Latviešu skatuves mākslinieki pirmskara Austrālijā

Palielināt / Enlarge

Gothardes parakstītā fotogrāfija („Atmiņai Latwijas Klubam, Selma Gothard, 22.II.1929 Sydney“). FOTO No agrākā Austrālijas Latviešu Centrālā Arhīva.

Palielināt / Enlarge

Arvīds Norītis 1920.tos gados. FOTO Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.

Ēvalds Berzinskis 1937. gadā. FOTO Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.

Palielināt / Enlarge

Vilis Ilsters 1949. gadā. FOTO The Mail.

Palielināt / Enlarge

Harijs Ore ap 1915. g. FOTO timenote.info/lv/Harijs-Ore

Artūrs Piķieris. FOTO Filma un Teātris (18.11.1932).

Palielināt / Enlarge

Elvīra Rone ar Sidnejas latviešiem 1934. gadā. Stāvot, pirmais no kreisās ir Artūrs Piķieris; piektā no kreisas – Emīlija Jurēviča-Cielava. FOTO „Atpūta“.

Palielināt / Enlarge

Vanda Grossena (pirmā no kreisas) 1936. gadā ar citiem dejotājiem baro ķengurus. FOTO http://nla.gov.au/nla.obj-149941186

Palielināt / Enlarge

Valentīns Žeglovskis dejo pas des deux no baleta Dons Kihots. FOTO Ballet Crusade.

Ir pētīts un rakstīts par dažādiem Austrālijas veclatviešiem (t.i., pirmskara iebraucējiem) un viņu aktivitātēm, piemēram, par latviešu Anzakiem (Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpusa dalībnieki Pirmā pasaules karā), Latvijas goda konsuliem, latviešu organizācijām (pirmā dibināta Sidnejā 1913. gadā).

Bet mazs ir zināms par kultūras darbiniekiem, specifiski – skatuves māksliniekiem. Tas varētu likties neparasts jautājums, par ko interesēties, jo pirmskara latviešu iebraucēji bija pārsvarā strādnieku šķiras ļaudis, kuru starpā nebūtu sagaidāmi augstās kultūras nesēji. Bez tam, tā laika Austrālijas provinciālisms un attālums no Eiropas kultūras centriem varēja likties nepievilcīgs daudziem kultūras darbiniekiem. Tomēr, daži skatuves mākslinieki no Latvijas apmetās vai viesojās šeit. Viņu skaits nebija liels, bet pietiekami liels, lai būtu ievērots.

Vislabāk pazīstams bija Latvijas Nacionālajās operas tenors Kārlis Nīcis (1888-1985). Austrālijā viņa skatuves vārds bija Charles Nicis. Dēļ nesaskaņām ar operas direkciju, viņš 1928. gadā atbrauca uz Austrāliju – zemi, par ko viņš bija dzirdējis no citiem latviešiem, kuri agrāk bija tur uzturējušies. Pirmā pasaules kara laikā Nīcis, Imantas pulka sastāvā bija nonācis līdz Vladivostokai. Varbūt arī tāpēc viņam Austrālijas attālums nebija atbaidošs. Nīcis ieguva zināmu ievērību un panākumus mūzikas aprindās, koncertējot visās Austrālijas lielpilsētās, Jaunzēlandē un bieži uzstājoties Austrālijas radiofonā. Līdz Otram pasaules karam viņš gandrīz katru gadu 18. novembrī radiofonā uzstājās ar latviešu komponistu darbiem. Bet no koncertēšanu vien nevarēja iztikt. Tāpēc blakus darbs viņam bija grāmatvedība. Nīcis pielika roku Sidnejas latviešu sabiedriskos darbos un ilgus gadus bija Latvijas goda konsulāta Sidnejā sekretārs (goda konsuls bija Normans Meklauds – Norman McLeod).

