Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kāds reiz teica, ka meliem ir trīs paveidi: „parastie meli, sasodītie meli un statistika“ (Lies, damned lies and Statistics). Izteiciena oriģinālais autors nav droši zināms. Tas, protams, nenozīmē, ka statistika pati par sevi ir melu paveids, bet tikai to, ka ir iespējams manipulēt ar statistiku, lai panāktu sev vēlamu secinājumu. Jāsaprot, ka šāda manipulācija izdosies tikai tad, ja publika nav pietiekami attapīga un pietiekami izglītota, lai uztvertu manipulācijas mēģinājumu.

Viena no visvairāk pārdotajām statistikas grāmatām ir 1954. gadā iznākusī un daudzreiz pārdrukātā Darela Haffa (Darrell Huff) „Kā melot ar statistiku“ (How to Lie with Statistics). Grāmata ir domāta plašai publikai, un tās mērķis nav sniegt pamācību melošanā, bet gan, lai lasītājs saprastu daudzās maldināšanas iespējas un būtu gatavāks tās atmaskot. Tātad, lai nebūtu tik viegli piemānīts.

Pandēmijas laikmetā, diemžēl, ir uzradušies daudzi mānītāji un vēl vairāk apmānīto. Un sociālie mediji nodrošina to, ka ar vienu klikšķi apmānītais var uzreiz pats kļūt par mānītāju. Un tā muļķības tiek radītas un ar klikšķu palīdzību viegli aplido visu pasauli.

Kā pandēmijas „parastos melus“ varēt minēt apgalvojumus, ka vispār neeksistē kovida izraisošais vīruss SARS-CoV-2, ka nav nekādas pandēmijas, ka cilvēki nemirst no kovida, ka ar vakcīnu visiem pie reizes iepotēs kaut kādus „čipus“, ka grūtniecei, stāvot blakus vakcinētai personai, būs spontāns aborts.

Kā „sasodītie meli“ kvalificējas apgalvojumi, ka sejas maskas liek uzkrāties ogļskābai gāzei starp masku un degunu, ka tieši kovid vakcīna ir inde, vai vismaz „draņķis“, ka ārsti tīšām bojā veselību kovid pacientiem.

Un pēdējā laikā visi meli ir vainagojušies ar statistikas ļaunprātīgo lietošanu. Visbiežāk mānīšanās nenotiek statistikas augstākajos līmeņos, bet gan pašos pamatos. Parastā mānīšanās metodoloģija ir ņemt skaitļus ārpus to konteksta un uzbūvēt viltus secinājumus. Cits paņēmiens ir izmantot datus, kuri nenāk no nejaušas izlases, kas nozīmē, ka secinājumus nedrīkstētu vispārināt. „Pareizi“ atlasot izejas datus, var pat „pierādīt“, ka vakcinētie biežāk saslimst ar kovidu nekā nevakcinētie.

Nožēlojami ir mēģinājumi izmantot VAERS (Vaccine Adverse Event Reporting System) datubāzi, lai it kā „pierādītu“ vakcīnu bīstamību. ­VAERS piereģistrē nelabvēlīgus notikumus pēc vakcinācijas, nekādi neizvērtējot, vai notikumam ir kāda saistība ar vakcināciju. Līdz ar to, jebkādi secinājumi prasa salīdzināšanu ar nelabvēlīgiem notikumiem nevakcinētiem, ņemot vērā vecuma grupas un veselības stāvokli.

Kā salīdzinājumu varētu iedomāties tādu „Gaļēdāju nelabvēlīgo notikumu ziņošanas sistēmu“ (GNNZS), kurā piereģistrētu katru nelabvēlīgu notikumu pēc gaļas ēšanas. Par katru cilvēku, kas ar kaut ko saslimst vai nomirst – noskaidrot, vai tas ir ēdis gaļu. Ja atbilde pozitīva, tad ievietot datus GNNZS. Skaidrs, ka datubāzē būs ārkārtīgi daudz ierakstu. Bet lai spriestu par gaļas ēšanas ietekmi uz veselību, nevar vienkārši izvilkt plikus skaitļus no GNNZS.

Un tāpēc ir negodīgi rakstīt: „Otra lieta: vai baidoties no tā, ka VAERS dati varētu nebūt pietiekami apstiprināti, būtu labāk, ja cilvēki vispār nebūtu informēti par to, ka ir iespējamas blaknes, mūža invaliditāte un pat nāve? Kas ir svarīgāks – skaitļu precizitāte vai cilvēka dzīvība?“

Kā jau kārtīgā maldināšanā – skaitļi var būt precīzi, bet to nozīme ir pilnīgi cita.

Rodas jautājums, kāpēc cilvēki nodarbojas ar šādu maldināšanu. Bieži var saprast, ka paši tic saviem maldiem, tāpēc nevar apgalvot, ka tā vienmēr ir ļaunprātība. Diemžēl, muļķība var izrādīties tikpat bīstama kā ļaunprātība.

GN
2021. g. 13. okt.