Ivars Štubis no Rīgas

Palielināt / Enlarge

FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Mīļie draugi Austrālijā!

Man, diemžēl, nav ļoti daudz ko jums rakstīt šomēnes. Kopš pagājušās reizes, kad es rakstīju septembrī, daudz kas Latvijā ir mainījies.

Paredzēto koncertu un mēģinājumu bija daudz, cilvēki brīvi ceļoja, un gandrīz viss bija atvērts gan tūristiem, gan vietējiem. Nu, protams, nevakcinētiem cilvēkiem viss nebija pilnīgi atvērts (Bez Covid pases nedrīkst ēst restorāna iekštelpās un iet uz kino, piemēram.), bet dažās vietās vakcinētie un nevakcinētie varēja mierīgi tikties.

Es šajā laikā lasīju, ka dažās valstīs Eiropā, piemēram, Dānijā un Portugālē dzīve ir vispār normāla. Viņiem ap 80% vakcinācijas kopums. Bet man arī bieži šajā laikā bija ņirgājoša doma, kas ik palaikam ielēca manā prātā. Tomēr Latvijā ir ļoti zems vakcinācijas skaitlis – nu vispār bijušās PSRS valstīs ir liela skeptiska pret vakcinācijām. Vai ziemā tiešām nebūs uzliesmojums?

Rudens sākumā valdība apsolīja, ka vakcinētajiem nebūs ierobežojumi! Tajā pašā laikā Covid rādītāji Latvijā sāka augt. Bet nekas, cilvēki palika skeptiski pret vakcīnām, ārsti kliedza, ka drīzumā būs krīzes situācija, bērni mierīgi gāja uz skolu, es spēlēju koncertus un cerēju uz foršo nākotni. LV valdība ļoti lēni reaģēja uz visu, uzņēmumi mēģināja izdzīvot šo trakumu – viss bijušais PSRS bloks staigāju uz priekšu ar acīm ciet.

Tajā pašā laikā es bieži mēģināju pierunāt savus kolēģus vakcinēties. Bet nu katram savs iemesls, un par tādām lietām es nemetu prom draudzības. Un kā es varu vainot, vai tiesāt kādu par savām domām?

Mēs esam taču indivīdi. Es varu ar viņiem debatēt, nevis mest malā un aizmirst par viņiem.

Šo sakot, es arī neticu uz varas spiešanu pret tautas locekļiem un man ir bailes no segregācijas, kas sākās šeit un arī citur pasaulē.

Es skatos arī uz Melburnu. Kas tur notiek? Garākais lokdowns pasaulē. Redzēju video, ka cilvēki uz ielām priecājas, kad varēja satikt ģimeni un draugus, gan ļoti ierobežotos apstākļos un cik ilgi bija sašķelti.

Man bija tiešām žēl – tāda sajūta, kā skatoties cietumniekus, kuriem ir 30 minūtes yard time.**

Vai cilvēka kustība neskaitās, kā cilvēku tiesības? Pat Spānijā sācies tiesas process pret vietējo valdību, un viņi tikai ierobežoja kustību uz dažām nedēļām... ES tas jau skaitās kā represija.

Uzmanieties, austrāļi! Ir svarīgi sargāt publiku no Covid, protams, bet tikai jāatceras, ka valdībām un varām ir parasti ļoti grūti atdot to varu, ko viņi ir jau paņēmuši no publikas. Diemžēl, Latvijā ir pretējā problēma. Pārāk daudz neklausa un netic!

Es arī saprotu, kāpēc cilvēki netic organizācijām, kas ir varas pozīcijās šeit Latvijā. Gadiem ilgi ir bijusi korupcija, naudas atmazgāšana un melnais tirgus. Cilvēki maksā lielus nodokļus un tad brauc pa Rīgas ceļiem – pilniem ar caurumiem, kamēr bomži guļ uz katra ielas stūra. Un dakteriem jālūdz bagātajiem zviedriem mums atsūtīt vēl ICU mašīnas, jo slimnīcas ir pārāk bagātas.

Un tad pēkšņi parastais iedzīvotājs uz ielas sāks visam kam uzticēties sakarā ar vakcinācijām?

Es nepiekrītu maniem kolēģiem, kas nevakcinējās, bet es gan piekrītu, ka tikai ar dialogu, komunikāciju un brīvību mēs varēsim karot pret dezinformāciju un citiem ļauniem elementiem.

Nu tā, draugi, esam lokdaunā tagad līdz 15. novembrim. Gan vakcinētie, gan nevakcinētie. Tikai šoreiz stipendijas un pabalsti daudz mazāk – tad redzēsim kā ies.

Bet skatoties gan šeit Latvijā, gan atpakaļ uz manu dzimtenes zemi, es saprotu, ka abiem ir diezgan tālu jāiet, lai tiešām aprūpētu publiku, nevis domātu par savām kabatām vai ego.

Nu tā. Es lasu un redzu, ka man nav ko darīt un esmu rakstījis klasisko rant.***

Saukšu šo rakstu par opinion piece.*

Kā vienmēr, pielikšu arī dažas bildes. Čau!

Un sveiks Valsts Svētkos!

Ivars Štubis
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: Viedokļraksts.
** angl.: Pastaigas laiks.
*** angl.: Tirāde.