Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Silti sveicieni!

Laikraksts Latvietis Nr. 669, 2021. g. 29. sept.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jā, siltumu jau ļoti vajag. Septembris ieradies ar jūtamu vēsumiņu. Pat tajās dienās, kad nelīst, tomēr ir drēgns, bieži vējains, un temperatūra pat dienā reti pārsniedz 10°C. Esmu sameklējusi biezos džemperus un jakas, vilnas zeķes un, sēžoties pie stūres, noder meitas adītie uzrocīši. Gribas tīstīties un vakaros iedzert karstu tēju ar upeņu ievārījumu vai smiltsērkšķu sulu un medu. Bet dārzā vēl ļoti daudz darba: ziemas āboli nenoņemti, zeme neuzrakta, siltumnīca neiztīrīta un varētu vēl uzskaitīt nepadarīto, jo tā nekad netrūkst, ja cilvēkam ir dārzs. Šis ir viens no paņēmieniem, kā sevi saskrūvēt līdz kreņķīgam garastāvoklim. Bet to, protams, nevajag. Jādara tieši pretējais – sevi jāslavē par burku pilno pagrabu, par sasālītām un samarinētām sēnītēm, par mazajiem, bet tik jaukajiem ceļojumiem ar mazdēliem, par prasmi izgrozīt burvīgas tikšanās ar draugiem un vēl simts citiem patīkamiem mirkļiem, ko piedzīvojam.

Septembris mums šogad ir ļoti īpašs – vecākais mazdēls sācis iet skolā. Viņam patīk. Tas šobrīd ir galvenais. Kļuvis tāds kā svarīgāks, jūtami atbildīgāks, arī pret mazajiem brāļiem izturas drusku aizbildnieciski, savu reizi pat pamāca un sabar, ko agrāk nebiju pamanījusi. Pagaidām mācības viņam notiek klātienē, bet esam bažīgi, cik ilgi tā būs. Saslimstība ar kovidu aug, līdz šodienai uz attālinātu mācīšanos pārgājušas jau vairāk nekā 200 skolu Latvijā. Bērnus joprojām vakcinē tikai no 12 gadu vecuma, tātad riski saslimt bērniem ir lieli.

Arī vedekliņa atgriezusies darbā savā specialitātē – par angļu un vācu valodas skolotāju. Ar patiesu interesi klausos, kā tagad manējiem iet pa skolu – katram savs stāsts. Un, šķiet, mācīšanās tagad ir pavisam citāda nekā mūsu paaudzei vēl padomju laikā. Un te nav runa tikai par datoriem un e-klasēm. Arī attiecības starp skolotāju un skolēnu ir citādas, kā dēls saka, liberālākas. Turklāt pirmklasnieki jau prot lasīt, rakstīt un rēķināt, var uzreiz ķerties pie nopietnākiem uzdevumiem. Arī piedāvājums ārpusstundu nodarbībām ir plašs. Mūsējais izvēlējies peldēšanas treniņus, kas man liekas dabīgi, un kori, kas gan mani pārsteidz. Gribētu jau vēl nez ko, bet vecāki piebremzē, lai slodze nav par lielu, lai iemācās tikt ar šo galā un tad jau redzēs.

Mums sanāca arī liels pārdzīvojums. Vidējais mazdēls neveiksmīgi krita un salauza roku. Nācās vest uz poliklīniku un uzlikt ģipsi. Mazais pavisam bēdīgs man stāsta, ka tagad viņš nevar braukt ar riteni, nedrīkst skriet un lēkt un ko visu vēl ne. Pavisam sašļucis. Bet es ierosinu braukt uz mežu sēnēs. Viņš saka, nevar, mamma nelaidīs, man taču lauzta roka! Apsolu, ka ar mammu sarunāšu, jo kājas taču viņam veselas un otra roka arī kārtībā, lai tik ļoti neskumst. Mamma tiešām ļāva, mēs braucām uz mežu un aizrautīgi sēņojām, prātīgi cilādami kājas pa mētrām. Rūdiņš uz sēnēm ir ļoti acīgs. Atradām gan gailenes, gan bērzlapes, pat pa kādai beciņai. Kad bijām saguruši, paklājām plēvi, apsēdāmies sūniņās un piknikojām ar līdzpaņemtajām maizītēm un karstu tēju no termosa. Kas par piedzīvojumu! Mazais bija ļoti apmierināts. Pagāja vēl pāris dienu, un es skatos, mans draugs jau aizmirsis, ka viena roka ģipsī un jāsaudzē – tik sparīgs un enerģisks, ka bail. Tagad viņš skaita dienas, kas palikušas līdz ģipša noņemšanai. Abi spriežam, ka tagad vajag kļūt prātīgākam, lai kaut kas tāds neatgadītos vēlreiz.

