Zvaigzne

„Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.“ (Mt. 2, 9)

„Viņš bija varonis pēc būtības.“ (Ingrīda Titava)¹

No Gunāra Astras foto, kas uzņemts viņa tiesas gaitā, uz mums raugās nopietnu, vērīgu acu pāris. Tas ielūkojas mūsos dziļāk, kā mēs vēlētos, jo esam pārlieku pieraduši pie virspusējības saskarsmē. Tas ir rentgenskats, kas raugās pēc patiesīguma mūsos vai arī skata pāri mums – un redz tālāk, dziļāk un būtiskāk nekā mēs. Fotogrāfija pauž pārliecību par sevi, gatavību argumentēt; nemana ne mazāko nedrošības, mulsuma vai baiļu ēnu. Sejā neredz šodien ierasto politkorekti tukšo smaidiņu; tā ir izteiksme, kas vēsta, ka tās īpašnieks zina un saprot vairāk un būtiskāk nekā mēs.

Kad pēc Otrā pasaules kara beigām mūsu tautas militārās pretestības iespējas bija izsmeltas un cerība uz Sabiedrotajiem zudušas, cīņa pret okupāciju tomēr nerimās. Tā guva citu veidu – iesākās nacionālo partizānu karš un nevardarbīgā pretošanās.

Nevardarbīgā pretošanās ir būtiski atšķirīga no militārās, kurā cīnītājs ir bruņots ar ieroci, atrodas sava karaspēka vadībā, pakļautībā un apgādē. Nevardarbīgās cīņas gadījumā nekā no tā nav; cīnītāja vienīgais ierocis ir viņa paša personība. Šeit gara spēks iestājas un izaicina uz nevienlīdzīgu cīņu naidīga režīma varas spēku. Bruņotā cīņā gandrīz vienmēr var rēķināties ar citu karavīru atbalstu un saskaņotu darbību, tā ir militārās taktikas aksioma. Nevardarbīgajā cīņā cīnītājs bieži ir viens un vientuļš.

Ļaunākais Gunāra Astras un viņa cīņu biedru² stāvoklī bija tautas, kuras vērtības un intereses viņš aizstāvēja, grimšana apātijā un depresijā. Rainiskais „pastāvēs, kas pārvērtīsies“ mūsu apstākļos pārtapa par „izdzīvos, kas pielāgosies“. Tas nozīmēja ne tikai pakļauties ārējām režīma prasībām, iztapīgi locīt ne tikai muguru, bet arī savu pārliecību, tā topot par pašcenzoru.

Jānis Rožkalns³ par cīņubiedru saka: „60 gadu nogalē Gunāru Astru pirmo reizi izsauc uz „Patiesības ministriju“ Stūra mājā; čekistiem ir lemts iepazīties ar jaunu, izskatīgu un ļoti talantīgu latvieti, kas par savas tautas baigo likteni zina pilnu patiesību, kas prot dziļi argumentēt savu nostāju un kas nedreb un nebaidās.“⁴

G. Astru visvairāk raksturo ne pirmais – zināšanas, ne otrais – izpratne, pat ne trešais – drosme, bet šo īpašību apvienojums. Tolaik daudzi zināja patiesību, jo vecāki – leģionāri, partizāni, deportētie vēstīja nākamajai paaudzei būtiskāko – šī iekārta nav mūsējā! Bija kādi, kas saprata Latvijas okupāciju dziļāk – kā Rietumu un Austrumu darījumu⁵, bet tie karjeras vai ģimenes drošības dēļ izšķīrās par klusēšanu. Un bija drosminieki, pārgalvji, kas pārdroši pauda savu attieksmi pret netaisno iekārtu.

Neviena no šīm trim kategorijām viena pati par sevi nesagādāja būtiskas raizes režīmam. Pirmās divas bija pasīvas. To aktivitātes aprobežojās ar virtuves sarunām un politiskām anekdotēm. Trešās pārstāvjus ātri izķēra čekisti, jo karstgalvji parasti bija slikti konspiratori.

Bet šo trīs īpašību apvienojums bija režīmam tikpat bīstams, cik reti sastopams. Un Gunārs Astra bija tieši tāds.

