Tradīcijas, tāpat kā puķes, dzīvo sēklās...

Palielināt / Enlarge

Valsts svētku atzīmēšanas dalībnieki. FOTO no Maijas Somalas personīgā arhīva.

Šogad 18. novembri svinējām sakritīgi ar Latvijas laiku: piektdien gan Pekinā, gan Šanhajā. Mūsu rindas bija retākas, jo daļa no mums, kuri ilgāku vai īsāku laiku dzīvoja Ķīnā, kovida dēļ ir atgriezušies gan Eiropā, gan Austrālijā un citās pasaules valstīs.

Šanhajā svētkus šogad organizēja Krists Solovejs un Maija Somala. Sapulcējāmies Maijas un viņas dzīvesbiedra restorānā KLAY (indiešu stila restorānā). Latvieši nereti piemin versiju, ka mūsu pirmsenči nākuši no Indijas. Mūsu galdu greznoja gan indiešu vara trauki, gan ziedi un sveces Latvijas karoga krāsās. Galdā tika celtas arī Latvijas bērzu sulas, upeņu balzams un meduskūka.

Tiešām, tas nebija tikai šķitums – gads visiem mums bija paskrējis neticami ātri. Jau tuvojas Ziemassvētki. Tradīciju ar piparkūku cepšanu uzsāka un daudzus gadus Šanhajā loloja Ilma Siksna, kas tagad ar ģimeni ir atgriezusies Austrālijā, šogad ceram tikties pie dizainera Toma Alsiņa.

Vēl nedaudz par ārzemnieku situāciju valstī, šo jautājumu man uzdod bieži. Arī kopumā ārzemnieku skaits Ķīnā krasi turpina samazināties, jo ar pandēmiju saistītie ceļošanas ierobežojumi ir nozīmīgs faktors. Paredzams, ka ārzemnieku skaits vēl vairāk samazināsies, kad 1. janvārī tiks ieviestas izmaiņas Ķīnas nodokļos. Tas laiks, kad ārzemnieki baudīja atvieglojumus, piemēram, mācību maksājumos, beigsies.

Pandēmija arī ķīniešiem pašiem joprojām ir liela problēma. Toties Ķīnas vīrusa ierobežošanas centieni ir bijuši efektīvi: no sabiedrības veselības viedokļa tie gūst panākumus, jo apvieno pašdisciplīnu, sadarbību ar kopienu un plaši izmanto ātrās testēšanas un personu kontaktu izsekošanas protokolus.

Kad mūsu vakara gaitā izskanēja Raimonda Jaksa jautājums, kas dzīvs katrā no mums: Kad plānojat doties uz Latviju? Pirmā atbilde bija – klusums.

Zane Mellupe
Laikrakstam „Latvietis“