Laikraksts Austrālijas Latvietis 1951. gadā iespieda Kārļa Nīča atmiņu sēriju: „Uz Austrāliju 1928. gadā“. Viņš rakstīja, ka iebraucot Sidnejā „ostā mani sagaidīja tautietis Dumpe – Ņūmens.... Dumpe bija nodzīvojis Austrālijā jau ilgus gadus, un tajā laikā viņam bija neliels mūzikas instrumentu veikals, bet pie veikala studija, kur viņš pasniedza vijoles stundas.“

No Austrālijas Nacionālā arhīva materiāliem ir zināms, ka 1914. gadā Dumpe ieradās Austrālijā no ASV, kur viņš acīmredzot bija dzīvojis kādu laiku, jo 1913. gadā tur ieguva ASV pilsonību. Austrālijas naturalizācijas dokumentos viņa profesija ir norādīta kā mūzikas skolotājs. Turpat viņa vārds ir atzīmēts kā John Voldemar Dumpe (Jānis Voldemārs Dumpe, dzimis Siguldā 1891. gadā). Daudz gadus vēlāk viņa uzvārdam piekabināja Newman, t.i., Dumpe Newman – līdzīgi kā viņa brālim, Augustam, kurš dzīvoja Austrālijā kopš 1908. gada. Vai Dumpe kādreiz uzstājās uz skatuves, nav zināms, bet viņš ir pieskaitāms pie latviešu mūziķiem. Starp citu, Austrālijas Nacionālā arhīvā glabājās viņa 1927. gadā sastādītais mandolīnas korespondences mācības kursa manuskripts.

Nīcim 1928. gadā uz Austrālija līdz brauca Nacionālajās operas dziedātāja Zelma Gotharde-Bergkinde. Neilgi pēc ierašanās jaunajā zemē, Gothardes raksts par viņas pirmajiem iespaidiem parādījās laikrakstā Pēdējā Brīdī (13.6.1928). Daži izvilkumi: „...visskaistākā laikam te būs osta, viņas skaistums nav aprakstāms, liekas, ka tu iebrauc pašā Paradīzē un tavā priekšā atveras brīnišķs neredzēts sapnis... Dzīve vispār te ir brīva, liela uzticība pret cilvēkiem: dzīvoju šeit jau 2 ned., bet neviens nedomā pasi prasīt un pierakstīt. Naudu aiznesot un izņemot no bankas arī neviens nedomā pasi prasīt, kādu vārdu saki, tā ir labi... Peldu vietas visas ir tuvu pilsētai. Par šīm 2 svētdienām jau ir bijuši 2 haizivju upuri: vienam vīriešam nokosti kāju ikri un vienai sievietei galīgi abas kājas. Briesmīgi! Bailīga peldēšanās, tamdēļ visi peldas pašā maliņā.“

Gotharde ļoti īsā laikā nolēma braukt uz Austrāliju. Viņas aizbraukšana bija tik pēkšņa, ka drīz parādījās raksti Latvijas presē, kas spekulēja par viņas aizbraukšanas iemesliem, īpaši ņemot vērā, ka viņa bija precēta sieviete, kura devās tālā ceļojumā ar citu vīrieti. Viņa juta vajadzību taisnoties un rakstīja: „Citādi būtu viss labi, bet līdz manim atnākušas ziņas, ka Rīgas sabiedrība un prese esot tais domās, ka manai aizbraukšanai par pamatu romantiski iemesli. Nekad nebiju sagaidījusi, ka tādas domas vispār varētu rasties. Nīci par savu ceļa biedri izvēlējos vienīgi tamdēļ, ka sievietei vienai doties tik tālā un grūtā ceļojumā caur nezināmām pasaulēm ir nevien neērti, bet pat bīstami. Nīcis priekš manis aizvien ir bijis tikai labs kolēģis jau no konservatorijas sola un ar viņa ģimeni esmu vienmēr labās, draudzīgās attiecībās bijusi. Par kādu iepriekš sagatavotu un norunātu „kopēju aizbēgšanu” te nevar būt ne runa.“

Koloratūrsoprāna Gothardes skatuves vārds Austrālijā bija Selma Gothard. Viņa sniedza vairākus koncertus (vairākas reizes kopā ar Nīci), kā arī dziedāja Austrālijas radiofonā. Pēc gada viņa atgriezās Latvijā.