Praktisko politoloģiju viņš, visticamākais, apguva pats, lasot Latvijas laika, samizdata⁶ un tamizdata⁷ grāmatas, un tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, ārzemniekiem. Autodiktata izglītībai okupācijas laikā bija priekšrocība – nevajadzēja piesārņot smadzenes ar oficiālo ideoloģiju. Ja bija pieejama laba literatūra, tad kritiski domājošais prāts, vadoties pēc attieksmes – kā tas kalpo Latvijas neatkarības idejai? – spēja pats izdarīt atbilstošus secinājumus. Cīnītājs sacīja: „Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus. .. Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.“⁸

Viņš bija kristietis, tādēļ esmu aicināts iesvētīt viņa kapa pieminekli. Kristīgā ticība G. Astram deva ne tikai reliģiskās vērtības vien, tā stiprināja arī viņu kā brīvības cīnītāju.

Kristīgi principi ir caurauduši visu mūsu eiropeisko esību. Kā kristīgo mantojumu tradicionāli pazīstam kristīgo arhitektūru, mākslu, literatūru, mūziku, glezniecību, zinātni, morāli. Bet līdztekus tam – arī garīgās cīņas prasmi.

Viens no tiem ir ticība kā garīgā redze – „ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām“ (Eb. 11, 1). Ticība garīgi jau redz sasniedzamo uzvaru, jau apdzīvo to, un tādēļ tai ir vairs „tikai“ jāmobilizē griba uzvaras īstenošanai. Tas ļāva G. Astram sacīt savā Pēdējā vārdā: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.“⁹ Teiktais novieto viņu tuvu M. Lutera sacītajam: „Te es stāvu un citādi es nevaru!“

Otrs princips ir piederēšana patiesībai, sakušana ar to. Gunāra brālis Leons liecina: „Viņa dažādās rakstura šķautnes riņķoja ap vienu ideju – par Latvijas neatkarību, vēlēšanās atvērt citiem acis un tad likt paskatīties, kas notiek apkārt. Saprast, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp varētu iet.“¹⁰ Ar G. Astru tas notika tik lielā mērā, ka viņš burtiski pārtapa par patiesības instrumentu. Te varēja redzēt piepildāmies sakāmvārdu, ka „spēks ir patiesībā, bet patiesība nav spēkā.“ Patiesība ir stipra pati sevī, jo pēdējā instancē tā ir no Dieva. Ne velti Kristus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība“ (Jņ 14, 6). Šai patiesībai ir ļoti liels spēks, vispirms – atbrīvojošs: „Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus“ (Jņ. 8, 32). Un lai arī fiziski būdams ieslodzījumā, mazajā zonā (par lielo lēģeros sauca visu PSRS), taču patiesība darīja G. Astru brīvu, bet viņa vajātājus un pratinātājus – ieslodzīja bailēs no tās.

G. Astra par patiesības iespaidu padomijā teica: „Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.¹¹ Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.“¹² Iegūtā patiesība kalpoja Dzimtenes atbrīvošanai no svešzemnieku okupācijas.

Varētu šķist, ko gan G. Astra ar dažiem domubiedriem spēja nodarīt pasaules lielvalstij, kas bija bruņojusies līdz zobiem un gatava jebkurā brīdī ar kodolieročiem saplosīt zemeslodi? Kādēļ gan tāda neproporcionāli agresīva reakcija pret dažiem oponentiem? Tādēļ, ka patiesībai tās dievišķās izcelsmes dēļ ir pārdabisks spēks. Tāpēc režīms tik paranoiski baidījās no patiesības un tās paudējiem. Kā sacīja kāds no G. Astras konkursantiem: „Apspiesta brīvība ir viens no galvenajiem revolūciju un milzīgu pārmaiņu cēloņiem. ....Brīvība ir spēks, bet apspiestā brīvībā divkāršs spēks.“¹³

Pretestībnieks J. Rožkalns, komentējot mūsu nacionālo atbrīvošanas cīņu, sacīja: „Mērķis šim darbam bija tieši tāds, kā to vēlāk mums ierakstīja tiesas spriedumā: „Nolūkā graut un vājināt padomju varu, sistemātiski nodarbojās ar pretpadomju aģitāciju un propagandu, un padomju varai diskreditējošu sacerējumu izplatīšanu.“ ...Komunisti paši atzina, kas bija visbīstamākais padomju impērijai... – patiesas informācijas izplatīšana.“¹⁴

Kas G. Astru uz to mudināja? Savā Pēdējā vārdā viņš sacīja: „Es .. uzdrošinos teikt – [esmu] latvietis. ..Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu. .. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas „Straume“, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski. .. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.“¹⁵

„Brīvība ir ārkārtīgi dārga balva visai tautai, taču reti to izcīna visa tauta. Daudz biežāk brīvības šūpuli kar daži izcili, garā ārkārtīgi spēcīgi un reti gudri cilvēki. Kā Gunārs Astra“¹⁶ – sacīja viņa rīcību izpratušais jauneklis.

