Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zanes Daudziņas dzīvie vitamīni

Jauna grāmata

Laikraksts Latvietis Nr. 676, 2021. g. 18. nov.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Dienasgrāmata“ vāks. FOTO Anita Mellupe.

Zane un Vilis Daudziņi. FOTO no Daudziņu ģimenes arhīva.

Daudziņu ģimene. FOTO no Daudziņu ģimenes arhīva.

Vilis un Zane Daudziņi. FOTO no Daudziņu ģimenes arhīva.

Zane Daudziņa. FOTO no Daudziņu ģimenes arhīva.

Kārlis. FOTO Zane Daudziņa.

Kad sākās pandēmija un neizbēgamā mājsēde, daudzi kultūras cilvēki jutās aicināti paši vai rosināja citus – rakstīt dienasgrāmatu. Tālab uz faktu, ka iznākusi Zanes Daudziņas Dienasgrāmata, tomēr skatījos drusku aizdomīgi. Lai nu kā – šarmantās aktrises un runas pedagoģes personība ir gana pievilinoša, lai grāmatu meklētu ar steigu. Cita lieta – lasīšana. Biju ieplānojusi šo lasāmvielu izbaudīt, turklāt – kā atalgojumu pašai sev par čakli nostrādātu darbdienu. Ak, vai! Tikai pirmo vakaru spēju sevi pierunāt, ka acis gana nogurušas un grāmatas nākamās lapaspuses pagaidīs. Otrajā vakarā sapratu – labāk ziedot lasīšanai nakts mellumu nekā censties pāraudzināt raksturu.

Pamatu pamatos miera laiku dienasgrāmatu struktūra lasītāju nespiež aizturētu elpu lauzties uz pēdējo lapaspusi: sak, kā tas viss beigsies?! Lasītājs var it kā nesaspringt, jo katrai dienai taču ir savs sižets un rakstītāja izgaršojums. Notikumiem it kā jāpienāk un jāieskatās acīs pašiem. Gan rakstītājam, gan lasītājam. Viens pret vienu.

Cik ir to mērķu un desmitnieku?

Zane un Vilis Daudziņi Latvijā un latviešos ārpus LV ir ļoti populāri un interesanti. Vienīgi dzeltenai presei no viņu spilgtuma nav nekāda labuma: tautā mīlētie aktieri dzīvo saskanīgā laulībā, nešķiras, mantu nedala, pilis kāpu vai citās zonās neceļ, bāros nedirn, ar kolēģiem nekašķējas, ar atkarībām nesirgst un līdz ar to no tām neārstējas, miljonāru viesībās neizrādās, vaļīgas intervijas nesniedz. Turklāt par saviem senioriem rūpējas paši un arī bērniem protot atlicināt galveno – mīlestību un laiku. (Bet Zanes, atļaušos viņu dēvēt vienkārši tā, nevis piepacelti par Autori – grāmatai muguriņa veikalos un bibliotēkās tomēr nāksies paberzēt arī pret tām, kurās augstāk minētie dzeltenie tikumi daudzu VIP šolaiku garadarbos čum un mudž.)

Manuprāt, Zanes Daudziņas dzīves ritums pats par sevi ir kā mērķis un bulta reizē – trāpīs desmitniekā vai ne?! Lielākais mērķis, jā, kāds tad ir lielākais mērķis, uz kuru aktrise izšauj laika periodā no 2019. g. 31. decembrim līdz 2021. g. 1. janvārim? Šo jautājumu uzdodu sev tagad, kad grāmata jau izbaudīta. Lasot svarīgs šķita viss: aktrises laika neizbēgamā sadale starp Rīgas un lauku dzīvi, promocijas darba rakstīšana, svaigā monoizrāde, darbs ar studentiem un citiem runāt nepratējiem, jauni piedāvājumi filmēties. Un ģimene kā viena silta sega tam visam pāri – rausi tikai uz savu pusi, noteikti nebūs labi! Un tad vēl reāls, viltīgs un neprognozējams ienaidnieks – covid...

