Diasporas arhīvu saglabāšanu

Gada sākumā PBLA mājas lapā bija ziņa, ka tiek veidota digitāla karte pa visu pasauli, kur atrodas latviešu arhīvi organizācijām un privātpersonām. Interesentiem bija jāizpilda atbilstošas anketas. Tas bija pirmais etaps.

Otrajā etapā ZOOM platformā jau notikuši 3 praktiskie semināri, kuros Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Nacionālās Bibliotēkas un muzeju speciālisti iepazīstināja ar praktiskām lietām šajā darbā. Visu semināru ierakstus var skatīt YouTube: https://www.pbla.lv/seminari/latviesu-arhivi-pasaule/

Vispirms jābūt skaidrībā par to, ko gribam darīt ar materiāliem: glabāt vai saglabāt, jo tās ir atšķirīgas lietas. Kad tas ir noskaidrots jāsāk praktiskā darbība.

Lai dokumentus glabātu, tiem jānodrošina nemainīgs nepieciešamais mikroklimats: temperatūra, gaisa mitrums, anotācija (marķēšana), ievietošana mapēs, pasargāšana no kukaiņiem un grauzējiem utt. Nevienā šķūnītī, garāžā vai bēniņos to nevar izdarīt; arī ja ir pietiekami liela telpa mājā, tas nav kvalitatīvi izdarāms. Jau tagad redzu, ka vēl tik nesenos faksa papīros ir izdzisis teksts, papīri ir sapelējuši vai sadrupuši un tā ir zaudēta informācija; fotogrāfijas ir nobružājušās, bet tā nav lielākā nelaime; grāmatu lapas apdrupušas; mitruma dēļ sapelējušas lapas...

Lai dokumentu informāciju saglabātu, tā jādigitalizē – jāveic skenēšana. Tas ir ļoti laikietilpīgs, pacietību prasošs darbs. Tas ir arī saglabāšanas veids atbilstošs mūsdienām; ar vienu noteikumu – jāiegādā 2 neatkarīgas digitālās glabātuves – cietie ārējie diski, kas jāglabā atsevišķās vietās; varētu glabāt arī kādā mākonī, bet, ja nu pazūd internets, ko tad?

Kam materiāli varētu būt interesanti? Vēsturniekiem, pētniekiem, zinātniekiem, muzejiem, arhīviem, bibliotēkām.

Muzejiem galvenokārt interesē priekšmeti, ko cilvēki dodoties trimdā paņēmuši līdzi, un ko lietojuši mītnes zemēs; vienalga vai tie ir darba rīki, vai personīgās lietas. Savukārt arhīviem interesē dokumenti, bet grāmatas – bibliotēkām. Lai ko sūtītu uz Latviju, vispirms jānoskaidro vai arhīvu un muzeju fondos vai bibliotēkās jau nav šie materiāli. To var noskaidrot attiecīgās mājaslapās.

Kas ir tas vēsturiski nozīmīgais, ko vajadzētu saglabāt? Neviens jau nevar paredzēt to, kas noderēs vēsturei. Tas ir atkarīgs no pētniecības mērķa. Jāsaprot, ka vēsture veidojas ne tikai no lielajiem notikumiem, bet arī no sīkām niansēm un notikumiem. Ja, piemēram, tiek pētīta kāda ievērojama cilvēka dzīve, interesanta var izrādīties pat niecīga atzīme kādā apsveikumā vai vēstulīte; vai fotogrāfija (bet tur jābūt norādītam laikam, kad un kur tā uzņemta, redzamās personas, cik vien tas iespējams).

Ja iet runa par organizāciju, tad noteikti svarīgi būs protokoli; raksti presē, kuros atainota organizācijas darbība; pieejamie biedru saraksti utt.; tas ir: kā organizācija veidojusies un attīstījusies, kā darbojusies laika gaitā. Katrā vietā tas būs citādāk. Nozīmīgas var izrādīties sarakstes, kas ataino procesu; dažādi personu viedokļi konkrētās situācijās un kontekstos.

Lasot daudzās atmiņu grāmatas par kādu laiku vai vietu, mēs redzam ne tikai to, kas indivīdam ir bijis svarīgs, ko viņš ir pārdzīvojis, bet atrodam arī to lielo notikumu kopumu; un tā jau ir vēsture.

Nevar viennozīmīgi pateikt – derēs tikai vieni konkrēti materiāli. Katram jāizvērtē pašam, jābūt gudram kā skudrai, lai uzbūvētu paliekošu māju.

Ja kādam ir konkrēti jautājumi, rakstiet; mans e-pasts: univ.of.sat@apollo.lv, tālr. 08 8379 6983.

Ilga Vēvere,
LAAJ arhīvu darba grupas vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“