Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uzruna Latvijas valsts dibināšanas svētkos Sidnejā

Saīsināta Guntara Saivas radio runa latviešu valodas raidījumā 1986. gadā

Laikraksts Latvietis Nr. 676, 2021. g. 18. nov.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Karogs_Latvija

3½ gadus pirms 1990. gada 4. maija Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas.

Mīļie tautieši!

Pēc 3 dienām būs aizritējuši 68 gadi kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī. Tikai 21 reizi mūsu tauta brīva un brīvi savā zemē varēja atcerēties šī svarīgā notikuma gadskārtu. Pienākot divdesmit otrajai valsts dibināšanas atceres gadskārtai, Latvijā jau valdīja sveša vara, un kopš tā laika tur nekāda atklāta 18. novembra atcere nav tikusi pieļauta.

Atklāti mūsu valsts dibināšanas dienu ir varējusi atzīmēt tikai tā tautas daļa, kas Otrā pasaules kara beigu posmā atstāja savu dzimteni, un jau 1945. gadā šie latvieši, kuru lielākais vairums atradās bēgļu nometnēs Vācijā, bet mazākā skaitā arī Dānijā un Zviedrijā, kā arī gūstekņu nometnēs Beļģijā, 18. novembra vakarā sapulcējās, lai atklāti pieminētu Latvijas dibināšanas divdesmit septīto gadskārtu. Toreiz mūsu rocība bija ļoti mērena, taču ticība drīzai Latvijas brīvības atgūšanai ļoti liela. Mēs taču bijām Latviju atstājuši ar to domu, ka varēsim tur pavisam drīz atgriezties. Par ticību, ka varēsim atgriezties dzimtenē, Minsteres ģimnāzijas direktore Ilga Grava raksta: „Kad 1944. gada rudenī caur Latvijai vilkās garas bēgļu rindas, līdzi soļoja arī daudz bērnu un jaunatnes. Laikam gan toreiz nevienam neienāca prātā, ka šī paaudze nekad vairs nevirinās skolu durvis savā zemē. Es pati tik ļoti mīlēju savu skolu, ka nekad nebūtu vēlējusies to pamest uz visu mūžu, tāpat ne arī savu zemi. Mūsu vecāki jau tikai gribēja paiet nost no kājām kara tankiem; visi bēgļi cerēja atgriezties drīz.“

Latviešiem labāk iekārtojoties un piemērojoties nometņu dzīves apstākļiem 1946. un 1947. gadā strauji attīstījās mūsu sabiedriskā, kulturālā un arī politiskā aktivitāte. Ar lielu sajūsmu atcerējāmies Latvijas gadadienas un visā nopietnībā turpinājām cerēt, ka drīzumā izcelsies bruņots konflikts starp rietumiem un austrumiem un, ka šī konflikta rezultātā, mēs jau pēc gada, vai augstākais diviem, svinēsim 18. novembri paši savā zemē. Mūsu cerības nepiepildījās.

Pāršķirstot šīs zemes kalendārus, dažā labā no tiem redzam atzīmētas dažādu valstu nacionālās dienas. Arī šogad, novembra mēneša 18. dienā ar patīkamu siltumu sirdī varam lasīt: National Day of Latvia. Latvijas Nacionālā diena, manuprāt, loti piemēroti izteic Latvijas neatkarības dienas nozīmi, jo 18. novembris jau tieši ir mūsu nacionālo centienu izpausmes kulminācija.

Kādā veidā mēs katrs savā sirdī pārdzīvojam 18. novembri? Vai latviešu jaunietim, kas dzimis un uzaudzis Austrālijā, zemē, kas vēlas nokratīt savas identitātes saites ar Lielbritāniju, bet vēl nevar atrast jaunu nacionālu identitāti, 18. novembra pārdzīvojums, kas neizbēgami saistās ar dziļu nacionālu sentimentu, var būt tikpat reāls, kā tiem nedaudziem vēl dzīvi palikušajiem, kuri pirms 68 gadiem, pavisam bezcerīgos apstākļos devās izkarot proklamēto neatkarību? Vai arī kā tiem, kuri pēc nedaudz vairāk kā divdesmit gadiem devās to atkal aizstāvēt? Vai arī kā tiem, kuru atmiņās vēl dzīva ir 18. novembra svinēšana neatkarīgajā Latvijā?

