Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uz trim kājām

Mācītāja Alda pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 677, 2021. g. 24. nov.
Aldis Elberts -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mīkla: „Kas staigā gan ar divām, gan ar trim, gan ar četrām kājām?“ („No rīta uz četrām, pusdienā uz divām, vakarā uz trim kājām. Kas tas ir?“). Domāts cilvēks, kas kā bērns staigā četrrāpus, vēlāk uz divām kājām, vecumdienās, balstoties ... uz spieķa.“

Bieži esam dzirdējuši, cik svarīga ir neatkarība. Es uzaugu Amerikā, demonstrējot par to – Brīvība! Brīvība nozīmēja neatkarību no Krievijas valdības. Mēs svinējām un joprojām svinam Latvijas valsts neatkarību. Cik bieži neesmu dzirdējis, cik svarīga viņiem neatkarība. Bieži tas izskan tā „Es negribu nevienam uzbāzties vai nevienu apgrūtināt.“ Izklausās labi un pazemīgi, bet tomēr norāda uz tādu neattīstību vai pat lepnību no kā Dievs brīdina. Pēc dabas esam un paliekam viensētnieki. Bet Dievs nekad nedomāja, lai cilvēks būt neatkarīgs. No paša pasaules sākuma Viņš teica: „Nav labi cilvēkam būt vienam“ (1. Moz. 2:18).

1. No rīta uz četrām

Mēs visi dzimstam atkarīgi. Cilvēki no visiem dzīvniekiem visilgāk un vairāk paliek atkarīgi no citiem. Jēzus pats piedzima tik pat atkarīgs kā mēs. Mēs lasām, kā viņš 12 gadu vecumā pazuda no saviem vecākiem. Pēc tam, kad Viņa vecāki Jēzu atrada templī Jeruzalemē, klausoties un jautājot mācītājiem, mēs lasām: „Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs.“ (Lūkas 2:51). Jēzus zin, ko nozīmē būt atkarīgam. Pasaules problēmas sākās, kad cilvēks mēģināja būt neatkarīgs no Dieva. „Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?“ (1. Moz. 3:1). Cilvēks izvēlējās iet pa savu izgudroto ceļu bez Dieva. Kad Dievs viņu meklēja, viņš slēpās un baidījās, ka netiek atrasts.

Tā līdz šai dienai. Ir ļoti grūti cilvēkam atzīt savu vainu un griezties atpakaļ pie Dieva. Bet īsta brīvība sākas, kad mēs to darām. Līdz tam mēs paliekam atkarīgi velnam un viņa meliem. „Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.“ (1. Moz. 3:4-5). Īsta brīvība sākas, kad cilvēks atzīst savu verdzību, atkarību velnam un grēkam un lūdz, lai Dievs viņu no tā atbrīvo. „Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.“ (1 Jņ. 1:8-9). Tad notiek tas, ko Jēzus teica ir nepieciešams mums visiem. „Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.“ (Jņ. 3:7). Piedzimšana no augšienes nozīmē, ka mēs kļūstam garīgi Dieva bērni.

„Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.“ (Jņ. 3:6). Tā nozīmē, ka Dievs mūs ir izrāvis no savas neatkarības Dieva valstībā! „Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.“ (Kol. 1:13-14). Piedzimšana no augšienes ir pamats Latvijas valsts piedzimšanai. Tā raksta Latvijas vēsturnieks Gundars Ceipe savā grāmatā Dieva Tautas Dzimšana Latvieši. Viņš skaidro, kas notika starp 1739. – 1743. Latvieši no zemes cilvēkiem kļuva par debesu cilvēkiem.

2. Pusdienā uz divām

Pašiem stāvēt uz savām divām kājām ir patstāvīgs mērķis daudziem cilvēkiem.

Normāli cilvēki negrib palikt atkarīgi no saviem vecākiem vai citiem cilvēkiem. Viņi grib būt patstāvīgi un neatkarīgi no citiem. Tā nav problēma. Problēma ir kad tā turpinām domāt par savu attiecību ar Dievu. Kad cilvēki izaug no savas atkarības Dievam, viņi zaudē to svētību un vadību, ko Dievs grib mums dot. Apbrīnojama lieta par Jēzu ir, ka Viņš nekad neizauga no savas atkarības Dievam.

Kā pieaudzis cilvēks Jēzus teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.“ (Jņ. 5:19). Cilvēki var brīnīties. „Bet Jēzus taču bija Dieva Dēls! Vai Viņš kā tāds nevarēja un nedarīja visu ko Viņš darīja?“ Īsā atbilde ir: „Nē.“ Jēzus deva mums priekšzīmi. Nav mūsu spēks (vai gudrība), kas ļauj mums darīt, kas jādara.

Jēzus, Dieva Dēls būdams, mācīja mums būt pilnīgi atkarīgiem savam garīgam Tēvam. Katrs cilvēks, kas piedzimis no augšienes, spēj sekot Jēzus Kristus pēdās.

Kā mēs to darām, ir paļāvībā Dieva vārdam un Svētajam Garam, kas mājo mūsos.

„ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.“ (Jņ. 15:5). Mūsu lepnība vai laicīgā domāšana pretojas šādai atkarībai. Mēs kā mazgadīgi bērni paši gribam!

Un kā Dieva bērniem mums ir izvēle to darīt. Dievs mums arī nepiespiež savējo. Jēzus vārdos: Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.“ (Mt. 16:24). Apustulis Pāvils mācīja: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.“ (Rom. 12:1). Patiesība ir ka mūsu brīvība un turpmākā neatkarība ir atkarīga mūsu izvēlei būt vai nebūt atkarīgi Dievam.

