Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Veselīgu un veiksmīgu Jauno gadu, draugi!

Lasītājas vēstule

Laikraksts Latvietis Nr. 682, 2021. g. 26. dec.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lai kur mēs katrs atrastos, lai kādi kuram aizvadītie gada mēneši bijuši, šis ir visburvīgākais laiks – Ziemassvētki ar savām brīnumu gaidām un vēl viena dzīves lapaspuse Jaunā gada veidolā arī ir klāt. It kā jau ar prātu zini, ka dienu un nedēļu plūdums nemainās, bet sajūtas ir īpašas, gaidu un satraukuma pilnas – jānāk taču kaut kam labam, skaistam, vēl nebijušam vai, tieši otrādi, – sen ilgotam!

Kovids turpina mest kūleņus un nerrot mūs. Te saslimstības rādītāji uzskrien debesīs, te atkal noplok, solot, ka drīz pandēmija beigsies. Tikko tu sapriecājies, tā epidemiologi atkal brīdina par jaunām slimības mutācijām un līdz ar to paredzamiem papildus ierobežojumiem. Un tad vēl tie notikumi uz robežas ar Baltkrieviju un kara draudi Ukrainai, kas taču tepat blakus. Meita saka, neskaties tās ziņas, tikai nevajadzīgi kreņķējies, bet es tā nevaru – iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nekas slikts nenotiek. Jāzina ir, bet jāmeklē veids, kā sevi līdzsvarot. Tā nu abas ar draudzeni Antu uz veselu nedēļu devāmies paciemoties kaimiņos – pie igauņiem.

Latvijas sabiedrībā pastāv uzskats, ka tur viss ir labāk – algas lielākas, dzīves līmenis augstāks, reakcija uz jebkādiem procesiem notiek ātrāk un sekmīgāk. Nemeklēšu citus veiksmīgākos aspektus, bet vienā ziņā gan viņi par mums noteikti ir pārāki: Igaunijā gandrīz katrā mazpilsētiņā ir savs SPA vai vismaz baseins, kurā var plunčāties cauru gadu, neskatoties ne uz kādiem laikapstākļiem. Mēs nebraucām nekur tālu – tepat kādus 70 km aiz Latvijas robežas uz Pērnavu. Tur esam jau vairākkārt bijušas. Pilsēta lieluma un iedzīvotāju skaita ziņā līdzīga mūsu Jelgavai, bet ar vairākiem brīnišķīgiem SPA. Izdzīvojāmies veselos divos. Jaunais, modernais Estonia hotel – SPA ir lieliska atpūtas vieta, kur var saņemt arī daudzas ārstnieciskās procedūras. Iekārtojoties omulīgā istabiņā, varējām dzīvoties pa ūdeņiem, cik tik vēlējāmies un to izmantojām. Cēlāmies 7 no rīta un vingrošanas vietā pa taisno uz baseinu. Gar tā malām izvietotas dažāda augstuma un stipruma ūdens strūklas, kas izmasē visu augumu no pēdām līdz pat pleciem un galvai, spēcīga straume izvizina, pat ja pašām negribas piepūlēties ar peldēšanu, un burvīgas burbuļvannas dara vienkārši laimīgu. Ar prieku vēroju, kā te dzīvojas ģimenes ar bērniem, pat ar pavisam maziem – tikai dažus mēnešus veciem bēbjiem, kas, pasisti mammas vai tēta padusē, sparīgi kuļ ūdeni un līksmo par ūdens strūklām un burbuļiem. Turpat ir nez cik dažādu piršu ar stipru un vājāku siltumu, ar aromātiem, sāli, tvaiku vai pavisam sausas. Vainagojums visam ir Nāves jūra, kurā ūdens tik sāļš un blīvs, ka peldi kā korķis pa baseina virsmu. Pirmajā reizē sūrst visas skrambiņas miesā, bet pēc peldes tās neticami ātri sadzīst. Un kā pēc tam garšo brokastis! Turklāt tās te ir visaugstākā līmeņa. Visvairāk novērtējām daudzos zivju veidus, zaļumus un man pavisam netipiski – gardās putras.