Vēl viena latviešu dziedātāja, kas apmetās Austrālijā, bija soprāns Emīlija Jurēviča-Cielava (skatuves vārds: Emily Jurevitch Cielava, arī Yurevitch-Cielava). Nīcis rakstīja: „1928. gada beigās Sidnejā ieradās koncertdziedone Emīlija Jurēviča-Cielava. Viņa ziedoja daudz pūļu, mēģinot uzturēt biedrības darbību. (1928. g. dibinātā Sidnejas Latvju klubs.) Es tajā laikā nebiju Sidnejā, pildīdams 6 mēnešu koncertlīgumu ar Austrālijas apvienoto koncertdirekciju visās lielākajās Austrālijas pilsētās. Manas prombūtnes laikā E. Jurēviča-Cielava bija paspējusi pie biedrības nodibināt jauktu kori. Sākumā dalībnieku skaits bija diezgan prāvs, un interese par biedrību itkā atplauka, bet pēc 1929. gada Jāņiem arī šī sajūsma pārgāja, un koris dalībnieku trūkuma dēļ izbeidza darbību... Jurēviča-Cielava palika dzīvot Sidnejā. Viņai daudz nopelnu Latvijas popularizēšanas darbā Austrālijā. 1942. gada 30. janvārī viņa nomira ar sirds kaiti un apbedīta Rukvudas – Rookwood kapsētā, Sidnejā.“

Tā laika avīzēs ir ziņas par soprāna Jurēviča-Cielavas koncertiem Sidnejā (arī radiofonā) un Jaunzēlandē 1928. gadā. Vēlākos gados avīzēs parādījās reklāmas, ka viņa piedāvā dziedāšanas privātstundas.

Bez dziedoņiem bija arī mūziķi instrumentālisti. Nīcis rakstīja: „Pa daļai manu rakstu ietekmēti „Jaunākās Ziņās“ 1928. gada beigās Austrālijā ieradās „laimi meklēt“ mūsu mūziķu trijotne: Arvīds Norītis, Ēvalds Berzinskis un Vilis Ilsters. Viņi bija cerējuši uz lieliem koncertu angažementiem, bet patiesībā tiem nācās piedzīvot rūgtu vilšanos, jo Austrālijā neviens mūziķis, lai būtu viņš cik labs būdams, bez lielas reklāmas uz priekšu nevar tikt. Tā ar mūsu puišiem nācās pārdzīvot nevienu vien grūtu dienu. Pēc neilga laika Berzinskis un Gotharde aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Norītis dabūja koncertmeistara vietu Melburnas lielākajā teātrī „The State“ un, blakus darbam teātrī, nodibināja kamermūzikas ansambli, kas bieži uzstājās valsts radiofonā. Sapelnījis krietnu žūksni mārciņu, arī Norītis pēc pāris gadiem aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Ilsters apmetās uz dzīvi Melburnā, kur viņš dzīvo vēl tagad un ir guvis diezgan plašu popularitāti ne tikai mūzikā, bet arī citās mākslās.“

Austrālijā šie mūziķi kopīgi uzstājās kā „The Russian Imperial Trio“ (Krievijas impērijas trio). Turklāt Berzinskis un Ilsters krieviskoja savus vārdus: Ivan Berzinsky un Vassili Ilster, kamēr Norītis tikai nedaudz vienkāršoja savu vārdu uz Arved Norit. Iemesls tam bija tāds, ka tajā laikā Latvijas vārds Austrālijā bija mazs pazīstams. Lai būtu pievilcīgāki Austrālijas mūzikas publikai, latviešu trio pārtapa par krievu trio. (Dziedonei Zelmai Gothardei arī bija spiediens no koncerta rīkotājiem Austrālijā, lai reklamētos kā krievu dziedātāja. Gotharde nepiekāpās un visur skaidroja, ka viņa ir latviete, nevis krieviete.)

