Piedzīvojumi un pārdzīvojumi!

Pēc 28 gadiem rakstot šo stāstu, ir daudz kas pazudis no atmiņas. Vados, galvenokārt, no spilgtiem, lieliem pārdzīvojumu notikumiem, no kuriem daži vēl šodien ir ļoti dzīvi iespiedušies atmiņā. Vietas, cilvēki un notikumi stāv acu priekšā, it kā tie būtu notikuši tikai pirms dažiem gadiem. It sevišķi 1987. gada notikumi pēc PBLA Dziesmu svētkiem, braucot uz Latviju un pēc Helsinkiem ceļā uz Rīgu un tad Rīgā. Tad mēs iebraucām pilnīgi citā pasaulē, ko nepazinām un vienmēr bija šaubas par mūsu drošību no Latvijas okupantu varas iestādēm. Bet, ja gribējām apciemot mūsu tuvākos vai tālākos radus un paziņas un mūsu zemi, kur bijām dzimuši, šīs bažas un uztraukums bija jāpārvar. Latvija, it sevišķi tā laika Latvija, mums bija gauži sveša un to pazinām maz. Nebijām jau arī pilnīgi nevainīgi. Uz Latviju vedām, un arī vedām ārā no Latvijas dažādas tur aizliegtas lietas kā grāmatas un citu informāciju par brīvās pasaules notikumiem, ko tur neatļāva publicēt un tauta par notikumiem ārpus krievu okupēto zemju robežām nedrīkstēja dzirdēt nedz arī redzēt. Tie bija uztraucoši, interesanti un piedzīvojumu pilni braucieni!

Abi ar Vitu jau labu laiku bijām lolojuši braucienu uz Eiropu un tai pašā reizē arī Latviju, jau otro reizi. Pirmoreiz Latvijā uz trīs nedēļām bijām 1984. gadā apciemot manu māti, kura dzīvoja Imantā, Rīgā, un mums tika dota atļauja pie viņas arī palikt.

1987. gadā, augusta sākumā Minsterē (Münster), Vācijā bija Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) rīkotie Dziesmu Svētki, kur 2. augustā pēc izrādēm Austrālijā, Kanādā, ASV un Anglijā, piedalījās arī Saules Jostas ansamblis ar uzvedumu – Čāpiņu Jāņa precības. Šai uzvedumā dejoja arī mūs meita Valda. Visa mūs ģimene, dažādos veidos, bija iesaistīta Kanberas tautas deju kopā Sprigulītis, un veidojot Saules Jostas ansambli, Sprigulītis bija daļa no tā.

Tā kā tajā gadā bijām nodomājuši paceļot pa Eiropu, tad arī tikai kā skatītāji piedalījāmies Minsteres Dziesmu Svētkos un baudījām tos kopā ar mūsu meitu un daudziem citiem paziņām no visas pasaules, kuri bija sabraukušas, lai dalītos Dziesmu Svētkos, tiktos ar veciem paziņām, skolas biedriem vai radiem.

Izpriecājušies par Dziesmu Svētku dažādiem uzvedumiem, koncertiem un brīvajos vakaros par jautrajiem Dziesmu Svētku un vācu viesmīlīgajiem krodziņiem, mūsu tālākais ceļš veda caur Helsinkiem ar kuģīti MS Georg Ots uz Tallinu un tālāk ar nakts vilcienu uz Rīgu. Vilciens atstāja Tallinas staciju plkst. 10.00 vakarā un plkst. 8.00 no rīta, pēc 10 stundām un nobrauktiem ap 300 km, bijām Rīgā. Vilciens bija tiešām lēns. Tas apstājās katrā lielā vai mazā stacijā un bieži tur tikai stāvēja, un, kā mēs teicām, arī pirms katras stacijas. Šī bija otrā reize, kad šādā veidā braucām uz Latviju. Bijām jau pieredzējuši veterāni šādam piedzīvojumu pilnam ceļojumam uz Padomju Savienības/krievu okupēto dzimteni.

Būdami Minsterē, neslēpām, ka mūs tālākais ceļš ved uz Latviju. Bija jau zināms, ka tai laikā Minsterē bija cilvēki, kas savas pretpadomiskās uzvešanās un domāšanas dēļ Latvijā, netika ieslodzīti cietumos vai psiholoģiskās slimnīcās, bet pa tā saucamo žīdu ceļu izraidīti no Latvijas. Cik zinu, viena tāda ģimene bija Brūveri. Neatceros, kādā veidā, bet mani un Vitu aicināja uz tikšanos ar Brūvera kundzi – Ritu. Brūveru ģimene tai laikā dzīvoja Minhenē (München) un Brūvera kungs – Pāvils, tagadējais LELB bīskaps Liepājā, strādāja radio raidītājā Brīvā Eiropa.

Egons Eversons
2015. gada martā

Turpmāk vēl