Otra tūre baseinā mums parasti sanāca pēcpusdienās vai vakaros pēc izstaigāšanās pa pilsētu. Jāatzīst, ka Anta ir apbrīnojami izturīga drasētāja pa ielu ieliņām, veikaliem un citām apskates vietām. Man grūti turēt līdzi. Bet vienu var teikt droši: cilvēku gan ielās, gan restorānos un kafejnīcās daudz un viņi izskatās absolūti mierīgi. Jā, iekštelpās valkā maskas, bet tas laikam arī ir vienīgais, kas atgādināja par epidēmiju. Rīga salīdzinoši izskatās tukša, joprojām nestrādā daudzi restorāni, par baseiniem nemaz nerunājot. Un vispār Latvijas pusē to ir daudz mazāk, plašākai publikai pieejamu SPA var uz rokas pirkstiem saskaitīt. Kāpēc tā, nesaprotu.

Estonia hotel – SPA piedāvā daudz dažāda veida masāžu. Tiesa, pēc to nosaukumiem un pat aprakstiem īsti nevar saprast, vai tas ir tas pats, kas Latvijā. Piemēram, limfodrenāžu Igaunijā saprot savādāk un pat ārstniecisko dūņu procedūra ir pilnīgi citāda nekā Latvijā. Jā, un padārgi arī, bet izjust to noteikti ir vērts.

Vēl interesants vērojums: igauņiem liekas, ka pie mums daudz kas ir krietni labāks nekā pie viņiem. Piemēram, neliela veikala īpašniece brīnījās par mūsu pirkumiem, jo Rīgā taču visa kā esot vairāk un labākas kvalitātes. Savukārt masiere stundu garajā mūsu saskarsmes procesā paguva man tik daudz jūsmīga sarunāt par Latviju, ka pat apmulsu, – cilvēki esot tik laipni un pretimnākoši, pat vismazākās pilsētiņas sakoptas kā konfektes. Viņa vasarā ar ģimeni esot paceļojusi pa Vidzemi un brīnījusies par to nesalīdzināmo viesmīlību un sirsnību, ar kādu igauņu ģimene uzņemta. Tā paticis, ka nākošgad braukšot atkal. Gribot redzēt Kurzemi un jautāja, kas tur ievērības cienīgs. Varēju izvērsties gan par Liepāju un Ventspili, gan par Nīcas dārzu svētkiem un Alsungas tradīcijām, kas nu kuru vairāk interesē.

Otra viesnīca un SPA, kurā paviesojāmies un kas ir krietni vecāka, uzcelta vēl padomijas laikā, ir ar mantojuma smaržu un garšu visās nozīmēs: gan istabiņa ne tik eleganta, pabružāta un bez ledusskapja, gan brokastis ar krietni mazāku izvēli. SPA gan varējām baudīt jau no agra rīta un tāpat pēcpusdienā, cik tik vēlējāmies. Ļoti izdevusies atpūta. Ievērojām, ka ne mēs vienas tādas gudrinieces, latviešus te varēja sastapt ik uz soļa.

Bet ja jūs domājat, ka man iet tikai labi vien, tad tā nav gan. Atgriezos mājās un jau pēc nedēļas saķēru pamatīgu vīrusu. Nē, ne to ļauno, bet parasto ar iesnām, klepu, dūmaku galvā un kosmosu sajūtās. Nu vairs no mājas nekur. Par laimi, ir grāmatas un mazdēli, kuriem arī vīruss, tāpēc varējām bieži dzīvoties kopā. Viņu enerģija ir apskaužama, mana – krietni saplakusi. Mēs cits citu kompensējam. Viņiem jau pārgājis un ar ģimeni var braukt skatīties Ziemassvētku Gaismas dārzus un citus krāšņus rotājumus, kas parādījušies visriņķī, man ar izveseļošanos veicas lēnāk, bet tūlīt jau viss būs labi. Esmu cieši apņēmusies uz Ziemassvētkiem būt pilnīgi vesela.