Arvīds (arī Arvēds) Norītis (1902-1981) bija pirmais Latvijas Konservatorijā izglītotais vijolnieks. Dažus gadus pēc atgriešanās Latvijā viņš arī atgriezās Latvijas Konservatorijā kā mācībspēks un vēlāk tika iecelts par profesoru. Kara beigās devās trimdā uz Zviedriju, kur turpināja strādāt kā mūziķis, diriģents un mūzikas pedagogs. Norītis diriģēja Kopkori Latviešu dziesmu svētkos 1968. gadā Hanoverē, Vācijā un 1979. gadā Visbijā, Zviedrijā.

Čellists Ēvalds Berzinskis (1891-1968) pēc atgriešanās Latvijā ilgus gadus bija Nacionālās operas orķestra koncertmeistars un čella klases vadītājs Latvijas Konservatorijā, kur vēlāk tika iecelts par profesoru.

Latvijas Konservatorijas absolvents Vilis Ilsters (1903-1993) palika Austrālijā un turpināja pelnīt savu iztiku kā pianists. Viņš uzstājās dažādos muzikālos uzvedumos visās lielākajās Austrālijas pilsētās kā solists un kā koncertmeistars, spēlēja radiofonā un sniedza privātstundas klavierspēlē. Uz laiku 1933. gadā viņam bija pašam savs mūzikas trio: The Vassili Ilster Trio. Trīsdesmito gadu beigās viņš gribēja atgriezties Latvijā, bet karš iztraucēja šos plānus, un Ilsteram nācās palikt Austrālijā līdz mūža beigām.

Ilsteram ilgstoši bija dažādas veselības problēmas, ko nevarēja izārstēt. Meklējot alternatīvu risinājumu, viņš uzsāka jogas vingrinājumus, kļuva par veģetārieti un bieži badojās. Ilgākais badošanās laiks bija 42 dienas. Adelaides tā laika laikraksts News (12.2.1949) ziņoja: „Melburna. – Latvijā dzimušais pianists Vilis Ilsters, 48, no Karltonas, turpina savu jogu badošanās. Viņš šodien sacīja, ka 40 dienas nav ēdis, un ka tas ilgs līdz otrdienai plkst. 18.00. „Tagad esmu atradis lielu enerģiju, un drīz vien būšu kā 17 vai 18 gadus vecs zēns,“ viņš teica. „Mani mati, kas pirms tam bija pelēcīgi, tagad atgūst krāsu; mana āda ir līdzīga zīdaiņa ādai. Pirms tam, es bieži biju slims, un manas acis bija sliktas. Tagad esmu ļoti vesels, un manas acis ir tik stipras, ka varu skatīties tieši uz sauli bez postījumiem. Es ticu, ka, ja es badošu ik pa 30 gadiem, tad nodzīvošu bezgalīgi – varbūt 1000 gadu.“

Cita avīze (The Mail, 5.2.1949) nedēļu agrāk ziņoja, ka kāda Melburnas hoteļa vadība Ilstera 25. gavēšanas dienā uzstādīja viņam ultimātu: vai nu pārtrauc gavēt vai meklē darbu citur. Ilsters aizgāja no darbu hotelī un sāka spēlēt klavieres kādā Melburnas restorānā, kur žurnālists viņu nofotografēja, piezīmējot, ka novājējušais Ilsters bija „neparasti apģērbies“ (unconventional attire).

Kādā intervijā, ko 1960. gadā publicēja laikraksts Austrālijas Latvietis (30.4.1960), uz jautājumu „Kā jūtaties Austrālijā?“, Ilsters atbildēja: „Man patīk Austrālijas brīvība – pat kara laikā neviens neprasīja pasi.“ Šī brīvība acīmredzot sniedzās tālāk un iekļāva brīvību spēlēt klavieres restorānā, apģērbtam tikai šortos.