Sieviete labākajos gados, pēc kādas ilgoties

Tikusi laukā no Rīgas drūzmas, ļoti aizņemtā aktrise it kā varētu laiskoties bez gala, bet: „Ak, šie agrie rīti! Tie ir mans vienīgais pašpalīdzības rīks. Laicīga celšanās (šorīt jau 5.10) – uzreiz pēc organiskas pamošanās, citrona ūdens, sejas masāža ar ledus gabaliņiem, Vims Hofs (elpošanas treniņi – A.M.) viesistabā pie atvērta loga, zaļā tēja ar medu.“ Un turklāt tā skaitās svētdiena! Labi, lasīsim tālāk, varbūt darbdienas iegrozīsies maigāk. Nekā! Jo promocijas darbs virs galvas karājas tieši kā Damokla zobens. Bet dzīve kā alvas zaldātiņš drasē tālāk: „Desmit dienas līdz pirmizrādei (Monoizrāde „Sieviete kā konfekte“, Aivas Birbeles luga, Jura Rijnieka režija. A.M.) Jāmācās. Pārsteidzoši patīkams atklājums: proti: aizvakar vakarā, kad biju uz bikramjogu, pamanīju, ka pat pie lielas slodzes varu elpot mierīgi un nemanāmi, kamēr citi elš un pūš.“

Kad 21. janvāra pirmizrāde tuvojas un ir jau garām, rakstīt laika vēl maz. Vieglāk nekļūst: „Vakar Liepājā nospēlēju jau astoto „Sieviete kā konfekte“. Līdz tam viss gāja kā smērēts, bet vakar pirmajā cēlienā nekādi nevarēju tikt visā iekšā. Publika arī nebija vēl īsti noskaņojusies uz smējīgā viļņa.“ Man laimējās Zanes izrādi saņemt kā dāvanu (Draudzenes Zeltītes biļetes izskatā.) Valmieras kultūras nama lielajā zālē, kur ābolam nebija kur nokrist. Pārsteidza arī tas, ka liela daļa dāmu labākajos un vēl labākajos gados bija pratušas dabūt līdzi pavadoņus. Zāle viļņojās no dramaturģes Aivas Birbeles teksta asprātības un aktrises artistiskuma. Ļoti pelnītās stāvovācijas negribēja vien rimties.

Zanei Daudziņai dienā nereti jānospēlē pat divas izrādes. Varētu domāt – pēc tāda enerģijas patēriņa aktrisei otrā dienā pienāktos atrasties vien horizontāli, ar slapju dvieli uz pieres. Bet Dienasgrāmata apliecina to, kādu milzīga enerģija viņai nāk no skatītājiem. Jā, pierakstos drīz vien parādās fakts, ka šī dienasgrāmata no sākta gala nebūt nedzima kā publicēšanai domāta. Apņemšanās personiskās dzīves piezīmes padarīt par publisku lasāmvielu, tas Zanes ikdienai pieplusoja vēl vienu nopietnu darbu. Un te nu vietā tik nodeldētais vārds – izaicinājums.

Viesizrāžu grafiku, un ne tikai to, nežēlīgi jauc kovids

„Kovids vētī kā rupjš siets – spēj tik kratīties apstākļiem līdzi. Es dienu no dienas pūlos savu sapurināto dvēseli sakasīt kopā. Pilsēta, tu iespēju vieta, esi kļuvusi par klīstošu rēgu valstību, kurā apjukuši ļaudis kā skudras aizsietām mutēm tekalē un meklē sev vietu.“

Var noliekt galvu Zanes un Viļa ģimenes priekšā – ar kādu patiesu un pašaizliedzīgu apzinīgumu viņi ievēro pašizolāciju pēc jebkuras nejaušas sastapšanās ar kādu inficētu vai aizdomās turētu personu. (Kā gan lai viņu aprites cilvēki šajā neizbēgamajā, kaut arī ierobežotajā, komunikācijā varētu iziet sausā?) Pilnā balsī smejos, lasot, kā Vilis dzīvokļa attālākajā stūrī pie datora darbojas sejas maskā un ar gumijas cimdiem rokās, kamēr Zane izbailēs ieritinājusies ciemiņu guļvietā, pat savu spilventiņu līdzi nepaņēmusi.

