Intervija – pianists Armands Ābols

Palielināt / Enlarge

Koncerts Teatro del Lago Frutillar, Čīlē, 2006. gadā. FOTO no Armanda Ābola personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas izlaidums ar vecākiem un māsu 1996. gadā. FOTO no Armanda Ābola personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ilze Graubiņa un Armands Ābols 1992. gadā. FOTO no Armanda Ābola personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ar Čīles Luis Sigall konkursa laureātiem un orķestra diriģentu 1992. gadā. FOTO no Armanda Ābola personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ar meitiņu Bianku 2008. gadā. FOTO no Armanda Ābola personīgā arhīva.

Ilze Nāgela: 2021. gada 27. augustā man necerēti un nesagaidīti, pateicoties Maijai Kovaļevskai, Ojāram Grestem un internetam, bija brīnišķīga izdevība dzirdēt Jūsu sniegumu Čīles TV raidījumā. Ar laipnu Jūsu piekrišanu vēlos aicināt Jūs uz mazu sarunu. Vispirms, lūdzu, mazliet iepazīstiniet ar sevi LL lasītājus!

Armands Ābols: Esmu dzimis Rīgā, un mana muzikālā izglītība – sākumā Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā un tad Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. To pabeidzot, turpināju mācības Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Ilzes Graubiņas, pie kuras jau biju mācījies Dārziņa mūzikas vidusskolā.

Pēc tam jau, dzīvojot ārpus Latvijas, aizbraucu papildināt savu izglītību uz Klīvlendas Mūzikas institūtu, kur mācījos pie Sergeja Babajana.

Kas ierosināja izvēlēties mūziķa karjeru? Kādēļ tieši klavieres? Kādā vecumā sākāt tās spēlēt?

Mūzikas karjeru iesāku tādēļ, ka mans tētis mani ierosināja. Viņš bija pamanījis, ka man ir laba muzikālā dzirde un muzikālā atmiņa. Kādreiz viņš nospēlēja uz klavierēm tādus disonējošus intervālus, kurus parasti ir grūti atšifrēt – no kādām skaņām sastāv. Pats to es tagad neatceros, bet viņš man stāsta, ka es esot varējis atrast visas skaņas un pat nodziedāt tādus disonējošus intervālus un akordus. Un, acīm redzot, sāku spēlēt, kā jau parasti, sešu, septiņu gadu vecumā, kad mani aizveda uz mūzikas skolu. Sākumā tur mācījos pie Brigitas Doriņas, un vēlāk, kad Brigita aizgāja prom no darba šai skolā, es turpināju mācīties pie Raitas Krilovas. Un vēlāk, kā jau minēju, pie Ilzes Graubiņas.

Kādēļ tieši klavieres? Nezinu, kādēļ. Droši vien tāpēc, ka tētis mani sāka mācīt uz klavierēm tos intervālus, akordus. Tētis pats klavieres nespēlēja, šo to jau zināja, jo bija iemācījies pašmācības ceļā. Viņš spēlēja saksofonu un klarneti.

Kuri no pasniedzējiem atstājuši vislielāko iespaidu? Vai arī tagad labprāt konsultējieties ar kādu no saviem bijušajiem pasniedzējiem, gatavojot kādu koncertprogrammu?

Es domāju, ka visi ir atstājuši iespaidu. Nē, šai vecumā tagad vairāk nekonsultējos pie pasniedzējiem, bet man ir daudz draugu mūziķu, un tiem es mēdzu spēlēt priekšā savu programmu, kad ko jaunu esmu iemācījies, un vienmēr ir ļoti interesanti, ko var pateikt, kādu jaunu ideju un no cita skatījuma.

Konkursi Jūsu daiļradē? Kurš un kur bija pirmais? Kurš zīmīgākais? Vai joprojām piedalāties konkursos?

Kurš no konkursiem bija pirmais, jau grūti atcerēties, jo es jau piedalījos konkursos maziņš esot – bērnu konkursos, tad jauno pianistu konkursos. Es atceros, ka bija Baļa Dvarjona (Balys Dvarionas) konkurss Lietuvā, kur es biju laureātu starpā. Tad arī Latvijā bija dažādi konkursi. No tādiem lielajiem konkursiem jau starptautiskā un profesionālā līmenī noteikti jāmin Marijas Kanalsas starptautiskais pianistu konkurss Barselonā, kas notika 1992. gadā. Toreiz es biju pirmo reizi ārpus bijušās Padomju savienības robežām, pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam, un toreiz Kultūras ministrs bija Raimonds Pauls. Ja nebūtu bijis šis atbalsts, es nebūtu varējis tur aizbraukt, jo vienkārši nebija tādu līdzekļu. Un pilnīgi necerēti, pirmo reizi aizbraucot un piedaloties, ieguvu pirmo vietu! Pēc tam dabūju spēlēt arī ar orķestri, un šis bija vienreizēji jauks piedzīvojums.

