DV Biedru vakars „Zem Ozola“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Vanadzītes vēl bija sagatavojušas skaistu latvisku azaidu. FOTO Jānis Purvinskis.

Nu tas viss sākās tajos vecos, labos laikos, kad mūsu nodaļā vēl neredzējām sirmās galvas. Nedēļas nogalē Daugavas vanagu Pertas nodaļas biedri, lai atpūstos un izklaidētos pēc maizes darbā pavadītas nedēļas un lai satiktos un pavadītu laiku ar draugiem, valde rīkoja biedru vakaru.

Tagad gan visiem ir sirmas galvas, maizes darbu jau neviens no mums vairs neiet pelnīt, jo visi esam pensionāri un dzīvojam no naudiņas, ko valstij maksājām visu darba laika mūžu – no valsts pensijas. Tikai ar laiku vecums sāka nākt kaulos. Nesen vēl braucām kaut kur projām no pilsētas, lai laukos uzelpotu svaigu gaisu. Bet tagad jau arī tas paliek par grūtu, jo viens otrs vairs nevar pat iekāpt mašīnā, lai kaut kur vēl brauktu.

Mūsu draugu tikšanās tomēr turpinājās, nu jau kā gadskārtējais Pertas nodaļas sarīkojums, kaut saieta vietas mainījās, tā nozīme tomēr vienmēr bija – satikties un pabūt draugu pulkā. Nu tā mēs, kaut gan jau stipri sarukusī kopiņa, vēl katru gadu sanākam kopā mūsu nodaļas biedru saietā. Vienmēr esam ņēmuši līdz savas otrās puses un draugus, jo tam jau tas viss ir domāts.

Tagad esam arī nonākuši pie slēdziena, kāpēc tur vandīties apkārt, ka varam tāpat savās mājās, zem kuplā ozola, ko paši kādreiz stādījām. Te arī ne lietus, ne pārāk silta saule nevar mūs ietekmēt; ieregulējam paši savu klimatu ar tehnoloģijas palīdzību un varam rīkoties, kad un cik ilgi mēs vēlamies.

Tā mēs svētdien, 24. oktobra, skaistā, siltā pēcpusdienā un pēc visiem sarežģījumiem, ko atnesa plašā vīrusa pandēmija, bijām atkal sanākuši, un bija prieks ievērot, ka nu jau kuplākā skaitā un daudz vairāk, nekā tikai nodaļas valdes sastāvā. Vairākus draugus nebijām redzējuši jau visai ilgi. Jā, visi esam vairāk novecojuši, bet vēl esam uz kājām. Kur kādreiz runājām par piedzīvojumiem darbā vai ceļojumā, tagad salīdzinām, kuram ir labāka sirds darbināmā ierīce – pacemakers? Vai tiešām vecums klāt? Tomēr nolēmām, ka esam tikai tik veci, cik veci jūtamies, un tikai jāgaida uz Karalienes telegrammu.*

Un tomēr mūsu vanadzītes vēl bija sagatavojušas skaistu latvisku azaidu, un Ilmārs bija gādājis savas slavenās ceptās desas, kas viss kopā ar tupenīti un skābiem kāpostiem un saknītēm – nu tā kā viesībās. Diemžēl šoreiz pašiem bija jānes dzeramie, jo mēs bāra atļauju mazas lietošanas dēļ esam atdevuši. Nevaram tikai pārdot alkoholu, bet dzert jau varam tā kā mājas kārtībā. Pēc mielasta vēl jau bija arī kafija un gardi cepumi.

Bijām paēduši un ar draugiem pasēdējuši un papļāpājuši, un tagad varējām braukt mājās, lai jau 18 .novembrī varam atkal ierasties svinēt Valsts svētkus.

Paldies par skaistu pusdienu!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“

* Austrālijas iedzīvotāji var savā 100. dzimšanas dienā saņemt apsveikumu no karalienes.