3 x 1000 gudri vārdi (3)

Palielināt / Enlarge

Zigmunds Skujiņš Inciemā, Anšlava Eglīša bērnības zemē. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Zigmunds Skujiņš un Anita Mellupe sarīkojumā Siguldā, koncertzālē „Baltais flīģelis“. Sarīkojumu vada Ligita Zīverte. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Zigmunds Skujiņš savā ābelēm bagātajā dārzā Vaidavā. FOTO Anita Mellupe.

3. nodaļas ievads

Viena no jaunākajām Zigmunda Skujiņa grāmatām ir 2018. gadā apgādā Lasītava izdotā Aplikācija par rakstnieku un laikmetu. Kā norādīts – tā tapusi kopdarbā ar rakstnieka meitu – Ingu Skujiņu, pēc profesijas tekstilmākslinieci. Precīzāk – ar vienu no rakstnieka ražīgajā mūžā un mūža devuma labajiem eņģeļiem. Stafete tika nodota roku rokā – no altruistiskās dzīvesbiedres Valdas – vienīgajai meitai Ingai, ne mazāk pašaizliedzīgai tēva darbu lolotājai.

Arī par šo grāmatu man ir īpašas atmiņas, jo Jānis Oga man to (ar Autora veltījumu!) atsūtīja uz Ņujorku, kur katra ziņa no mājām bija īpaši dārga un gaidīta. Vēl pārsteigtāka jutos, kad personu rādītājā līdzās latviešu dižiem un mazāk dižiem gariem atradu arī savu vārdu.

Starp gudrību un muļķību

• Jaunam cilvēkam liekas, ka visbrīnišķīgākos notikumus spēj radīt fantāzija. Vienīgi ar laiku nonākam pie atziņas, ka vislielākie brīnumi atrodami tieši dzīvē.
• Cilvēks ļoti daudz ko nevar. Nevar piedzimt ar tādu izskatu, kādu grib. Nevar izvēlēties talantus. Nevar skriet pa pasauli un kliegt – kāpēc mani nemīl tas, ko mīlu es... Bet drosmīgi, interesanti dzīvot? Uzņemties pienākumus un iegūt gandarījumu? To taču var katrs. Ja grib.
• Mūslaiku jaunieši klusumu ilgi nespēj izturēt. Klusumā viņi slāpst kā zivis sausumā.
• Katra paaudze izsviež ārā kādu daļu no iepriekšējās paaudzes krāmiem. Lai būtu kur likt savējos.
• Cilvēka dzīve ir pārāk īsa, lai kaut mirkli atdotu tam, kam neticam.
• Visi mēs kādreiz kļūstam idioti. Aiz mīlestības.
• Un vispār – kas ir skaistums? Gludāka āda, mazāk gluda. Šaurāks deguns, platāks. Vai tad tas ir iemesls, kāpēc viens bez otra nespēj dzīvot?
• Pat ja pieņemam, ka mīlestība ir slimība, ārstēties no tās neviens nekāro.
• Mīlētāji, raugoties no malas, allaž izskatījušies it kā citas gaismas apstaroti.
• Bagātīgi likta ēsma uz āķa nebūt neliecina par makšķerētāja labiem nolūkiem pret zivīm.
• Ar draudzību ir tāpat kā ar biksēm – der kādu laiku, pēc tam kļūst par mazu vai arī par lielu, vai vienkārši noplīst.
• Slimība kā palielināmais stikls skaidrāk parāda sliktās īpašības.
• Daži no cilvēka grib iztaisīt eņģeli un brīnās, kāpēc spārniņi neturas klāt.
• Liela personība tieši tāpēc ir liela personība, ka neizprotamais viņā cieši saaudzis ar izprotamo.
• Īstam talantam nejaušības ceļu aizsprostot nevar.
• Dievs izgudroja sievieti, lai vīrietim nebūtu garlaicīgi, un vīrietis konstruēja skaitļojamo mašīnu, lai zinātu, cik šī greznība maksā.
• Sievietes tomēr ir jocīgi radījumi. Savai dzīvei viņas redz jēgu tikai tad, ja to atdod kādam citam.
• Pasaule ir pilna ar mīlestību kā tīkls ar mezgliem un cilpām. Mīlestības dēļ mokās paši un moka citus, vij intrigas, dažkārt pat nonāvē. Maiguma ir brēcoši maz, maiguma, kas ir tik gaistošs, ka bieži pat nepamanām, kā tas izzūd.
• Ir sievietes, kas atgādina dekoratīvās krāsnis – skaisti izskatās, bet nesilda.
• Ne jau visu var iemācīt no labiem padomiem un gudrām grāmatām. Pieredze diemžēl rodas galvenokārt no sūrstieniem.