Zane lieliski, ar humoru formulē to situāciju, kāda mūsu valstī daudzus vājākus cilvēkus noved līdz trakumam: „Kārtējā ārkārtas sēde kārtējo reizi neko ārkārtēju nenolēma.“ Pavisam skumji lasīt par atvadām no teātra kritiķes Silvijas Radzobes... Daudziņiem jāpieņem smagais lēmums tur nepiedalīties.

Daba nebeidz kārdināt

Jā, daba Zani nebeidz kārdināt ar zilo padebesi, bet ne tikai ar to. Katrai aizbraukšanai no pašu iekoptās teritorijas, no puķu dobītēm un zaļumu vadziņām ir tikai viens attaisnojums – pārliecība, ka drīz vien kāds no viņiem atkal būs klāt. Šeit un tagad, lai dažkārt sava skanīgā varžu dīķa malā pārgulētu vien īsu putna miedziņu. Jo visiem Zanes zēniem (Vilim, Kārlim, Matīsam) dzīve neizbēgami saistīta ar galvaspilsētu, bet Semme (Zanes mamma) gluži vienkārši ik pa laikam saskumst pēc Rīgas ieradumiem un ērtībām.

Bet lauku miers un skaņas (izrādās!) ir vērtība kā tāda, bet promocijas darbu neprot iedvesmot, jo dabas burvībai esot arī šāda blakne. „NEKAD ar zinātniskiem rakstu darbiem nekrāmēšos. Talanta nav. Gandarījums – nulle.“ Zane nenoliedzami ir darbības cilvēks, bet viņas piemērs man atsauc atmiņā sentenci: „Izņēmums tikai apstiprina likumu.“ Lasītājam ātri tiek skaidrs, ka runas pedagoģe tiks galā arī ar to zinātni. Zane (loģiski!) nevar pierast pie fakta, ka rakstošs cilvēks gatavs darīt visu ko citu, lai tikai nebūtu jāsēž pie OBLIGĀTĀ RAKSTU DARBA.

Daudziņu ģimene Vallē noteikti piedzīvojusi, ka visādi vārdos grūti nosaucami kukaiņi kāri izrobo un notiesā ekoloģisko entuziastu pūliņus, bet plinti tomēr krūmos nemet. Tāpat kā valodu, Zane kopj dārziņu: „Skaidrs, ka tik vienkārši nevarēja būt – atbraucu, papriecājos par sakopto dārzu un atsāku rakstīt promocijas darbu.“ Par tādu utopiju pat odam esot jāsmejas. „Nāksies rīt sevi sapurināt aiz čupra un sēdēt pie rakstu darbiem.“ Bet tulpju, krokusu un citu puķu sīpoli ir tik bezkaunīgi kārdinoši – jāiebaksta tikai zemē! Bet nezāles vasaras zaļumā pratīs iztaisīties pavisam līdzīgas, kā tādas aktrises. (Tas mans papildinājums pie Zanes stāsta par nezāļu viltīgo pielāgošanos kultūraugiem ravētāja degungalā.)

Kā sevi sapurināt aiz čupra?

Viens erudīti sportisks vīrietis labākajos gados, kad pārrunājam jauno grāmatu, kā pirmo pārsteigumu min aktrises peldes – pat ziemas laikā! Brrr viņš gan nesaka, toties man tas paspruka ikreiz, kad Zane tuvojās apledojušam dīķītim. Piemēram, 2020.g. 7. decembrī: „Liels vējš (21m/s), tomēr es jau trešo rītu apņēmīgi turpinu. Šorīt jau nelielu loku nopeldēju, vakar – pavisam maziņu, bet aizvakar vispār lauzos caur ledus gabaliem un vienkārši patupēju, skaitot līdz 10.“ Pēc tādiem stāstiem auksta duša katram lasītājam var šķist kā dūjas spārna glāsts.

