Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nelāguma gainīšana

Dagnijas Dreikas pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 675, 2021. g. 10. nov.
Dagnija Dreika -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Eita prom uz jūru, nelabum, grauzi jūrā baltus akmeņus, ne mani, bum, bum!“

„Baltā čuse pa jūru peld, olas krimzdama, uguns pumst, ūdens plūst, nelāgums vairs nepumst!“

„Melli vīri, dzelzu zeli, tie gribēja manim kost, visi jūras akmentiņi nāca man palīgā!“

(Pretsliktuma vārdi)

Šie panti ir ne tikai skaitāmi, bet arī skandējami, ne velti izklausās pēc tautasdziesmām. Daudzās valodās vārdot nozīmē to pašu ko dungot. Izrādās, senči gana labi zinājuši, ko dara – zinātnieki atklājuši, ka pret sliktu dūšu dziedāšana tiešām palīdzot. Atliek tikai izvēlēties atbilstošāko tekstu un piedomāt tam meldiņu. Un atkārtot vairākkārt.

Tagad nelabums plosās visapkārt – vīrusi, bailes, agresija un muļķība, reizēm viss kopā. Nikni vārdi cilvēkam var sabojāt gan braucienu zaļumos, gan ceļojumu pa gaisu un ūdeni, gan gājienu uz veikalu pēc dienišķās maizes. Par Internetu nemaz nerunāsim – mēslumāni savas tieksmes tur var apmierināt pilnībā.

Atstāj nost, nelabum, pa trīsreiz deviņi asi, pa trīsreiz deviņi pērkoņi, trīsreiz deviņi zibeņi, atstāj nost, nelāgum, atkāpies!

Senči atrada vārdus, kas saskanēja ar viņu vibrācijām. Šādi teksti radot iespēju sazināties ar savu zemapziņu, lai pameklētu tur trūkstošo dzīvesspēku. Taču – tas nav darāms lielos baros, kuru mums nez kāpēc patlaban tā pietrūkst. Pūlī var tikai notērēt lieko enerģiju, ja tāda uzkrājusies. Ja ne...

Esot tāda zivs, kas izdzīvojusi vairākās ērās, lai gan tai neesot smadzeņu. Izklausās daudzsološi arī cilvēkiem.

Viss jau ir bijis un pārgājis, arī mēra laiki.

Nelabums, kas izplata šausmas, Sliktums, kuru izgudro sadusmotās Debesis, lai sodītu par noziegumiem uz zemes. Mēris – jo tas ir jāsauc vārdā.

Šis teksts ir no Žana de Lafontēna (1621-1695) – slavenā franču klasicisma pārstāvja un fabulu autora.

Hronikās var atrast ierakstus, kas šķiet dīvaini mūsdienīgi – kāds vikārs, arī francūzis – vēstījis, ka 1348. gada vasarā sērgas „virsotne“ vēl neesot sasniegta, toties rudenī gan nācis velnišķīgs „lielais vilnis“. Kaut kas ļoti pazīstams. Mellie vīri un trīsreiz deviņi zibeņi, kas oktobrī uzradās no sazin kurienes. 1349. gada sākumā īru franciskānis, vārdā Džons Klains, izmisumā ziņo: „Es rakstu, gaidot nāvi starp mirušajiem.“

Un – „visur postījumi un briesmīga vientulība“. To saka Petrarka (1304-1374). Mēs mēģinām iestāstīt sev, ka nekas slikts nenotiek un tiktāl nenonāksim.

Ja aplūkojam citus mantojumā atstātos tekstus (Fruasāra „Hronikas“, redzam: „Tajos laikos plosījās sērga, ko dēvēja par epidēmiju, un trešā daļa ļaužu izmira.“ Anglija esot zaudējusi ap 70% iedzīvotāju, Bokačo Itālija tāpat, Spānija un Vācijas zemes – 30 līdz 70%. Un vēl kas – Konstantinopolē nelāgums galvenokārt piemeklējis cilvēku plaušas, liekot tiem ciest negantas sāpes.

Tagad atradušies zinātnieki, kas apgalvo – iespējams, tas nemaz nav bijis mēris. Antropoloģijas profesors Džeimss Vuds, piemēram, izsaka pieņēmumu: „Melno nāvi agrāk pārāk ātri identificēja kā buboņu mēri. Vēsturnieki minējuši to, kas bija zināms, taču šis pielietojums var būt kļūdains.“ Kā gan bez apstrīdētājiem? Franču detektīvromānu autore Frederika Oduēna-Ruzo (plašāk pazīstama kā Freda Varga), sagatavojusi veselu pētījumu ar nosaukumu „Mēra ceļi“, viņa dēvē Vuda teorijas par fantasmiem. Sērgas nosaukums cēlies no latīņu vārda pestis, kas viduslaikos nozīmēja tieši to, ko aizdziedāja prom mūsu senči – nelabumu, postu un nelaimi.

