Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ligita Caune. „Atēnas“. 2017. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ligita Caune. „Zvanu tornis San Marco. Venēcija“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ligita Caune. FOTO Māris Brancis.

Pasaule mūsu smadzeņu apcirkņos iegravē burvīgus, dažbrīd par sirdi aizgrābjošus skatus ar kokiem, sauli, debesīm, upes vai jūras līčiem, arī kuģiem, mašīnām, celtnēm un cilvēkiem. Mākslinieki spēj savas atmiņas vai emocijas atstāt uz papīra vai audekla krāsās un līnijās, kas pārtop mākslas tēlos, ko mēs, skatītāji, izbaudām izstādēs.

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa galerijā līdz nākošā gada janvāra beigām iekārtota mākslinieces Ligitas Caunes zīmējumu izstāde Mirkļi ceļā. Tajā mums ir ļauts ielūkoties gan mākslinieces ceļojumu ģeogrāfijā, gan tur redzētajā, atklājot, kas pēc viņas ieskata ir ievērības un mūžības cienīgs.

Autore ir nākusi no Sēlijas, kur Viesītē sen kā iesakņojusies Vecumnieku dzimta, izjūtot piederībai šai zemei, lai arī viņu dzīves ar laiku aizrit Rīgā, Neretā, Aizkrauklē vai kur citur. Šiem ļaudīm pieder arīdzan Ligita Caune. Māksliniece beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtas nodaļu, kādēļ lielu daļu laika vienmēr ir nācies ziedot darbam pie dažādu telpu iekārtošanas. Tomēr paralēli tam viņa nodevusies glezniecībai. Ligita Caune vasaras labprāt pavada plenēros, gan pašai tos rīkojot, gan kaismīgi nododoties krāsu priekam.

Māksliniece ar baudu glezno Latvijas ainavas, uzsvērdama mūsu tēvzemes skaistumu un neatkārtojamību. Viņa glezno pēc iespējas tuvāk dabas formām, akcentējot krāsu saskaņu un harmoniju. Skatītāji vienmēr priecājas par mākslinieces gaišo skatu, kas sēj ikvienā optimismu un skaistumu.

Ceļojot uz Itāliju, Maroku, Izraēlu un citām valstīm, Ligita Caune neaizmirst savu kaislību: viņa labprāt paķer līdzi flomāsteri un skicē motīvus, kas piesaistījuši viņu. Būdama māksliniece, kas ikdienā nodarbojas ar telpu dizainu, Ligita Caune lieliski izjūt telpu un arhitektūru. Tas jaušams viņas ceļojumu piezīmēs. Parasti šajos zīmējumos māksliniece papildus iesviež krāsu akcentus te kā krāsu slejas, te kā detaļas uzsvērumu.

Šie zīmējumi ir dzīvi un vitāli, atklājot, cik daudz neatkārtojama viņa ir pamanījusi un uzlikusi uz papīra, sniedzot skatītājam prieku. Tādēļ Ligita Caune labprāt rīko izstādes, kāda tagad ir aplūkojama arīdzan Jelgavā. Var redzēt, cik ļoti labprāt māksliniece ir staigājusi pa Florences, Venēcijas, Marakešas vai Jeruzalemes ielām, izbaudot svešādo, bet vienlaikus skaisto arhitektūru un latviešiem atšķirīgo dzīves veidu.

Izstāde atsauc kādreiz tik populāro Rietekļa dziesmu, kas pauda: „Svešās zemēs esot jauki./ Daudz, jo jauki brīnumi./ Augsti kalni, plaši lauki,/ Greznām puķēm rotāti“. Tiesa dzejniekam, taču Ligita Caune pretim uzsāktu citu dziesmu, un tā būtu par Latviju: lai cik tālās zemēs ir skaisti, tomēr mūsu dzimtā zemīte „man viņa ir visskaistākā, tik un tā“.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“