Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Lubu Jelgavas jeb Fridrihštates plenērs

Laikraksts Latvietis Nr. 671, 2021. g. 13. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zane Neimane. Triptihs. „Jaunjelgavas skices“. FOTO Māris Brancis.

Dzintars Adienis. „Pārbrauktuve“. FOTO Māris Brancis.

Ligita Caune. „Vasaras rīts Jaunjelgavā“. FOTO Māris Brancis.

Agnese Krastenberga. „Cerību šūpoles“. FOTO Māris Brancis.

Visa plenēra grupa. FOTO Māris Brancis.

Katru vasaru daudzviet Latvijā notiek īsāki vai garāki plenēri, tos apmeklē mākslinieki, kuri mīl gleznot dabā.

Plenēra glezniecība Eiropā pazīstama kopš 19. gs. vidus, kad to attīstīja impresionisti. Droši vien ir dzirdēti stāsti par to, ka Vilhelms Purvītis Mākslas akadēmijā katram studentam vasarā licis uzgleznot krietnu skaitu skiču. Šīs prasības studentiem turpinājās līdz pat 20. gs. beigām, taču mūsdienu mākslas augstskolās reālistiskais īstenības attēlojums vairs nav tik izplatīts. Tomēr joprojām Latvijā gleznošana brīvā dabā ir ļoti svarīga kā tradīciju turpinātāja. To piekopj arīdzan Jelgavas Mākslinieku biedrība.

Jūlijā Jelgavas Mākslinieku biedrību uzaicināja pie sevis Jelgavas jaunākā māsa Jaunjelgava, kas šogad atzīmēja nozīmīgu jubileju pilsētas dzīvē.

Šo apdzīvoto vietu senās dienās dēvējuši dažādi – 13. gs. tās vārds bija Sērene, 16. gs. – Jaunpilsēta (Neustadt). Kad šī vieta kļuva arvien nozīmīgāka kā Daugavas tirdzniecības ceļa punkts, latvieši to sauca par Jelgaviņu, Lubujelgavu un pat Jauno Rīgu. Savulaik šeit beidzās krāčainā Daugava, te pārkrāva preces pajūgos, lai Krievzemes labību vai linus nogādātu uz Rīgu. Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Fridriha laikā pilsēta piedzīvoja uzplaukumu, un hercoga atraitne Elizabete Magdalēna pēc vīra nāves 1646. gadā tai piešķīra vīra vārdu, un nu pilsētiņa saucās Fridrihštate (Fridrichstadt). Tirdzniecība acīmredzami pievilka ebrejus, kuri 1881. gadā pat bija 71% no visiem pilsētniekiem. Joprojām lielu platību vietējā kapsētā aizņem senie ebreju kapi, tur 1941. gadā tika arī nošauti ap 500 vietējo ebreju.

Uz Jaunjelgavu devās 12 mākslinieku. Šī nedēļa šajā vasarā bija pati karstākā, tādēļ bija jāpielāgojas visai ekstrēmajiem apstākļiem, lai strādātu. Daži gleznotāji modās agri, lai izmantotu rīta stundu vēsumu, vai izmantoja vasaras garos apgaismotos vakarus. Katrs autors meklēja sev tuvus motīvus vai sižetus, atrodot tīkamus pilsētiņas gleznieciskākos nostūrus. Visus pievilināja Daugava, kur atrada gan veldzi, gan sirdij tīkamus skatus.

Svētku kulminācijas dienā – 17. jūlijā, kad parkā bija paredzēta svinību atklāšana, koncerti un kad mums bija jārāda pilsētniekiem, ko mākslinieki īpašu ieraudzījuši un uzgleznojuši, piepeši negaidīti rībēja pērkoņi, spoži zibsnīja zibens šautras, sākās negants negaiss ar koku laušanu, spēcīgām lietus gāzēm, krusas kapāšanu, ūdens pārpludinātām ielām un pat elektrības pārrāvumu. Likās jau, ka svētki beigsies nesākušies, taču pēc divarpus stundām debesis noskaidrojās un pat saule aplaimoja jaunjelgavniekus. Izstādi brīvā dabā vairs nevarējām iekārtot, nelielas telpas atradām, taču visus darbus nevarējām izlikt.

Kad pēc laika – 14. septembrī Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā sarīkojām atskaiti par šīs vasaras plenēru Jaunjelgavā, arī te visu nevarējām parādīt – daļu nopirka Jaunjelgavā, arī telpas ierobežoja darbu skaitu – no katra mākslinieka varējām eksponēt 2-3 gleznas. Tomēr izstāde iznāca spēcīga – katrs autors ir tonālās glezniecības tradīciju turpinātājs.

Ligita Caune, Ludmila Kolomenska, Agnese Krastenberga un Aļona Prokofjeva iemūžināja pilsētiņas galveno ielu ar tai raksturīgiem namiem. Dzintars Adienis un Arnis Ozols līdz ar citiem gleznoja Daugavas līkumus un pretējā krastā redzamo daudzkrāsaino Klidziņu, kuru savulaik aprakstīja Andrejs Upītis Zaļajā zemē. Kate Seržāne un Alberts Miķelsons meklēja īpašākus namus un vietas Jaunjelgavas nomaļākās vietās. Tekstilmāksliniece Vita Makra atrada bijušo mācītāja māju. Inese Mīlberga kā akvarelī, tā grafīta zīmējumā atklāja seno ēku skaistumu, kurās atainojas bijusī pilsētiņas vēsture.

Pavisam jaunu skatījumu uzrādīja Zane Neimane, kura daudz uzmanības veltīja tā saucamajai industriālajai ainavai. Tā mūsu mākslā ir visai reta parādība, taču jaunā gleznotāja krāsās un formās atklāja granulu fabrikas ārējo formu neatkārtojamo pievilcību. Blakus šai rūpnieciskajai ainavai viņa malās pievienojusi vertikālas slejas, kurās sakārtoja Jaunjelgavas nomales ēku savdabīgo skaistumu, tādējādi atklājot šī nelielās pilsētas seju no gluži cita rakursa.

Tāpēc jau plenēri notiek, lai atklātu kaut ko jaunu, neparastu, nebijušu, piemirstu.

Jelgavas Mākslinieku biedrība katru gadu cenšas izbraukt plenērā mazāk zināmās vietās un parāda, ka ikviena vieta ir mākslas cienīga.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com