Piederu vēl tai paaudzei, kura atceras 18. novembra svinības Latvijā kā pavisam reālu notikumu. Pats par sevi saprotams, ka 18. novembris mūsu zemē bija svinamā diena. 18. novembri mēs svinējām svinīgi, taču bez pārlieka pompa. Visas mājas, kā pilsētās, tā laukos bija rotātas ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu. Un te varētu piezīmēt, ka ikdienā mēs savu nacionālo karogu nelietojām māju izgreznošanai, kā tas varbūt ir parasts dažās citās zemēs. Likums skaidri noteica, kādās dienās un pie kādām ēkām ir jāuzvelk Latvijas karogi. Daudzos māju logos 18. novembra vakarā dega svecītes, uz ielām lāpas.

Manas personīgas atmiņas saistās ar 18. novembra svinībām Pļaviņās, mazā provinces pilsētā Daugavas krastā. Zināmu pacēlumu un stilu Pļaviņu sabiedriskai dzīvei deva tas fakts, ka tur atradās Latgales divīzijas štābs līdz ar štāba rotu. 18. novembra rītā vispirms vietējais pūtēju orķestris no baznīcas torņa atskaņoja Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils. Pēc tam tirgus laukumā parāde, kur bez Latgales divīzijas štāba rotas piedalījās arī vietējās aizsargu un jaunsargu nodaļas, bet 1939. gadā arī pilsētas mazpulku nodaļas dalībniek, kuru vidū arī man bija izdevība piedalīties svētku parādē, kura, diemžēl, izvērtās par pašu pēdējo brīvajā Latvijā. Vēl tagad ir atmiņā, cik braši atskanēja mazpulku atbilde Augsim Latvijai! uz parādes pieņēmēja ģenerāļa Krustiņa specifiski mazpulkiem domāto uzsaukumu: Audziet lieli! Parāde noslēdzās ar ģenerāļa Krustiņa uzrunu un kopīgi dziedātu Dievs, svētī Latviju. Parādei sekoja dievkalpojums, pēc kura atkal ģimnāzijas zālē notika paplašināta sēde, kurā bija lūgtas piedalīties ievērojamākās Pļaviņu sabiedrības personas. Pašā vakarā bija atklāts sarīkojums, kurā parasti noklausījās valsts prezidenta runas pārraidi, kam sekoja kādi 18. novembrim piemēroti priekšnesumi.

Atcerēsimies, ka 1947. gada beigās, kad Austrālijā no Vācijas pārvietoto personu nometnēm sāka ierasties pirmais lielais pēckara ieceļotāju vilnis, tad pirmo reizi Austrālijas vēsturē ieceļoja liels skaits cilvēku, kuri nebija angļu sakšu izcelsmes. Toreiz sagaidīja, ka šie ieceļotāji, kurus apzīmēja par jaunaustrāliešiem, pavisam drīzi aizmirsīs savu valodu, savas tradīcijas un ka viņu bērni jau noteikti iekļausies vienā homogēnā austrāliešu masā.

Tajā laikā vēl ļoti dzīva bija arī t. s. baltās Austrālijas politika, kura liedza ieceļot Austrālijā visiem, kam nebija balta ādas krāsa. Caurmēra austrālietim bija grūti saprast, kāpēc jaunie ieceļotāji savā starpā turpināja sarunāties kādā viņiem, t.i., austrāliešiem, nesaprotamā valodā un kāpēc tie mēģināja turpināt savu ierasto dzīves veidu un tradīcijas, un vēl trakāk, ēst dažādus austrāliešu palatei nepieņemamus ēdienus.

No paša sākuma visu svešvalodu laikrakstos vienai ceturtajai daļai bija jābūt angļu valodā. Diezgan bieži austrālieši šiem pēckara ieceļotājiem aizrādīja, lai sarunājas angliski. Pēckara ieceļotāju vilnis turpinājās. Austrālija plaši atvēra durvis ieceļotājiem no Eiropas zemēm, kuri vairs nebija bez dzimtenes palikušies politiskie bēgļi, bet gan tādi, kas devās uz Austrāliju meklēt labākus dzīves apstākļus. Drīz tika atmesta arī baltās Austrālijas politika, un nu jau daudzus gadus Austrālijā ieplūst imigranti no daudziem un dažādiem pasaules stūriem, daudzi no tiem atkal politiskie bēgļi. Austrālija ir kļuvusi par daudzkultūru zemi, kur dažādu etnisku tradīciju un valodu izkopšana ir ne tikai tolerēta, bet arī aktīvi atbalstīta. Šodien neviens vairs izbrīnā nepaceļ savu galvu, ja dzird sarunājamies kādā svešā valodā. Tā saucamās etniskās valodas, ieskaitot arī latviešu, ir uzņemtas ģimnāziju mācību programmās. Mums šodien ir savi radio raidījumi un pat etniskā televīzija. Pastāv latviešu valodas kurss pie Flinders Universitātes. Mēs atzīmējam savas valsts neatkarības dienu ne tikai paši sev, pulcējoties dievnamos un svētku aktos, bet arī rīkojam pieņemšanas ar austrāliešu politiķu piedalīšanos. Arī Austrālijas valdības galva parasti apsveic mūs valsts neatkarības pasludināšanas dienā un, kopš pārsteidzīgās Vitlama izdarības, atkārtoti atgādina, ka Austrālija nav atzinusi Latvijas inkorporēšanu Padomju Savienībā. Ar vārdu sakot, ārējie apstākļi ir tādi, ka, šķiet, būtu maz šķēršļu nacionālās identitātes saglabāšanai šeit Austrālijā.