Latviešu pianists, pedagogs un komponists Harijs Ore (1885-1972) piedzima Pēterburgā, kur studēja konservatorijā pie Jāzepa Vītola. Viņš vairākas vasaras pavadīja tēva dzimtajā pusē Mazsalacā, bet ilgstoši nekad nedzīvoja Latvijā. Kara laikā Ore aizbrauca uz Ķīnu un 1921. gadā apmetās Honkongā, kur palika līdz mūža beigām, nekad vairs neatgriežoties Eiropā. Vairākās viņa kompozīcijās ir latviešu tautas dziesmu elementi, kā piemēram Three Latvian Folk Songs Op. 27: Piano Duet (Trīs latviešu tautasdziesmas Op. 27 – klavierspēļu duets). Viņa kompozīcija Lauztās priedes – koris orķestra pavadījumā, tika godalgota VI Latvju vispārējās dziesmu svētkos 1926. gadā. Ore koncertēja vairākās Tālo Austrumu valstīs, kā arī Austrālijā, kur viņš 1923. gadā uzstājās Melburnā un Sidnejā. Laikraksts The Argus (17.8.1923) viņu apzīmēja kā „the Lettish pianist and composer“ un sniedza ļoti pozitīvu recenziju par viņa koncertu Melburnas Mūzikas konservatorijā.

1930.tos gados Austrālijā uzstājās četras lielākas ārzemju baleta trupas ar pārsvarā krievu diasporas dejotājiem. Dejotāju starpā tomēr bija arī citu tautību dejotāji, arī latvieši. Pirmā trupa bija The Dandré-Levitoff Russian Ballet (V. Dandré bija Anna Pavlovas vīrs), kas uzstājās Austrālijā 1934. un 1935. gadā. Tajā piedalījās latviešu dejotāji Artūrs Piķieris (1915-?) un Elvīra Rone (1902-1990).

Artūrs Piķieris apguva baleta dejošanu Latvijā un dejoja Nacionālajā operā. Pēc minētās ārzemju tūres viņš 1937. gadā atkal devās uz ārzemēm, šoreiz uz Dienvidameriku, neatgriežoties vairs Latvijā. Sākumā Piķieris dzīvoja Argentīnā, vēlāk – Čīlē, Peru, Ekvadorā, Kolumbijā, Gvatemalā un Venecuēlā. Visu mūžu nodarbojās ar baletu. Dienvidamerikā viņš pirmo vārdu lietoja Arturo, arī Kiril. Piķieris bija latviešu Freds Astērs (Fred Astaire). Par to lasītājs var pārliecināties, noskatot viņa deju 1942. gadā Argentīnā uzņemtajā filmā Ven mi corazón te llama. Filma ir pieejama YouTube (Piķiera deja sākās 47. minūtē no sākuma: https://www.youtube.com/watch?v=_QqK0sanSKE)

Elvīra Rone dejoja Nacionālajā operā un Liepājas operā. Ap 1925. gadā Anna Pavlova aicināja E. Roni pie sevis, kas noveda pie Rones piedalīšanos dažādās Pavlovas turnejās. Vēlāk Rone kļuva par personīgo asistenti balerīnai Olgai Preobraženskai (pie kā agrāk bija mācījusies Pēterburgā) viņas baleta studijā Parīzē.

Īpaši interesanti ir izvilkums no E. Rones piezīmēm par viņas 1934. gada ceļojumu uz Austrāliju, ko publicēja laikraksts Atpūta („Tropu zemes paradīze“, 13.8.1937): „...devāmies tālāk pār Koraļļu jūru un Kluso okeānu uz vēl brīnišķīgāku zemes stūrīti – Austrāliju. Braucienā pa Kluso okeānu redzējām arī valzivis, kas gan atsevišķi, gan grupās pa trīs līdz četri pavadīja mūsu kuģi lielākiem gabaliem. Šinī braucienā laiku pavadījām visvairāk sportā. Uz kuģa bija pat liels marmora peldbaseins. Peldies, ja gribi, kaut visu dienu! Mūsu tautietis, dejotājs Artūrs Piķieris peldēšanas sacīkstēs ieguva pat pirmo godalgu. Ūdenī viņš jūtas kā zivs...