3. Vakarā uz trim kājām.

Stīvens Kovijs (Stephen Covey) savā slavenajā grāmatā 7 Habits of Highly Effective People*, mācīja, ka veselīgu cilvēku dzīvē ir trīs stadijas: atkarība, neatkarība un starpkarība (angliski: interdependence). Sestā habit skaitās sinerģija (angliski: synergy). Ideja ir, ka kaut kas vesels ir vairāk nekā saskaitītās daļas (angliski: the whole is greater than the sum of its parts). Bībele ir pilna ar šo jēdzienu. Jaunā Derība tai dod īpašu saprašanu. Vārds draudze vai baznīca ir tās izpausme.

Tā ideja ir. ka mēs kā cilvēki nevaram pilnveidoties viens bez otra – mums vajadzīga veselīga starpniecība. Tas ir grūti neatkarīgiem, viensētniekiem.

Cik bieži kāds latvietis man ir teicis: „Man baznīca nav vajadzīga. Es tur eju, kad es jūtu vajadzību to darīt. Es tur neiešu tikai cilvēkiem parādīties.“ Jaunā derība mums atkal māca pilnīgi citādāku domāšanu. „Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.“ (Ebr. 10:24-25). Vārdi cits citu parādās jaunā derību vairākkārt. Cits citu apraksta starpniecisku domāšanu. Vajadzētu pietikt iet uz baznīcu Dieva dēļ vien, bet blakus tam mēs to arī darām cits citu dēļ. „Un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.“ Vajadzība starpniecībai aug, nevis paliek mazāka, jo vecāki mēs kļūstam. Es to bieži redzu, strādājot ar vecākiem cilvēkiem, kas nav pieraduši tā domāt. Kad paliek grūtāk pašiem tikt galā, viņiem arī paliek grūtāk paļauties citiem.

Bieži nāk prātā Jēzus vārdi Apustuļim Pēterim: „Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi. Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, Viņš tam saka: „Seko Man!““ (Jņ. 21:18-19). Augot vecākiem mums jāmācās vairāk paļauties Dievam un citiem. Latvieši ne vienmēr bijuši, kašķīga tauta pie Baltijas jūras. Kašķīgums ir neatkarības izpausme. Latvijas tauta un neatkarīga valsts dzima no veselīgas starpniecības, bāzēta uz atkarības Dieva vārdam un Svētajam Garam.

Uldis Ģērmanis apraksta, kas notika, kad Brāļu draudzes pienesa latviešiem īstu kristietību, un latvieši sāka to pieņemt un saprast. „Īstenībā pirmo reizi latvieši ar sajūsmu piedalās dievkalpojumā. Pirmo reizi viņi tur sajūt prieku, apmierinājumu un cerību. Viens otru dēvē par brāļiem un māsām, cenšas būt izpalīdzīgi un draudzīgi. Pat veci cilvēki ar lielu centību mācās pazīt burtus, lai varētu lasīt dziesmu grāmatu un svētos rakstus. Liels skaits jauniešu iet mācīties uz Valmieru. Tur atvērta skola, kas sagatavo latviešu skolotājus. Ļaudis sāk justies pašapzinīgāki un drošāki. Latvieši paši tagad vadīja dievkalpojumus, apsprieda draudzes vajadzības, cēla ēkas. Viņi atkal sāka rīkoties patstāvīgi.“ Šī patstāvība bija baznīcas starpniecības auglis. Latvieši tanī laikā to apzina vairāk kā jebkad.

Ne pa velti mūsu valsts himnas pirmais vārds ir Dievs! Tā ir lūgšana tam, kas izredzēja šai tautai dzīvot un augt pie Baltijas jūras. Svētī Latviju! Bez Dieva svētības mēs nekur tālu netiksim. Mēs varbūt pat zaudēsim brīvību, kas mums ir.

Dievs mūsu sentēviem bija pirmā vietā. Tā nebija pasaka, tā bija dzīva īstenība.

Lai Dievs palīdz mums to neaizmirst un atkal piedzīvot. Dzīva ticība ir atkarīga tam, ko Dievs priekš mums ir darījis, sūtīdams Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš mirtu par mūsu grēkiem. Tas ir vienīgais drošais pamats mūsu nākotnei. Dzīva ticība mācās būt patstāvīgai savā attiecībā ar Dievu. Tā aug un nobriest. Tā māca atbildību lasīt un pārdomāt Dieva vārdus, kas paliek mūžīgā patiesība.

Tā ir arī gatava ciest dēļ taisnības un patiesības, tāpat kā Jēzus cieta dēļ mums.

Un dzīva ticība māca mums novērtēt starpniecību, cits citu, un jo vairāk, paliekot vecākiem. Dievs, svētī Latviju un latviešus staigāt uz trim kājām!

Sentēvu dzīvā ticība, Cietumos, sārtos vajāta, Slaveno vārdu nesdama,
Sirdis mums priekā pacilā: Paliksim mūža gājumā Sentēvu svētā ticībā!

Sentēvu brīvā ticība Cietumu važās nedzisa. Ticību turot, nebija žēl
Dzīvību ziedot viņas dēļ: Paliksim mūža gājumā Sentēvu svētā ticībā!

Sentēvu svētā ticība Zudušo mīlēt mudina. Darbos un vārdos, tikumā
Rādīsim tevi, mūžīgā! Paliksim dzīvē, miršanā Sentēvu svētā ticībā!

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“

* „7 ļoti efektīvu cilvēku ieradumi“.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com