3 x 1000 gudri vārdi (1)

Palielināt / Enlarge

Zigmunds Skujiņš. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mazgrāmatiņa „Īsumā”. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Man 15 gadu laikā mazgrāmatiņā „Īsumā” sakrājušies jau trīs Autora autogrāfi: lakoniski, pārsteidzoši un asprātīgi. Savā ziņā – pat intīmi. Vai tad citādi būtu vērts kaut ko rakstīt un lasīt no sirds – uz sirdi? FOTO Anita Mellupe.

1. daļas ievads

Cienījamie lasītāji! Trīs nedēļas pēc kārtas gribu jūs ievilināt lielu domu un jūtu pasaulē. Un to izdarīt, pārlapojot nelielu grāmatiņu, kuru bija lemts izdot man. Tā ērti ietilpst pat žaketes krūšu kabatiņā un saucas Īsumā. Kā tāda mazulīte, salīdzinot ar mūsu klasiķa Zigmunda Skujiņa lielajiem darbiem, tapa?

Lūk, Autora atbilde: „Pavisam negaidīti uz mana galda nonāca aprakstītu lapu žūksnis – tie esot izraksti „ar aforismu iezīmēm” no maniem darbiem: stāstiem, romāniem, publikācijām. Raibs kopums gan pēc formas, gan pēc satura, radīts turpat 35 gadu gaitā. Nez kā lieta beigtos, ja manuskriptā acis neapstātos pie kāda manis paša apgalvojuma – mūsu laikos viss kļūstot īsāks: attālums līdz citām planētām, sieviešu mati un svārki, ļaužu tikumi. Tad jau, iespējams, īsāka kļūst interese arī par rakstnieku darbiem. Bet kas ir no grāmatām un rakstiem sakopoti domu izteikumi, ja ne šo darbu īsais paveids, savdabīgs koncentrāts?“

Grāmatiņā iznāca 1996. g. – par godu Zigmunda Skujiņa 80. dzimumdienai. Mazgrāmatiņa man ir kā talismans un padomdevējs reizē. Es draugus un paziņas cītīgi apbārstu ar dzīvā klasiķa citātiem, īpaši nepiepūloties, lapaspusi atšķirot uz labu laimi, jo visas pilnas ar viediem un ļoti cilvēcīgiem spriedumiem.

Bet grāmatas, arī mazas, gatavas un no koka pašas nenokrīt. Šajā gadījumā Zigmunds Skujiņš vispirms ne tikai rūpīgi pārskatīja Gitas Vētras izrakstītos citātus, bet sadalīja pa tēmām: Pārpersonīgais, Attiecības, Pasaule ap mums, Mākslas anatomija, Starp gudrību un muļķību, Liktenība un Lietu kārtība.

Tātad, sekojot iecerei, šoreiz izrakstīšu aforismus no divām pirmajām tēmām – Pārpersonīgais un Attiecības. Nekomentēšu, jo ikvienam lasītājam pašam lasot radīsies kāds spriedums vai papildinājums. Arī Autoram pašam, jo Zigmunds Skujiņš nav no tiem rakstniekiem, kurš reiz izteiktā, lai cik dziļā domā, turas kā dadža pogaļa piedurknē. Manuprāt, ikreiz, kad mūsu dzīvais klasiķis sarunājas ar laikabiedriem, viņa teikto vajadzētu iemūžināt. Jo Skujiņa asais prāts joprojām iet ne tikai kopsolī ar savu laiku, bet bieži vien arī tam pa priekšu.

Pārpersonīgais

Ja cilvēces iedalījums tautībās ir no radītāja, tad pastāvēt savā latvietībā es uzskatu par augstāko pienākumu.

Pieļaudami bērniem nodot mūsu taisnību, mēs, savukārt, nododam savu tēvu taisnību. Tas nepaliek bez soda.

Nest karogu ir grūtāk nekā iet tukšām rokām. Taču soļot ar karogu ir gods, un karoga nešanas pūles ir atalgojums.

Prātīgam būt vieglāk nekā būt laimīgam.

Dzīve vairāk līdzinās adītam cimdam nekā krāsainais mozaīkai – atsevišķi raksti gan iezīmējas itin spilgti, bet, papētot tuvāk, atklājas, ka pavedieni iet cauri, izris no iepriekšējiem zīmējumiem un ieplūst turpmākajos.

Arī patiesībām ir savs mūžs – tās dzimst un mirst, taču visbiežāk pārtop par aizmetņiem jaunām patiesībām.

Mīlestības vārdā var attiekties no daudz kā, tikai ne no cilvēciskās cieņas.

Skolā māca par atomsvaru, ķīmisko elementu nozīmīgu raksturotāju. Gluži nezinātniski es pieņemu, ka pastāv arī cilvēka garasvars, kas atklājas laika gaitā. Pie tam – nemaldīgi.

Vienmēr un visur: valoda ir tautas garīgais spēks, vārds ir atslēga jebkurai jaunradei.

