Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Piedzīvojumi un pārdzīvojumi! (4)

Atmiņas – 1987. gads

Laikraksts Latvietis Nr. 678, 2021. g. 1. dec.
Egons Eversons -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: māc. Juris Rubenis, Vita Eversone, māc. Māris Ludviks. FOTO Egons Eversons.

Žurnāla „Auseklis“ vāks. FOTO Egons Eversons.

Pāvila Brūvera pateicības vēstule. FOTO Egons Eversons.

Noslēgums. Sākums LL674, LL675, LL677.

Īsi pirms mūsu aizbraukšanas tika sarunāts tikties ar Juri Rubeni viņa Zolitūdes daudzstāvu mājas dzīvoklī. Bijām mēs, Māris un Juris. Tā bija tā reize, kad Juris ar Māri lūdza, vai mēs varētu izvest no okupētās Latvijas un nodot tālāk Ausekļa manuskriptu un vāka zīmējumu. Zīmējums bija liela formāta (drusku lielāks par A4 lapu) uz bieza, nelokāma papīra. Manuskripts mašīnrakstā uz vairākām lapām, ko varēja salocīt un viegli noslēpt. Atteikt nevarējām un arī negribējām, bet nesolījām arī nekādu atbildību, ja tas neizdosies un muitā tiksim pieķerti pie šiem noziedzīgiem nedarbiem. Iegūtā kontrabanda bija kaut kā jānoslēpj no muitniekiem Tallinas ostā.

Viesojoties Rīgā, mums tika uzdāvinātas un arī paši bijām nopirkuši dažas mūzikas plates un vairākas grāmatas. Zināma veida, satura grāmatas un, cik atceros, arī mūzikas plates nedrīkstēja bez speciālas atļaujas izvest. Neatceros, kas tā bija par iestādi, bet tā atradās uz Dzirnavu ielas, netālu no toreizējas Latvijas viesnīcas. Atļauju dabūjām visām mūsu mantām, lielākā daļa bija dāvanas, ko vēlējāmies paņemt līdz uz Austrāliju. Grāmatas un plates mums deva labu iespēju, kā noslēpt kontrabandu Tallinas ostas muitā no muitnieku acīm. Vāka zīmējumu, lai tas nesalocītos, iebāzām vienai mūzikas platei blakus iekšējā vākā. Visas izvešanai atļautās un arī neatļautās lietas turējām pašu rokas bagāžā, lai būtu vieglāk uzrādīt muitniekiem, cerībā, ka neķersies pie mūsu lielās bagāžas, apģērbu kabatām vai vēl tālāk.

Pēdējās septembra dienās sākām atpakaļceļu uz Austrāliju. Kā vienmēr, braucot uz vai arī ārā no toreiz okupētās Latvijas, uztraukums bija diezgan liels, jo neziņa par toreizējo okupantu muitas un citu lietu noteikumiem un izdarībām bija sveša. Mēs arī nebijām pilnīgi nevainīgi. Igaunijā mums pat valodas nebija. Muitā un citās darīšanās lietojām tikai angļu valodu.

Muitā man bija vēl citas darīšanas – bija jādabū atpakaļ, iebraucot atņemtās videokasetes, par kurām, man bija izdota kvīts, cik atceros, krievu valodā. Padomijas noteikumos bija noteikts, ka toreizējo krievu naudu, rubļus no Padomju Savienības nedrīkst izvest un man tādas arī nebija, jo negribēju, ka mani pieķer pie tik rupja likuma pārkāpuma. Īstenībā dažas kapeikas jau bija, bet šai gadījumā princips bija augstāks par patiesību. Man atnesa kasetes, un muitnieks pieprasīja samaksu par to glabāšanu. Summa bija kādi 2 rubļi ar kapeikām, īsti neatceros, bet tagad iznāca liela strīdēšanās, jo to es nevarēju samaksāt, jo man nebija ar ko samaksāt, jo man rubļi nedrīkstēja būt, un es uzstājos uz viņu noteikumiem, ka rubļus nedrīkstu izvest un tāpēc man viņu nav. Braucēju rinda aiz manis, Vita jau bija izgājusi muitai caur un gaidīja otrā pusē, palika arvien garāka. Aizmugurējie palika nemierīgi, starp kuriem bija daudzi somi diezgan stingri uzņēmuši lēto Igaunijas vodku uz krūts un jutās varonīgi, uzstājīgi un arī vēl daži īsti tūristi no Amerikas skaļi, kā nu katrs savā valodā sāka protestēt par kavēšanos. Muitnieks atsauca kādu vecāko no puikām, bet es neatlaidos, ka man kasetes pienākas un rubļu nav ko par turēšanu samaksāt. Pa to laiku par manu somu pārbaudi neviens vairs neinteresējās, un mana kontrabanda droši sēdēja somā un izgāja cauri, somas pat neatverot. Beidzot strīdiņš arī beidzās, ka kasetes es dabūju un krievi rubļus nedabūja, un mēs ar visām nepārkontrolētām somām uz kuģīša. Tas vēl nenozīmēja, ka esam pilnīgā drošībā no krievu nagiem. Droši jutāmies tikai, kad izkāpām Helsinku ostā uz Somijas zemi.