Militārzinātne vēsta, ka Otrajā pasaules karā pirmajā uzbrukuma ķēdē kritušo skaits bija 80, otrajā 50, trešajā – 20%. Lai svinētu uzvaru, kādam, kādiem ir jābūt pirmajiem. Tie parasti ir labākie – zinošākie, saprotošākie, drosmīgākie. Viņi ir kā zvaigznes, kas tumsā spīdot, rāda gaismu un ceļu citiem.

G. Astra par savu nelokāmo stāju samaksāja ar brīvību, veselību un beigās arī ar dzīvību. Pirmā ieslodzījuma garie gadi viņu nesalauza, tāpēc viņš prokuroram varēja sacīt: „Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.“¹⁷ Apsūdzētā nopratināšanas protokoli uzrāda G. Astras dziļo izpratni par režīma un tā funkcionēšanas būtību. Tur lasām – „atsakos piedalīties izmeklēšanā, jo uzskatu to par veltīgu un bezmērķīgu, jo kā izmeklēšana gribēs, tā arī viss notiks“, „uz šo jautājumu es atsakos atbildēt“¹⁸ vai „atbilde nesekoja“. Cīnītājs pilnīgi noliedza šā režīma jebkādu leģitimitāti, tāpēc uz aicinājumu „iepazīstieties un parakstieties nopratināšanas protokolā“ atbildēja: „Paldies, iepazīties un parakstīties atsakos iepriekš minēto iemeslu dēļ“.¹⁹ Viņš dzīvoja savu, no komunistu iekārtas neatkarīgu dzīvi. G. Astru varēja ieslodzīt un sodīt, kas arī tika darīts, bet viņu nevarēja pārveidot, - ne ar pārliecināšanu, ne ar piespiešanu, ne ar bailēm – nekādi! Tas bija pilnīgs nonkonformisms. Lasot nopratināšanas protokolos G. Astras lakoniskos atteikumus nāk prātā apustuļa pamācība, kas, ja ne pēc burta, tad, iespējams, pēc gara, iedvesmoja cīnītāju: „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?“ (2. Kor. 6, 14).

Pēc dzirdētā varētu noskurināties – tas ir par pagājību, mani tas neskar! Nē, G. Astra vismazāk ir par vēsturi, vairāk par šodienu un vēl vairāk – par rītdienu! Viņš sacīja: „Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs.“²⁰ Jautāsim, kas šodien ir tā patiesība, ko slēpj varas elites Briselē, Vašingtonā, Maskavā, Rīgā? Kādas jaunas ekonomiskā un informatīvā kara operācijas tiek gatavotas pret mums? Kas ir mūsu cīņa par Latvijas brīvību šodien? Ko es varu darīt savai valstij, lai mana tauta to nezaudētu, bet lai tā piedzīvotu uzplaukumu?

Man ir priekšlikums: kā nākamo ir jāveido piemineklis tam, par ko cīnījās un upurējās G. Astra un daudzi Latvijas patrioti pirms viņa: proti, visai latviešu nācijai!

Tam jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām ļeņinekli. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota. Bareljefu var sākt ar uzvaru Saules kaujā 1236. gadā un turpināt ar citām 13. gs. un vēlāku laiku mūsu senču pretestību un uzvarām. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas uzplaukums, nacionālās jaunatnes un partizānu cīņa pret okupantiem 1940.-1941. gadā, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretestībnieki, Atmoda. Katrā posmā – izcelt kādus. Un noteikti parādīt kā simbolus – vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus, – zināmos un nezināmos.²¹

Jo mūsu vēsture ir ne vien apspiesto un izmantoto vēsture, bet daudzkārt vairāk un svarīgāk - brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture! Un G. Astra ir viena no daudzām zvaigznēm pie mūsu brīvības cīņu debesīm.

Šīs pārdomas iesākām ar Sv. Rakstu vietu, kas vēstīja par zvaigzni, kas gudrajiem kalpoja kā ceļa rādītājs uz viņu mērķi – Kristu. G. Astras ieroči bija ticība, patiesība un pašaizliedzība, tāpēc šodien viņš var kalpot mums par zvaigzni ceļā uz mūsu mērķi – latviešu kā Latvijas pamatnācijas valsti.