18. novembrī mums vajadzētu arī apzināties, ka ir tikai viena latviešu tauta, ka nav atsevišķas dzimtenes un trimdas tautas. Vārdi dzimtene un trimda var norādīt tikai uz kādas mūsu tautas daļas pašreizējo dzīves vietu, un neapšaubāmi lielākā un dzīvot spējīgākā tautas daļa dzīvo dzimtenē. Tāpat arī ir tikai viena latviešu kultūra. Latviskās kultūras vērtības, vienalga vai tās rastos dzimtenē, vai trimdā, ir visas latviešu tautas kultūras vērtības. Dzimtenē gan bieži ir jāmaksā mesli valdošai ideoloģijai, bet ikviens domājošs latvietis taču prot atšķirt vērtīgo no nevērtīgā. Šī arī nav pirmā reize, kad mūsu tauta ir bijusi spiesta maksāt meslus svešām varām.

Kopš vācu iebrucēji Senlatviju pakļāva savai varai, mūsu tauta ir pārdzīvojusi daudzas grūtas un šķiet pilnīgi bezcerīgas dienas. Lai pieminam tikai dzimtbūšanas laikus, Jāņa Bargā iebrukumu Livonijā, galīgi nopostot un nodedzinot lielus apgabalus līdz pat Rīgai. Vēl drausmīgāk Vidzeme cieta Ziemeļu kara laikā, par ko liecina jau daudzkārt citētais krievu karavadoņa Šeremetjeva ziņojums caram Pēterim I: „Man Tev jāziņo, ka Visuvarenais Dievs un Vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē nav vairs ko postīt“. Sekoja bads un vēlāk mēris, kura rezultātā izmira vairāk nekā puse no Vidzemes iedzīvotājiem, kas bija Šeremetjeva laikā paspējuši paslēpties mežā.

Taču visu to mūsu senči, galvenajam smagumam gan gulstoties uz zemniekiem, pārcieta un 19. gs. otrajā pusē tautas atmodas laikmeta iespaidā izveidojās latvju sabiedrība, latvju inteliģence, tika likti pamati nacionālai avīžniecībai, biedrību dzīvei un politiskai kultūrai.

Mēs nekad nedrīkstam par zemu novērtēt mūsu tautas atmodas laika darbinieku nopelnus. Kopējs pavediens visiem atmodas laika darbiniekiem ir viņu lielā ticība latviešu tautas nākotnei. Neapšaubāmi pats lielākais ticības apliecinātājs Latvijai bija Kronvaldu Atis. Kronvalda Ata varenā balss runā uz mums it kā būtu atskanējusi vakar vai šodien, bet ne pirms vairākām latviešu paaudzēm: „Tev nebūs nekādu mīlestību turēt svētāku par tēvzemes mīlestību, nekādu prieku saldāku par brīvības prieku!“

Ar tādu pašu ticību bija apveltīti tie vīri, kas stājās jaunās valsts vadībā un arī visi tie, kas ieročiem rokās realizēja proklamēto neatkarību.

Kaut mums šodien būtu tik daudz ticības un ticētāju latviešu tautas nākotnei un Latvijas brīvībai, tad arī piepildīsies Leonīda Breikša dzejā izteiktie latvieša ticības vārdi: „Mēs varam iet caur visām mokām, Mēs varam ciest vēl briesmīgāk, jo pacels Dievs uz savām rokām, Mūs tad, kad mūsu stunda nāks.“

Dievs, svētī Latviju!

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com