Žēlastības gaisma

Ir bijis viens vai divi no tumšākiem gadiem. Vai kāds atceras, kā lietas bija pirms tam? Man bija domāts būt Latvijā. Lidmašīnas biļete bija nopirkta. Tad Covida sekas... Visi plāni mainījās lielā neziņā... Tumsība un neziņa ir Dieva specialitāte. Ziemassvētki ir īpaši svētki, kuros mēs atceramies vēsti, kas visu tumsu un neziņu maina uz labo.

Žēlastības gaisma parādās!

„Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.“  (Lūkas 2:9).

Kāpēc bijās ļoti? Jo gaisma atklāj to, kas tumsībā. Tas, kas pieradis pie tumsības, dabīgi grib paslēpties. Tas nav pieradis pie gaismas. Tā tas ir bijis kopš pasaules sākuma. „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.“ Un gaisma tapa.“ (1. Moz. 1:1-3). Pāris nodaļas vēlāk mēs redzam, ka cilvēks slēpjas no gaismas un Dievam jāiet viņu meklēt. Jesaja paredzēja: „Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.“ (Jes. 9:1). Ap. Jānis skaidro kas notika pirms 2 000 gadiem. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.“ (Jāņa 1:1-5). Žēlastības gaisma spīd līdz šai dienai.

Žēlastības gaisma pārmāc!

Žēlastības gaismā, tumsība pazūd vai paslēpjas. Kaut gani „bijās ļoti“, kad gaisma tos apspīdēja, eņģelis viņiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis.“ Gani tad bija gatavi pārmācīties. Viņi vairs neslēpās no gaismas, bet bija gatavi to izpētīt. „Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: „Ejam tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.““ (Lūkas 2:15). Žēlastības gaisma māca mums atteikties no tumsības un dzīvot jaunu apgaismotu dzīvi. Pāvils mācīja: „Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.“

Gani, kuri sargāja naktī savus lopus, bija gatavi atstāt savu tumsību. Viņi arī bija gatavi saņemt žēlastību, ko Dievs caur šo brīnumu viņiem piedāvāja. „Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.“ (Lūkas 2:16). Jēzus teica: „Kas meklē, atrod.“ (Mt. 7:8). Jānis raksta: „Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.“ (Jāņa 1:11-12). Žēlastības gaisma ļauj mums Jēzu uzņemt, Viņam ticēt un dzīvot kā Dieva bērniem.

Rezultāts pamācībai ir, ka žēlastības gaisma mājo mūsos. „Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.“ (2. Kor. 4:6).

Žēlastības gaisma pavairojas!

Rezultāts visam iepriekšējam ir, ka mēs kļūstam par gaismu citiem! Kas par brīnumu! Jēzus mums saka: „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.“ (Mt. 7:14-15). Žēlastības gaisma nav mums dota, lai to paturētu pie sevis, bet lai tā spīd citiem! Lai tā palīdz citiem atrast ceļu pie Dieva! „Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.“ (Mt. 5:16). Pirmais, ko gani darīja pēc Jēzus redzēšanas bija, lika savu gaismu lukturī, lai tā spīd tālāk citiem. „Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.“ (Lūkas 2:16-17). Jesaja šo paredzēja: „Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Viņa valstība ies plašumā.“ (Jes. 9:5-6). Mūsu gaismai jāspīd tālāk nekā mums pašiem.

Pasaule nav tumša, jo Dievs ir vainīgs. Viņš darīja visu, ko varēja, lai cilvēki nedzīvotu tumsībā un lai caur mums Viņa gaisma pavairojas.

„Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, un pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams. Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā. Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt. Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.“ (Ef. 5:8-14). Tādēļ kristieši svin Ziemassvētkus! Tie mums Kristus piedzimšanas svētki! Un lielākā Dieva dāvana pasaulei!

Man žēlastība notikusi, Kas pārsniedz visu padomu,
Tā brīnišķīgi izglābusi Ir mani, grēkos kritušu!
To pazemībā atzīstu Un žēlastību slavēju!

Es biju tikai dusmas krājis, Nu esmu Dieva apžēlots,
Jo Kristus grēkus nomazgājis Un Viņa nopelns man ir dots;
Tas šķīstī mani nabagu, Šo žēlastību slavēju!

Mans Dievs, to Tavā priekšā teikšu, To teikšu visā pasaulē,
Nekad to slavēt nenobeigšu, Ko saņēmusi dvēsele!
Es, ceļos kritis, slavēšu Šo žēlastību mūžīgu!

Priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus jums visiem!

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“