Vuds kopā ar citiem zinātniekiem pētīja skeletus no Londonas mēra kapiem, salīdzinot tos ar agrāk apbedītiem (291) no Dānijas. Un – vēsta, ka nelāgums aizrāvis nevis visus pēc kārtas, bet tādus, kuriem jau bijušas citas kaites. Kaut kas dzirdēts – vai ne? Daži pat izteikuši aizdomas, ka pie vainas bijis kāds vīruss (Ebolas tipa vai tamlīdzīgs). Pie visiem grēkiem vainotās žurkas arī ne visos gadījumos esot pamatoti piesauktas – Islande zaudējusi 50–70% iedzīvotāju, lai gan uz šīs salas žurku nav bijis.

Ar tā dēvēto Justiniāna mēri (536) ir vēl interesantāk – tas iezīmēja romiešu impērijas galu, turklāt viss sācies ar saules aptumsumu, kas turpinājies 18 mēnešus – tā vēstī tālaika hronika. Politiķis Kasiodors stāsta pavisam trakas lietas: „Mēs visi vērojām, tā sakot, sauli zilā krāsā, brīnījāmies par priekšmetiem, kas dienvidū nemeta ēnu, turklāt uznāca ārkārtīgs, smags, nomācošs karstums...“ Atkal kaut kas no netipiskas pieredzes. Un tālāk: „Gadalaiki mainījās, nemainīdamies.“

Konstantinopolē dienā miruši 10 000 cilvēku, pats imperators saslimis, bet viņš nav aizmirsis gādāt par atbalstu pavalstniekiem – licis izņemt no valsts kases sudrabu, lai izdalītu tiem, kuri nonākuši trūkumā.

1348. gadā vajadzēja amobilizēt armiju, lai attīrītu ielas un raktu kapus, sargātu veikalus un mājas no izlaupīšanas.

Franču komponists Gijoms de Mašo (1300-1377) sacerējis dziedamu poēmu „Navarras karaļa spriedums“, kuras tekstā ir līdzība ar Justiniāna laiku notikumiem. Tajā ir runa par akmeņiem, kas krituši no debesīm, liesmām, vētrām un zibeņiem, saindētu gaisu, kas kļuvis tumšs, melns un smirdīgs. Viss izskatījies bezkrāsains un nedzīvs, parādījušies buboni un iekaisumi, no kuriem cilvēki miruši atvērtām mutēm – jauni un veci, no simta palikuši deviņi, kapsētas bijušas tik pilnas, ka jāatver jaunas.

Dziedāšana ir tā dēvētais psihoģiskais faktors. Garīga koncentrēšanās palīdzot pret jebkādu slimību. Noskaņojoties uz meldiņu, ieklausoties mūzikā, nevis sevī. Ko iesākt tiem, kas nespēj savākties? Runāties (pa telefonu) vai... ak jā, dziedāt! Vārdus var pierakstīt un paslēpt kabatā jau savlaicīgi – vajadzības gadījumam. Vai izdomāt savus, ja tie aizmirsušies mājās. Jo – palīdzot.

Lai tur visi sliktumi aiziet, kur ar zilām biksām un melliem zābakiem dancā, kas var mēneša gaismu apredzēt, kas var ap pašu sauli aptecēt, kas var jūras putas mazgos sasiet, tur lai visi tie ļaunumi aiziet!

Bija pieņēmumi, ka postošās sekas radījusi komēta. Leģenda vēstī, ka galliem vienmēr bijis bail, ka debesis uzkritīs tiem uz galvas. Un viņi nebija vienīgie. Ķīniešu zīda grāmatā no IV gadsimta pirms Kristus esot atrodami 29 šo posta nesēju tipu zīmējumi, tās allaž uzskatītas par sliktu zīmi.

„Tajā 1348. gadā, augusta mēnesī, virs Parīzes bija redzama zvaigzne, kas slīdēja rietumu virzienā, ļoti liela un gaiša.“ Tā raksta Žans de Venets.

Un – lielās klimata pārmaiņas nebūt nav satraukušas tikai mūs. Tāpat kā nelabumi, sērgas vai vīrusi – lai kā šīs ligas sauktu.

„Tek sieva gar jūru, ķipars skrej pakaļ, vācele rokās, šamējā kamols, ķipars uz augšu, tad atkal uz leju, nelabums iznīkst kā viņa skrējiens!“

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com