Uz mežu dodos regulāri dažādās kompānijās. Šogad sēņu netrūkst, un manā ģimenē tās visiem garšo. Ko neapēdam uzreiz, to burkās vai apceptu saldētavā – ziemā noderēs. Viendien sēņojam abas ar manu draudzeni Antu. Mežs aiz Ķemeriem ir ļoti skaists – priedes, sūna, pa kādam pameža pudurim. Vieta populāra, tāpēc uz lielu guvumu nevar cerēt. Tomēr ir gan gailenes, gan smiltenes, gan citas rudens sēnes. Uzrāpjos vienā kalniņā, redzu – lejā spīd micītes, nokāpju ieplakā, salasu, priekšā atkal kalniņš. Tā es kāpelēju augšā, lejā nez cik reižu. Grozs labi piepildījies, jāmeklē, kur mašīna. Eju it kā pareizajā virzienā, bet mana auto kā nav, tā nav. Nomācies, sauli neredz, nesaprotu, kur ziemeļi, kur dienvidi, pilnīgi galva sagriežas. Jau soļoju kādu stundu. Vienmēr esmu lepojusies, ka nekad neapmaldos, neapjūku, protu atrast ceļu jebkurā vietā, bet šoreiz... Nekad nesaki – nekad. Jā, apmaldījos. Zvanu Antai, bet viņa neatbild. Vēlāk izrādījās, ka telefonu aizmirsusi mašīnā. Saucu, gandrīz bez balss palikdama, bet nekā. Reljefs te ar pakalniem, tāpēc droši vien nedzird. Klīdu vēl stundu, man jau likās, ka bezgalīgi ilgi, noguru, paklupu, izbēru sēnes. Cik salasīju, cik sadrupa un palika turpat, eh, jau biju notrūkusies, ar ko šitas tagad beigsies, ja es to mašīnu neatradīšu. Bet tad tā paspīdināja savus logu stiklus cauri pamežam. Oo, kāda laime, atradu gan! Tagad pati sev saku, ka arī man jābūt prātīgākai, bet nezin, nezin...

Teātros daudz pirmizrāžu, afišas aicina uz koncertiem. Laikam šī ir pirmā reize manā mūžā, kad meita grib pirkt biļetes, bet es viņu atrunāju, lai nesteidzas. Vēl svaigā atmiņā pagājušā gada pavasaris, kad bijām apgādājušās ar biļetēm, bet pēkšņi visu slēdza un uz ilgu laiku. Tā arī netikām uz kāroto izrādi, jo, kad teātris atkal atvērās, repertuārs bija mainījies. Es negribu uz vienalga ko. Saslimstība tiešām atkal strauji pieaug. Jāpagaida, kas te būs. Taču vienu piektdienas vakaru mūsu Ikšķiles brīvdabas estrādē viesojās Baiba Sipeniece-Gavare ar stāvizrādi Vienreiz jau var. Meita grib, es esmu skeptiska un negribu. Saku, ka man nepatiks. Baiba ir aktrise televīzijā, vada dažādus šovus, tagad gan saka – televīzijas personība. Viņa ir apbrīnojami enerģiska, ārkārtīgi darbīga, bet man viņas sniegumā pietrūkst smalkuma, elegances, vēl visa kā. Viņa noteikti nav mana aktrise, viņas veidotie tēli manā skatījumā ir vulgāri, pārāk skaļi. Gaumes lieta, protams. Meita tomēr nopērk biļetes. Neko, aiziešu jau arī, bet celšos augšā un iešu prom, ja man galīgi nepatiks. Tā arī sarunājam.