Zanes mājinieki un ciemiņi (lai arī pandēmijas pakrēslī – viņi tomēr ir neizbēgami) saprotamā kārtā bez sirdsapziņas pārmetumiem pieņem visu to, uz ko augumā smalkā ģimenes māte (nu neticiet tiem viņas pases datiem!) ir spējīga. Ne tikai notiesā dārzā izaugušo un gardās smalkmaizītes, bet arī paņem kādu labumiņu ciemakukulī. Tā tiešām ir tikai viena no krietnas latviešu ģimenes pavarda sargātājas izpausmēm. Un pienāk arī tas laimīgais brīdis, kad dzīvesbiedrs Vilis, lieliskais grāmattārps, ar pārsteigumu secina: Zanes paslepus uzrakstītais ir tikpat garšīgs kā no cepešpannas izņemtie kārumi! Pilnīgi piekrītu ierakstam dienasgrāmatā: „Šie sīkie dzīves pieskārieni ir nozīmīgāki par jebkādiem nopelniem un tituliem. Bez tiem gan šajā dzīvē neiztikt. Tad nu šodien došos uz Senāta sapulci, kur mani, cerams, atkal uz sešiem gadiem ievēlēs par LKA docenti.“

Virsotnes un virsotnītes

Kad cilvēkam darbu ir vesela grēda, nav laika to augstumu šķirot kā kalnu virsotnēm. Zanes profesionālie panākumi Latvijā rezumējas ļoti dažādos veidos. Visplašāk pazīstamie – seriālos Neprāta cena, UgunsGrēks, Ēnu spēles, Nemīlētie. Skaidrs, ka TV lodziņa vērotāji ar nepacietību gaida tieši viņas iznācienu. Zane vadījusi un noteikti vēl vadīs TV šovus, lielus sarīkojumus utml.

Taču dienasgrāmata skaisti parāda, ka īstens gandarījums meklējums citā rakursā, piemēram, radu un atzinēju necerēti sarīkotā un ļoti siltā uzņemšanā vectēva dzimtajā pusē (Zanei uz Praulienu garāmbraucot).

Dienasgrāmata lasītājus atkārtoti drošina, ka nešpetnais vīruss noteikti nespēj paciest dzīvespriecīgu vidi un cilvēkus. Man vienmēr šķitis, ka tādi cilvēki kā abi Daudziņi ir kā zāles, pareizāk – kā dabīgie vitamīni. Ārstiem viņus vajadzētu parakstīt uz receptēm, vienalga kādā veidā: izrādē, filmās vai vienkārši ar smaidu nākam pretim uz ielas.

Tā kā Ģirts Jakovļevs, humoru mīlot, ierosināja, lai neapzinīgo, nevakcinēto pilsoņu daļu uzrunā Raimonds Pauls – varbūt tas līdzēs, es no savas puses izvirzu Zanes Daudziņas kandidatūru.

Prieks bija lasīt, ka arī tālajā Austrālijā Zane atstājusi savu devu optimisma un iemantojusi draugus. Ticu, dzīve vakcinētajiem atgriezīsies ierastajās sliedēs, daudzi šo Dienasgrāmatu ne tikai lasīs, bet varēs palūgt autogrāfu. Arī laikraksta Latvietis lasītāji!

P.S. 1. Novembra sākumā Zanei un Vilim Daudziņiem ir šūpuļsvētki. Lai tas mans un citu lasītāju SVEICIENS un PALDIES no visas sirds. Ar stāvovācijām piedevām, kaut vai neklātienē!

P.S. 2. No Zanes, kad atzinos, ka viņas grāmatā pieminēti arī mani radi (Andis un Rudīte Bērziņi), e-pastā saņēmu šādu zibenīgu piebildi: „Sirsnīgi pastarpināti sveicinu arī mūsu brīnišķīgos draugus – Rudīti un Andi Adelaidā, Jāni un Lindu – Sidnejā, mīļo Franču ģimeni – Brisbanē, jaukos Bikiņus Kērnsā, Elsi un Feliksu –Tasmānijā un veselu rindu kolosālu latviešu Melburnā – Anitiņu, Jakšus un vēl daudzus citus, kuri Austrālijā deva mums naktsmājas un visādi mīļi lutināja!“

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com