Tautas gudrība iegūst autoru, kad to pasaka autoritāte.

Dzīve ir nemitīgs maiņas tirgus. Mūžu ar jēgu nodzīvo tie, kas savas minūtes, stundas un dienas apmaina pret kaut ko vērtīgu un skaistu.

Stādi un puķes ātrāk izaug siltumnīcu maigajā pavēnī. Cilvēks ātrāk nobriest vēju pusē.

Civilizācijas ēnu puses mēs tikai nupat sākam samanīt.

Dzīves mērķi mēdz būt dažādi: pašaizliedzīgi un godkārīgi, fanātiski un cildeni, neprātīgi un romantiski. Vērtību nosaka iegūtais un sasniegtais.

Cilvēks, kurš vairs netic paradoksiem, ir vecs.

Cilvēki, kurus mīlam, ir mūsu dzīves būtiskā daļa.

No sava rakstura atpūsties nevienam nav lemts.

Patiesībā īsti cilvēcīgas atmiņas glabā tikai visparastākās lietas.

Precizitāte ir inteliģences pārbaude.

Katrs cilvēks uz kaut kurieni ir ceļā. Ar savu darbu, ar savu pārliecību, ar to, ko viņš uzskata par svarīgu.

Nauda nav galvenais. Tāpat kā sāls zupā.

Dzīve savā ziņā ir kā klases darbs: jāatrisina uzdevums un jānodod burtnīca.

Pasaules turpmākās gaitas mēs spējam iedomāties tikpat mazā mērā kā mūsu priekšgājēji. Cilvēka domāšana pārāk saistīta ar pieredzi un esošajiem priekšstatiem.

Ar domām ir gluži kā ar zivīm. Ir bara domas. Ir migrējošas domas un savrupas domas. Ir dziļuma domas un sekluma domas. Lielās domas gadās reti.

Cilvēks ir tā iekārtots – lai gars nesastingtu, izjūtām – tāpat kā pulksteņa svērtenim – jāstaigā „no malas līdz malai“.

Ticēt, uzticēties, ir vairāk nekā zināt.

Prāta provokācijas cilvēku ātri ierautu ellē. Par laimi sirdij arī savs vārds sakāms.

Uz saprātu balstītais ir niecību niecība salīdzinājumā ar to, kas balstīts mīlestībā.

Cilvēks bez mīlestības ir kā puķe bez zieda.

Attiecības

Dzīve ir neapturams skrējiens, bet sirds kāro pieķerties. Dzīve skrien ātrāk, nekā spējam mīlēt. Un tāpēc uz mīlestību bieži iznāk skatīties it kā pār plecu. Atmiņas ir neizmīlēta mīlestība.

Uz pasaules nav blēdīgākas savedējas par pirmo mīlestību. Ik dienas tā padara nelaimīgus simtiem cilvēku, saķēdējot kopā visnesaderīgākos partnerus.

Mēs esam kā rasējamie papīri. Tikai vienreiz mīlestības zīmējumā svītru var ievilkt viegli un tīri. Katrs dzēsums jau atstāj pēdas. Uz kasītas vietas uzvilkt jaunu līniju ir grūti, agrākie iespiedumi ēdas cauri.

Nekas nav maldīgāk kā iedomāties laulības par līdzsvara stāvokli. Tāpēc ka divu vienādu cilvēku uz pasaules nav.

Cik savādi sniegā zīmējas soļi diviem blakusgājējiem. Brīžiem attālinās, brīžiem satuvinās. Pasviežas uz vienu pusi, uz otru. Iet taisni un vienādi divi cilvēki laikam nemaz nespēj.

Cilvēks tic tam, kam grib ticēt.

Glaimi neko nemaksā, bet dod drošu peļņu.

Solījumi, ko cilvēki dod naktī, dienas gaismā grūti pildāmi.

Parādiet man vienu, kas gribētu būt tas, kas viņš ir. Garie sapņo par īsumu un īsie par garumu. Nelieši tīko būt cienījami, bet cienījamie pārdzīvo, ka nav pietiekami gudri.

Atklāts līdz galam cilvēks nav nekad un ne ar vienu. Tad jau arī leduskalns varētu peldēties bez iegrimes.

Mājai jābūt ģimenes cietoksnim, kura aizmugure nav jāsargā.

Svariem vajadzīgs niecīgs pieskāriens, lai tie nosvērtos uz vienu vai otru pusi. Lai izsistu cilvēku no ieilgušām svārstībām reizēm pietiek ar dažiem vārdiem.

Cilvēku lielākais vairums izliekas savādāki, nekā patiesībā ir. Cits aiz kautrības, cits aiz viltības, cits tāpēc, lai viņu ievērotu, cits tāpēc, lai nekristu acīs.

1. daļas nobeigums

Ļoti labi, ka Redakcija un Ilze manu ierosmi atbalstīja – trīs nedēļu garumā pabārstīt aforismus pilnām riekšavām. Gaidiet nākamo trešdienu!

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“