Šoruden ir iznākušas vairākas izcilas grāmatas, kas ļoti bagātina manu ikdienu. Vispirms, sekojot tulkotājas Dace Meieres darbam, iegādājos šobrīd spilgtākās itāļu rakstnieces Elenas Ferrantes romānu Pieaugušo melīgā dzīve. Un nepievīlos. Grāmata stāsta par pusaudzi, kas nupat ieiet pieaugušo dzīvē, pārdzīvo vecāku šķiršanos, iepazīst liekulību un nodevību, skaudību un nenovīdību. Romāns ir līdz sāpēm atklāts un tieši ar to satriec, liekot daudzas parādības mūsu ikdienas dzīvē ieraudzīt citādi. Lasot pilnīgi iejutos meitenē, šķita, izdzīvoju pati savus pusaudzes gadus ar daudziem jautājumiem un neskaidrībām, ar izmisīgu gribu ātrāk būt lielai, pieļautām kļūdām un mēģinājumiem tās labot. Ļoti meistarīgs darbs, kuru gandrīz neiespējami nolikt, līdz izlasīta pēdējā lappuse.

Ļoti populāras kļuvušas Indriķa Latvieša (pseidonīms, protams) grāmatas. Nupat iznākusi jau ceturtā – Nāve. Tā vēsta par neatklātajām slepkavībām, kuras ik pa laikam notiek Latvijā. Kāds šo darbu nodēvējis par politiskajām pasakām. Jā, noteikti tur daudz sagudrota, tomēr ir arī patiesības graudi, kas lasītājam pašam jāatšifrē. Un te nu sākas galvu reibinošs rēbuss, kas samulsina un ierauj tā, ka nevar nolikt, līdz viss izlasīts.

Manuprāt, aizraujošs ir arī Ingunas Baueres jaunais romāns Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā. 18. gs. titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību. Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša. Elīza uzdrošinājās sacelties. Viņa iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra. Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev. Grāmatā atspoguļota šīs neparastās sievietes, Apgaismības laikmeta dzejnieces personības veidošanās.

Pilnīgi nejauši manās rokās nokļuva lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāns Jūras sāļums. Stāsts ir par Otrā pasaules kara beigām, kad tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi pūlas tikt brīvībā, prom no šausmām, kas plosās visapkārt. Galveno varoņu cerība ir kuģis Vilhelms Gustlofs, kas uz borta pusotra tūkstoša bēgļu vietā uzņēma veselus desmit tūkstošus cilvēku. Tie ir patiesi fakti. Grāmata vēsta par pasaules vēsturē lielāko kuģa katastrofu, kas notika 1945. gada 30. janvārī, krievu zemūdenēm torpedējot pārkrauto peldlīdzekli. Bojā aizgāja deviņi tūkstoši tā pasažieru. Rūta Šepetis izgaismo maz zināmas briesmīgā kara detaļas un pierāda, ka cilvēcība un mīlestība var pastāvēt pat vistumšākajos vēstures brīžos. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Ceru, ka Ziemassvētku vecītis man atnesīs Māra Bērziņa jauno romānu Nākotnes kalējs, kurā ir par latviešu rakstnieku, daudzu populāru romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci. Zinu, ka darbs ir ļoti labs, jau dzirdu lieliskas atsauksmes, bet mazliet jāpaciešas.

Un vēl es kāroju Kristīnes Želves romānu Grosvaldi, kura centrā ir Latvijas vēsturē nozīmīga ģimene – Grosvaldi, un viņu gaitas turpat simt gadu garumā. Jūs jau to izlasījāt? Kā patika?

Priecīgu un veselīgu šo svētku laiku un laimīgu Jauno gadu!

Uz saziņu, mani mīļie!

Sirsnīgi, –

jūsu Biruta.
Ikšķilē, 2021. gada 20. decembrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com