Jo astra latīniski nozīmē – zvaigzne.

Guntis Kalme
2011. gada 22. oktobrī Gunāra Astras 80 gadu atcerē II Meža kapos²²
Laikrakstam „Latvietis“

Piezīmes

1. Gunāra Astras sievas māsa, Atmodas laika aktīviste.

2. Kā svarīgākie minami Viktors Kalniņš (1938 - 2001), Juris Ziemelis (1941 - 1988), Marts Nikluss, Agris Šēfers, (dz.1940), Jānis Rožkalns (dz.1949).

3. G.Astras līdzcīnītājs, Latvijas neatkarības kustības vadītājs (LNK), Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs. Sk. http://tv.delfi.lv/video/tEIoIQud

4. J. Rožkalns „Gunārs Astra - dzīvē un cīņā“ referāts (manuskripts), nolasīts G. Astras 80gadu piemiņas pasākumā Okupācijas muzejā 2011. gada 12. novembrī.

5. Teherānas tikšanās (1943) sākumā Rūzvelts vēl ko bilda pret Staļinu vēlmi paturēt sev Baltiju. Beigās viņš tomēr jokodamies izmeta, ka tad, kad Staļins tās okupēja, viņš nedomāja to dēļ uzsākt karu ar viņu. United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943 (Washington, D.C., 1961), 594.

6. Pašrocīgi izdots un izplatīts manuskripts, apejot oficiālo cenzūru. Padomju disidents Vladimirs Bukovskis (Владимир Буковский, dz. 1942) šādi definēja samizdatu: „Самиздат: сам сочиняю, сам редактирую, сам цензурирую, сам издаю, сам распространяю, сам и отсиживаю за него.“ И возвращается ветер (NY: Хроника, 1978), 126.

7. Ārzemēs publicēti padomijā rakstīti manuskripti, konspirācijas nolūkos bieži parakstīti ar pseidonīmu.

8. http://old.historia.lv/alfabets/A/AS/astra_g/dok/1983.12.15..htm

9. http://old.historia.lv/alfabets/A/AS/astra_g/dok/1983.12.15..htm

10. http://lpra.vip.lv/astra2006.htm

11. Šeit, acīmredzot, G.Astra jēdzienu disidents lieto tā visplašākajā nozīmē kā brīvdomātāju. Te jāņem vērā, ka latviešu pretestībnieki (un arī G.Astra pats, kā to liecina B.Javoišs) PSRS soda izciešanas nometnēs definēja sevi kā atšķirīgus no ieslodzītajiem reformu komunistiem. Viņi tos sauca par disidentiem, kamēr sevi – par brīvības cīnītājiem, jo viņi iestājās par neatkarīgu Latviju. Bruno Javoišs, kurš 1963. gada PSRS Konstitūcijas dienā – 5. decembrī Rīgas Radio tornī pacēla Latvijas valsts karogu, sacīja: Lai tas būtu cars, nacisti, komunisti vai “demokrātiskā” Krievija, es [vienalga] kāptu tornī. Es cīnījos pret savas zemes okupāciju, nevis lai mainītu režīmu. https://www.latvia.eu/lv/blog/latvias-got-personality-freedom-fighter-bruno-javoiss

12. Cit. no: Eglīte B., Kas jūs bijāt, Gunār Astra? (R: Vērmaņparks,1998), 153.

13. Janušs, M. Eseja par brīvību. http://www.ltn.lv/~gastra/f-news.htm

14. http://lpra.vip.lv/lnkust.htm

15. http://old.historia.lv/alfabets/A/AS/astra_g/dok/1983.12.15..htm

16. Janušs, http://www.ltn.lv/~gastra/f-news.htm

17. http://old.historia.lv/alfabets/A/AS/astra_g/dok/1983.12.15..htm

18. Citēts pēc Ruks, M. Divdesmitā gadsimta latvietis: Gunārs Astra (R: Antava, 2011), 215.

19. Ruks, 124.

20. http://old.historia.lv/alfabets/A/AS/astra_g/dok/1983.12.15..htm

21. Līdzekļus tam var iegūt utilizējot Pārdaugavas vidi degradējošo monstru.

22. Rediģēts un papildināts 08.12.2021. gunāros, t.i., Gunāra Astras vārda dienā.