Tūliņ pēc ierašanās Austrālijā, saņēmu no Sidnejas vēstuli. Tas bija pārsteigums, – tikko esmu spērusi kāju svešā kontinentā, kad jau raksta man vēstules! Ar lielu ziņkāri vēstuli atplēsu. – Jo patīkams bija pārsteigums, kad izrādījās, ka rakstītājs ir pašu tautietis – labs, vecs paziņa no Rīgas operas laikiem – mūsu dziedonis Kārlis Nīcis. Sidnejā jau iebraukšanas dienā mani apciemoja Nīcis. Bija priecīgi un reizē arī savādi ap sirdi, pēc tik ilga laika un tik tālu no dzimtenes, runāt mātes valodā. Patīkami bija dzirdēt, ka šeit ir lielāks skaits tautiešu, kas mani gaidījuši atbraucam. Arī mūsu goda konsuls Mac-Leoda (sic) kungs par mani apjautājies un izteicis vēlēšanos mani apsveikt pie sevis pusdienās. Leoda (sic) kunga vēlēšanos arī izpildīju kādā no nākošām dienām. Konsuls mums pastāstīja interesantu gadījumu. Kādā auto izbraucienā viņam vajadzējis uz ceļa apstāties. Pienācis kāds kungs un apjautājies, kas tas par zīmējumu uz auto. Uz auto, protams, ir Latvijas ģerbonis. Mūsu konsuls ziņkārīgajam kungam atbildējis, ka tas ir Latvijas ģerbonis, paskaidrojis arī, kur Latvija atrodas un ka viņš pats esot Latvijas konsuls. Svešais ar izbrīnu konstatējis, ka konsuls, latvietis būdams, perfekti runājot angliski un pie tam pilnīgi piesavinājies austrāliešu akcentu, kas pat īstiem angļiem nenākoties viegli. Konsuls neesot apstrīdējis, ka viņš nav latvietis, bet piebildis, – viņam tas glaimojot, ka viņš par tādu noturēts.“

Ballets Russes de Monte Carlo ir nākamā lielā baleta trupa, kas viesojās Austrālijā (1936-1937). Tajā piedalījās rīdziniece Vanda Grossena (1917-?). Dejas mākslu apguvusi Rīgā, Annas Fjodorovas privātajā baleta studijā; godalgota ar zelta medaļu baleta mākslas konkursā Vīnē 1934. gadā. Latvijas žurnālistes Natālijas Ketneres grāmatā „C Русским балетом на край светa“ („Ar krievu baletu uz pasaules malu“) ir fragmenti no Vandas Grossenas memuāriem, kur viņa, starp citu, piemin tikšanos ar Sidnejā dzīvojošiem latviešiem Kārli Nīci un citā reizē ar Zandbergu laulāto pāri. Pēdējie bija Austrālijā jau astoņus gadus un Sidnejā nodibināja kosmētikas ražošanas laboratoriju. Abos gadījumos ielūdzēji bija izsalkuši pēc ziņām par to, kas notiek Rīgā. Melburnā Grossena pusdienoja ar bijušiem rīdziniekiem Dolia un Rosa Ribušiem. Grossena piezīmēja, ka saimnieki „mīļi atcerējās Rīgu un rīdziniekus.“ Tālu no dzimtenes Grossena tika cienāta ar, starp citu, „melno maizi (tās garša ceļojuma laikā gandrīz aizmirsta), reņģes, Rīgas šprotes...“ Tajā laikā tie austrāliešiem bija galīgi sveši ēdieni, un liecina par Ribušu pūlēm iepriecināt tālo viesi.

Dolia Ribušu (Austrālijā ar uzvārdu Ribush – nav noskaidrots Latvijā lietotais priekšvārds) (1896-1947) var arī ierindot pirmskara skatuves mākslinieku starpā. Dzimis Liepājā, ebreju ģimenē, viņš teātra mākslu apguva Petrogradā un Rīgā. Kopā ar sievu Rosa (rakstnieces Zentas Mauriņas klases biedreni) pārcēlās uz Austrāliju 1928. gadā un apmetās Melburnā, kur vēlāk izveidoja amatieru teātru trupu Dolia Ribush Players (Dolia Ribuša spēlmaņi) un uzveda vairākas krievu lugas. Ievērojamākais sasniegums bija Duglasa Stjuarta (Douglas Stuart) lugas Ned Kelly (Neds Kelijs) pirmais iestudējums, ko uzveda 1944. gadā Melburnas Universitātes Union Theatre.