Liktenība

• Viss jau ir bijis. Viss jau ir aprakstīts: kārdināšana tuksnesī un neticīgo kurnēšana, farizeju liekulība. Jūdasa nodevība un neticīgā Toma skepse. Šurpu turpu staigā mūžības svārsts – pagātne ir nākotne un nākotne ir pagātne.
• Nav nekā lokāla zem saules. Pat sīka puķīte ir Visuma antena.
• Visspēcīgs nav pat Dievs, jo arī viņam jārēķinās ar velnu.
• Īstā virzība ikvienā dzīves nozarē nāk no smailes, nevis ievaramās acs ļaudīm. Lai gan ievaramajai acij nereti šķiet, ka diegam ceļu rāda tieši viņa.
• Cilvēks kā dabas veidojums salīdzināms ne tik daudz ar akmeni kā ar dārgakmeni. Cilvēks ir rets ārkārtas produkts, radies no likumsakarību un nejaušību sakritības.
• Cilvēks sen būtu ticis atpakaļ paradīzes dārzā, ja stiprie būtu godīgāki un gudrie drošāki.
• Bieži vien es nezinu ne nieka, bet izlāpos ar pliku nojautu. Manas nojautas ir manu zināšanu turpinājums.
• Mīlestība paceļ tajā dabiskās narkozes stāvoklī, kad cilvēks nemana savas brūces.
• Katram ir labāki un sliktāki paziņas, darbabiedri, draugi. Bet cik uz pasaules ir cilvēku, kas mūs tiešām mīl, kam mēs nozīmējam visu? Un tomēr šķiežamies ar mīlestību kā bērni ar smiltīm.
• Vai tikai akla laime saved kopā tos, kam jāsatiekas un vienam otru jāiemīl? Vai tikai akla nelaime izšķir tos, kurus mīlestība nepiepilda un nevainago?
• Dzīvē dažkārt tā gadās – mīlestība atnāk ātrāk nekā cilvēks, ko mīlēt.
• Jaunībā saskari ar nāvi pārdzīvo virspusēji – kā parādību, kas būtībā uz mums neattiecas. Pusmūža gados nāve rosina pārdomām.
• Cilvēks būtībā ir tas, ko viņš dara, jo tikai to viņš var atstāt pēc sevis kā pierādījumu, ka vispār ir bijis.

Lietu kārtība

• Veiksmei piemīt viļņa princips – kustībai vajag sākties un tālākais nāk it kā pats no sevis.
• Ja kaut kas ir vērts, lai to darītu vispār, tas pelna, lai to izdara labi.
• Slava ir tikai atspīdums, bet tieši atspīdumi ir vilinoši.
• Cilvēks līdzīgi grāmatai iežņaugts starp diviem vākiem – starp to, ko viņš grib, un to, ko viņš var.
• Visiem laimīgajiem cilvēkiem ir viena kopīga īpašība - viņi tic rītdienai. Bez ticības rītdienai laime nemaz nav iespējama.
• Es ticu, ka tie, kam jāsatiekas, jau kopš dzimšanas virzās viens otram pretī – pamazām, soli pa solim, maldoties it kā caur sarežģītu labirintu.
• Par miršanu nav daudz ko domāt, jādomā par dzīvošanu. Bet kas ir dzīvošana? Skatīšanās uz priekšu.
• Zem rūpju slodzes atklājas cilvēka būtiskākās īpašības.
• Vasaras naktis ir īsas kā dzīve.
• Daba ir skaista visur, bet dažas vietas prot savu skaistumu izrādīt.
• Sieviete, kas negrib būt skaista, jāved pie ārsta.
• Notikumiem, tāpat kā augļiem, jānobriest, zaļus noraut nav jēgas. Bet pieņemt vēlamo par esošo būtu nenopietni. Lai cerības un ilgas kļūtu par īstenību, tām jāiziet cauri laika vārtiem.

3. daļas nobeigums

Jebkurš lasītājs, Zigmunda Skujiņa darbos iedziļinoties, var atrast vēl daudzus citus aforismus – tādus, kuri uzrunā tieši viņu. Lai cik jocīgi nebūtu – īsts Rakstnieks raksta ikvienam, lai gan grāmata tiek tiražēta tūkstošos eksemplāru – tā teikt „masām”. Grāmata Aplikācijas par rakstnieku un laikmetu beidzas ar uzrunu ikvienam lasītājam: „Daiļliteratūras laikmets grāmatu formātā uz neatgriešanos aiziet pagātnē, kā aizgājis daudz kas. Mums atliek priecāties par to, ko savā laikā esam guvuši, kalpodami šai skaistajai kultūras ekstravagancei. Tev tomēr nevajadzētu secināt, ka esmu depresijā vai kaut ko nožēloju. Tieši otrādi – tukšums aiz mums nepaliek. Šajā ziņā par mūsu muļķība un kļūdas būtību nemaina.”

Man gribas piebilst: manam mūžam lielu nozīmi klāt devusi iespēja būt pazīstamai ar Rakstnieku, kurš reizē ir Literatūras karalis un Tās padevīgs kalps. Daudz baltu dieniņu, cienījamo Zigmund Skujiņ! Un dziesmu turpinot – tām sirdīm, kuras par Jums rūpējas diendienā: priekos un bēdās, slimībā un veselībā.

Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“