Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Piedzīvojumi un pārdzīvojumi! (3)

Atmiņas – 1987. gads

Laikraksts Latvietis Nr. 677, 2021. g. 24. nov.
Egons Eversons -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Egons Eversons, māc. Juris Rubenis, māc. Māris Ludviks. FOTO Vita Eversone.

Otrais turpinājums. Sākums LL674, LL675.

1984. gadā, tā arī šoreiz, caur krievu vēstniecību Kanberā bijām dabūjuši apmešanās atļauju Rīgā palikt pie manas mātes, kura tad dzīvoja savā savrupmājiņā Imantā. Mēs drīkstējām uzturēties pie viņas un pārgulēt tikai pie viņas un nedrīkstējām braukt ārpus Rīgas pilsētas robežām. Šad un tad mums uzradās arī sekotāji, domāju, nozīmēti no čekas vai kaut kādas citas varas iestādes. No sākuma mēs to nemaz neievērojām, jo neticējām, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo mēs jau nebijām nekādi ievērojami cilvēki, kuri padomijas varas iestādēm varētu interesēt. Vienu dienu mūsu radi Rīgā, kuriem tā laika apstākļi bija pazīstami un zināmi, mums pastāstīja un brīdināja par šādām lietām. Šādās lietās bijām ļoti naivi un pieraduši pie brīvās pasaules dzīvesveida bez tādām izdarībām.

Pēc dažām pie manas mātes pavadītām dienām, bija pienācis laiks tikt vaļā no mūsu kontrabandas. Telefona numura mums nebija, un, ja arī būtu bijis, to droši vien arī nelietotu, jo bijām jau brīdināti par sarunu noklausīšanos. Manā kabatas kalendāriņā, kurš man ir vēl šodien uzglabājies, šifrā bija ierakstīta adrese, vārds un informācija, kā tikt uz šo adresi. Tai laikā Rīga mums bija pilnīgi sveša, nedraudzīga pilsēta. Šī bija tikai otrā reize, kad tur viesojāmies. Pilsētas karti nevarēja nopirkt. Jāvadās no norādījumiem. Visu laiku, kamēr dzīvojām pie manas mātes, lai viņa un arī citi mūs radi un paziņas netiktu nepatikšanās ar čeku vai kādām citām varas iestādēm, mēs nedz viņai, nedz arī citiem nestāstījām visu, kur ejam un ko darām.

Vienu dienu ar 4. tramvaju aizbraucām uz pilsētu un sameklējām 8. trolejbusu, lai dotos uz mums norādīto vietu – trolejbusa galapunktu un tālāk uz Bērzlapu ielu, kura bija sāniela no Vienības gatves uz Jelgavas pusi. Manā piezīmju grāmatiņā ir piezīme Bērzlapu un citā lapas stūrī 41/1. Domāju, ka šie cipari ir mājas un dzīvokļa numuri. Pieklauvējot pie durvīm, tās atvēra bērni, cik atceros trīs. Vaicājot pēc Māra Ludvika, viņi atbildēja, ka viņš neesot mājās un ka viņu mamma strādājot kaut kur netālā slimnīcā, kurai drīz beigšoties darbs un nāks mājās. Atpakaļ ceļā uz trolejbusu mums garām paskrēja puika, kuru bijām satikuši pie mājas durvīm ar pārējiem bērniem. Tālāk uz ielas satikām arī Ludvika kundzi Silviju, ar to pašu puiku nākot mums pretim. Puika, kā vēlāk mūs iepazīstināja, bija Krišjānis – viņu dēls, kurš esot viņai teicis, ka mēs neesot no čekas. Turpat uz ielas iepazināmies, un no abām pusēm radās uzticība mūsu starpā. Tā kā viņa minēja, ka viņu dzīvoklis no pretējas ielas puses mājas tiek novērots, tad arī nolēmām, ka kontrabandu uzticēsim viņai, un tā tikām no tās vaļā ar pārliecību, ka tā ir pareizās rokās. Silvija ļoti aicināja mūs vēl atbraukt pie viņiem, lai tiktos ar Māri pašu. To arī apsolījām.

Pēc kāda laika devāmies otrā braucienā, kā Silvijai bijām solījuši, satikt pašu Māri. Mājas priekšā kāds vīrietis kaut ko darīja pie automašīnas. Izrādījās, ka tas bija Māris. Pārmijot dažus vārdus, viņš aicināja mūs iekšā un ļoti laipni piedāvāja tēju vai kafiju. Tā kādu laiku trijatā tērzējam, kad no aizmugurējās istabas mums piebiedrojās vēl viens cilvēks, un Māris viņu mums iepazīstināja – Juris Rubenis. Par viņu bijām jau dzirdējuši, ka viņš arī ir viens no šīs buntojošo mācītāju grupas un pašlaik tiek meklēts no varas iestādēm, jo ar savu nepakļaušanos domāšanā par krievu/padomju sistēmu tiek uzskatīts garīgi slims cilvēks, kurš būtu jāievieto pareizā veselības iestādē, lai pārorientētu domāšanu. Tā mēs pirmo reizi tikāmies ar mācītāju Juri Rubeni. Tālākās sarunās, pēc mūsu pašu, neekspertu domām, mācītājs Rubenis izlikās pilnīgi normāls, gudrs cilvēks, kurš tikai gribēja izteikt savas domas un nepiekrita okupantiem.

Ar Māri mums izveidojās tuva draudzība un uzticība vienam pret otru, vismaz man bija tāds iespaids. Šo dažu nedēļu laikā tikāmies vairākas reizes dažādās vietās un dažādās kompānijas. Labi atceros, viena tāda vieta bija gāzes balonu uzpildes/apmaiņas stacija pie spīkeriem netālu no Centrālā tirgus. Tā kā mēs bijām padomijai nelabvēlīgi tipi, kas var samaitāt godīgos padomju cilvēkus, mēs tikām arī pieskatīti, un šad un tad arī kāds mums sekoja. No tā mums bija jāuzmanās, tiekoties ar Māri vai ar kādu citu no viņa domubiedriem. Atceros vienu dienu, kad viņš atbrauca mums pakaļ uz Imantu un domāja, ka kāda mašīna viņam sekojot. Paņēmis mūs, viņš sāka braukt, un šī mašīna bija redzama tālāk aizmugurē. Māris nogriezās un iebrauca Zolitūdes mazdārziņu mazajos celiņos, un tad iedomātās sekotājas vairs nebija. Izrādījās, ka tā nebija viņam sekotāja, bet ļoti uzmanīgs un piesardzīgs viņš noteikti bija vienmēr.

Egons Eversons,
2015. gada martā
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com