Grossena turpināja ar tūrēm līdz 1939. gadam, kad atgriezās Latvijā, kur arī turpināja dejot baletu. Kara laikā viņa aizbrauca uz Vāciju un vēlāk nonāca Šveicē, kur pēc kara strādāja ANO bibliotēkā Ženēvā.

Covent Garden Russian Ballet tūre Austrālijā noritēja 1938. un 1939. gadā. Starp dejotājiem bija Valentīns Žeglovskis (1908-1985). Žeglovskis (skatuves vārds Valentin Zeglovsky) ir īpaši interesants, jo viņš pēc tūres palika Austrālijā un 1943. gadā izdeva grāmatu (iespiesta Adelaidē) Ballet Crusade (Baleta karagājiens). Pēc tautības krievs, viņš raksta, ka dzimis Harkovā, Ukrainā, kaut citi dokumenti (Latvijas pase un Austrālijas naturalizācijas dokumenti) liecina, ka viņš piedzima Latvijā. Katrā gadījumā viņam bija plašs ģimenes loks Latvijā un tur dzīvoja neilgi pēc revolūcijas, sākumā Jēkabpilī, kur tēvam bija īpašums un vēlāk Rīgā. Žeglovskis savā grāmatā diezgan plaši aprakstīja savu dzīvi Latvijā. Rīgā vaļas brīžos viņš sporta klubā sāka trenēties boksā. Lai uzlabotu kustību veiklību, viņš apmeklēja dažas baleta deju stundas. Viņu pierunāja turpināt ar stundām, un drīz viņš atvietoja boksu ar baletu. Pat Latvijas karadienesta laikā viņš atrada laika trenēties baletā. Žeglovskis mācījās Aleksandras Fjodorovas studijā un vēlāk tika uzņemts Nacionālās operas baleta trupā. Viņa blakus nodarbība bija reportieris nedēļas laikrakstam Aizkulises. Tas bija noslēpums, jo viņš ziņoja par intrigām un personībām operā un baletā. Kolēģi bieži brīnījās par to, kā laikraksts uzzināja par šādām lietām. Žeglovskis nekad neatklāja, ka viņš bija ziņu avots un sedza savas pēdas, šad tad rakstot kādu negatīvu ziņu arī par sevi.

1933. gadā viņš pameta Nacionālās operas baleta trupu un turpināja dejot ārzemēs dažādās trupās, kā arī ar atsevišķiem dejotājiem, uzstājoties daudzās valstīs Eiropā, Ziemeļamerikā un Tuvajos Austrumos. 1938. gadā viņš piedalījās kādā no tā saucamajām Ballets Russes Austrālijas turnejām. Turnejas beigās Žeglovskis palika Austrālijā, nodibināja baleta skolu Sidnejā un ar nelielu skaitu citiem bijušajiem Ballets Russes dejotājiem, kuri arī palika Austrālijā, sniedza baleta uzvedumus vairākās pilsētās. Bet šis pasākums nebija noturīgs un izbeidzās pēc gada. Žeglovskis tomēr turpināja dejot vietējās baleta trupās, kaut no tā vien nevarēja izdzīvot un bija spiests strādāt dažādus blakus darbus. 1949. gadā viņš apprecēja 21 gadus jaunāku bijušo Jaundienvidvelsas skaistuma karalieni un pārcēlās uz Londonu, Anglijā, kur 1950.tos gados vadīja privātu baletu studiju.

Kā redzam, latviešu skatuves mākslinieki, un viņu starpā ir bijuši izcili mākslinieki, – ir ne tikai bagāta daļa no pirmskara latviešu vēstures Austrālijā, viņi arī bagātināja Austrālijas kultūras dzīvi.

Dr. Aldis L. Putniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Nolasīts Universitātes gada svētkos Adelaidē, 2021. gada septembrī.