Mēs no mūsu ģimenes nebijām vienīgie, kuri tai laikā ar šāda veida kontrabandu nodarbojās, apciemojot Latviju. Mūs meita Valda 22 gadu vecumā, kura tai laikā strādāja un dzīvoja Londonā, nākamajā – 1988. gadā, arī pāris reizes brauca uz Latviju un uzņēmās vēl lielāku risku, jo lidoja caur Maskavu. Viņai bija tikai latviešu, angļu un drusku vācu valoda. Krievu valoda viņai nebija, līdz ar to saprašanās Maskavā bija daudz grūtāka. Viņas sakari nebija ar mācītāju grupu, bet ar kādu citu grupējumu – Helsinki 86, kuri arī cīnījās pret okupantu varu. Viņas kontakta persona Latvija bija Dr. Juris Vidiņš, ārsts. Viņas kontrabanda bija medikamenti uz Latviju un neattīstītas foto filmas un tamlīdzīgas lietas no Latvijas.

Helsinkos mums bija rezervēta viesnīca, kur varējām pilnīgi atslābt. Vispirms piezvanījām bērniem, ka esam sveiki un veseli ārā no krievu okupētām valstīm un sēžam Helsinku viesnīcā. Pēc tam kārtīgi nomazgājāmies, jo pie manas mātes mazgāšanās bija stingri primitīva, ierobežota, un par abiem izbaudījām pusi pudeles konjaka. Ar šādu nodarbību Rīgā bijām ļoti piesardzīgi, lai, nonākot jautrākā garastāvoklī, neizpļāpātos un nenonāktu nepatikšanās.

Kārtīgi izgulējāmies un otrā dienā pastaigājām pa Helsinkiem. Sevišķi burvīgs atmiņā ir palicis Helsinku tirdziņš ostmalā ar svaigi žāvētām zivīm, garšīgām maizes bulciņām un vēl daudz ko citu. Labi atceros, ka tirdziņā nopirkām svaigi žāvētu zivi, pāris svaigi ceptas bulciņas, aizgājām uz tuvējo parku un sēžot uz soliņa baudījām pusdienas. Arī Austrālijā šādas zivis nebija un vēl šodien nav. Tai laikā Rīgas tirgos kaut kas tāds nebija iedomājams. Atceros, ka vienu dienu kaut kādā sakarībā bijām nonākuši Vidzemes (Matīsa) tirgū un redzam, ka cilvēki stāv garā rindā pēc kaut kā. Izrādās, ka no ļoti lielas mucas pārdod sālītas siļķes. Pārdevēja izvelk siļķi no mucas sālījuma un iedod pircējam rokās – dari, ko gribi, liec, kur gribi. Tā kā mums nebija nekāda maisiņa, kur tādu slapju, sālītu dārgumu likt, nobrīnījāmies un devāmies mājās. Mājās mana māte mūs sabāra, ka neesot tās pirkuši. Teicām, ka tepat Imantas lielveikalā arī ir siļķes. Māte atbildēja, ka tās pat viņas kaķis neēdot. Helsinku tirdziņš bija pilnīgi pretējais – civilizēts, mums pierasts, viss tīrs, visas preces pienācīgi iesaiņotas, kā tam vajadzēja būt un šodien ir arī Rīgas tirgos.

No Helsinkiem lidojām uz Cīrihi (Zürich), Šveicē. Pirmais darbs tur bija jāsameklē iepakojums mūsu kontrabandai, kura tagad jau vairs arī nebija kontrabanda, un jānosūta uz mums iedoto adresi Zviedrijā.

Šveicē ar angļu vai vācu valodu priekšroka bija angļu valodai, mums nekādas grūtības neradās. Lielākā daļa cilvēki bija ļoti saprotoši un izpalīdzīgi. Iesaiņoto paciņu aiznesām uz pastu un nosūtījām cerībā, ka tā sasniegs savu mērķi, un mēs būsim savu solījumu cienīgi un apzinīgi izpildījuši.

Kad Zviedrijā izdeva pirmo, mūsu nogādāto Ausekļa numuru, mums kā pārsteigumu arī to piesūtīja un arī visus pārējos septiņus izdevumus pēc tam. Vēl lielāks pārsteigums un līdz ar to arī prieks, ka ar pirmo sūtījumu saņēmām arī sirsnīgu pateicības vēstuli no Pāvila Brūvera, iepriekš minētās Ritas vīra. Pāvils Brūveris tagad* ir LELB Liepājas diecēzes bīskaps.

Egons Eversons,
2015. gada martā
Laikrakstam „Latvietis“

* Red.: Raksts tapis 2015. gadā. Tagad Pāvils Brūveris ir Liepājas bīskaps emeritus.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com