 2019. gadā, pat nosaukums ir tas pats – Izcirtumā, tikai priekšplāna gleznojums nav tik detalizēts un mazāk krāsaināks, vienīgi datējums ir cits. Nudien nesaprotams, kādēļ tā noticis, ja Juris Ģērmanis glezno ārkārtīgi daudz un piedevām šogad daudzviet rīko viņš 80 gadu jubilejas izstādes.

Izstaigājot izstādi, rodas doma par to, ka māksliniekiem pietrūkst paškritikas. Viņu skatījumā, jebkurš darbs, pat pavirša skice, ir izstādes un balvas cienīga. Vai patiesi pazudis iekšējais lepnums un godaprāts? Tik zemu paši sevi vērtē? Gribas tāpat kā facebookā likt savus selfijus, sevi reklamējot?

Bet varbūt pēc septiņu gadu maratona Jāzepa Pīgožņa balvai vajag kādu jaunu impulsu, lai aizmirstu iekšējo pagurumu un lai atdzīvinātu šo jauko sākotni?

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“