Jau bija aizmirsies, cik daudz cilvēku dzīvo mūsu Ikšķilē. Uz estrādi plūst ļaužu straume. Vispirms maza aizkavēšanās pie kovidsertifikātu pārbaudes, jo te drīkst nākt tikai vakcinētie un izslimojušie, kuriem ir sertifikāti par šo faktu. Nedaudz tālāk jau pārbauda biļetes. Vakars ir vēss – kādi 10°C. Man mugurā lietusmētelis, meitai vēl arī plediņš līdzi, citiem, redzam, pat segas paņemtas. Vīstāmies un cenšamies nenosalt, jau gaidot izrādes sākumu. Visādas loterijas un bufetes, kā te tik nav, bet tas mūs neieinteresē. Beidzot skan mūzika un no aizkulisēm iznāk pati šī vakara varone kuplā tērpā, vienos volānos, kailām rokām. Pat skatīšanās uzdzen drebuļus. Baibas tērpus galvenokārt darina māksliniece Elita Patmalniece. Pirms kāda laika Rīgā notika pat šo tērpu izstāde, bijusi liela piekrišana. Bet šitādā aukstumā tik plāni ģērbta – kā viņa izturēs?! Taču viss aizmirstas, kad Baiba sāk runāt. Viņa pilnīgi maģiski paņem klausītājus savā varā, un mēs smejamies, kā kutināti – gandrīz divas stundas! Vēlāk domāju, – nu kas tad tur bija? Baiba stāstīja par savu bērnību, kā apkārtējie cilvēki svinēja jubilejas, kāzas, apkūlības, kur un kā viņai gadījies iekulties un ar ko tas beidzies. Mūsu TV ir tapusi komēdija Es mīlu jūsu meitu, kas savulaik man šķita pavājš darbs. Tad nu tagad Baiba pastāstīja, kā tapa šī filma un kādu rezonansi sabiedrībā tā guva. Tik daudz asprātības sen nebija dzirdēts. Vēlāk, mājās atnākot, TV arhīvā meklējām filmu rokā un pavisam citām acīm noskatījāmies šo parodiju. Un atkal smējāmies un smējāmies! Baiba mūsos parāvusi vaļā kādu smieklu upi, nevaram norimt vēl vairākas dienas. Paldies māksliniecei un lai viņai veselība! Tikai piebildīšu, ka šo stāvizrādi, es teiktu vienkārši – viena aktiera teātra izrādi Baiba bija sagatavojusi, atzīmējot savu 50 gadu jubileju 2020. gadā, taču kovids neļāva to izrādīt, tāpēc viss notiek šogad. Izrādes paredzētas vēl visu oktobri un novembri gan Rēzeknes Gorā, gan Liepājas Lielajā dzintarā, gan VEF Kultūras pilī un daudzās citās vietās. Ja arī jūsu tuvumā, nepalaidiet garām, tas ir to vērts!

Bet man šomēnes priekšā vēl viens īpašs brauciens uz Madonu, kur novada bibliotēkā notiks dzimtas pētnieku saiets un pieredzes apmaiņa. Esmu uzaicināta uz tikšanos ar saieta dalībniekiem, ceru tur ne tikai stāstīt, bet arī saklausīt kaut ko jaunu un rosinošu. Tieši todien Madonā būs arī Kartupeļu svētki. Nekad tādos neesmu piedalījusies, tāpēc gribu redzēt, kā tādi notiek. Atkal būs piedzīvojums!

Lai laba noskaņa un nepietrūkst siltuma šajā rudenīgajā laikā! Uz saziņu, mīļie!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2021. gada 22. septembrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com