Pēc tam, tajā pašā 1992. gadā, piedalījos starptautiskā pianistu konkursā Čīlē. (Tā man bija pirmā saskare ar Čīli.) Un tur arī pilnīgi negaidīti izdevās dabūt pirmo vietu un turpat uz vietas aizbraucu koncertēt ar orķestri Kolumbijā. Tad atpakaļ uz Čīli, lai tur piedalītos vasaras mūzikas festivālā. Vēlāk bija solokoncerts arī Kolumbijā.

Vēlāk biju arī Santander Starptautiskajā pianistu konkursā, un, lai gan prēmiju tajā nedabūju, bet tā kā biju finālistu starpā, tad visiem finālistiem bija dota iespēja koncertēt Spānijā. Un tur man bija varena turneja – piecpadsmit koncerti dažādās Spānijas pilsētās. Bija ārkārtīgi interesanti. Izbraucu visu Spāniju un redzēju, cik tur liela dažādība starp dažādām provincēm. Biju satriecoši labi pārsteigts, redzot, kādas viņiem tur koncertzāles un kāda līmeņa klavieres visās pilsētās, kur koncertējām. Ļoti labs iespaids bija.

Kā nonācāt Čīlē?

Kā jau es stāstīju, tas bija sakarā ar konkursu. Tā kā izdevās to uzvarēt, tad uzreiz radās kontakti ar šo valsti. Mani aicināja atpakaļ piedalīties koncertos utt. Un vēlāk iepazinos ar vienu čīlieti, ar kuru sākām draudzēties un pēc tam vairākus gadus vēlāk arī apprecējāmies. Man ir meitiņa, kurai jau ir 15 gadi.

Gan Čīle nav vistuvākā vieta Latvijai, gan arī visādā veidā ļoti atšķirīga no Latvijas: klimats, kultūras mantojums, tradīcijas, valoda...

Protams, ļoti atšķirīga no Latvijas, lai gan jāsaka, ka tas atkarīgs, kurā vietā Čīlē. Tur, kur es pašlaik dzīvoju, pilsētā, ko sauc Valdīvija, daba ir ļoti līdzīga kā Latvijā. Ir ļoti daudz zaļumu – koki un zāle un vienmēr skaista ainava, vienīgi lietus gan te līst vairāk nekā Latvijā. Nav tādas bargas ziemas kā Latvijā ar salu un sniegu. Ziemā temperatūra varētu būt caurmērā starp +8°C un +10°C. Ļoti, ļoti reti, kad temperatūra naktīs nokrīt zem 0°C, dienā nekad. Arī sniegs te ir ļoti reta parādība. Ja arī kādreiz mazliet uzsnieg, tad momentā nokūst. Tas ir šai rajonā, kur es dzīvoju, bet vairāk uz dienvidiem būtu līdzīgāk kā Latvijā. Pilsētā Punta Arenas, kas ir pašā kontinenta galā, ziemas ir līdzīgas kā Latvijā, bet atšķirībā no Latvijas, tur ir ļoti vējains, jo tā atrodas jūras šauruma malā. Tur visu gadu – gan vasarā, gan ziemā ir milzīgs vējš. Vasaras laikā temperatūra pavisam remdena; tur vasaras laikā varbūt ir tikai ap 18°C. Bet galvaspilsētā Santjago, piemēram, ir pavisam savādāks klimats – ir sauss, karsts vasarās. Sākumā es divus gadus nodzīvoju Santjago, bet man personīgi nepatīk dzīvot lielpilsētā; tur ir piesārņojums, stress un tad vēl liela satiksme utt. Santjago pilsēta atrodas starp kalniem un iznāk dzīvot it kā katlā. Virs pilsētas ir smoga mākonis, liels gaisa piesārņojums. Un tādu karstumu izturēt jau var, bet diez kas nav. Vēl tālāk uz Čīles ziemeļiem ir karstāks un tuksnešaināks. Esmu tur arī izceļojis, pāris vietās tur esmu bijis, iepazinos ar tuksnesi. Interesanti paskatīties, ieraudzīt to, bet nu nekad nevaru iedomāties, ka es dzīvotu tuksnesī. Čīles dienvidi ar ainavām, kas līdzīgas Latvijai, man, protams, ir vistuvākie.

Kā Jūs tur „iedzīvojāties“?

Protams, kultūra, tradīcijas, valoda... viss ir savādāk. Man laikam ir ķēriens uz valodām, es diezgan ātri to iemācījos. It sevišķi, ja esi iemīlējies, un meitene runā citā valodā, tad vienkāršāk to iemācīties nekā bez tā. Man liekas, ka pagāja kāds gads, kamēr es varēju diezgan ērti sazināties un pierast pie visa savādākā – pie kultūras, tradīcijām un pie ikdienas dzīves Čīlē. Man liekas, ka es vispār diezgan labi pierodu pie visa kā. Es zinu, ka ir cilvēki, kas nevar ārpus Latvijas dzīvot, viņiem vienmēr velk atpakaļ un vienmēr kaut kā pietrūkst... Es nezinu, varbūt es neesmu tipisks latvietis, es tomēr varu pierast. Un tagad jau Čīlē es esmu nodzīvojis vairāk nekā pusmūžu un, protams, ka pēc tik ilga laika jau jūtos pilnīgi kā mājās.

Kāda ir mūzikas dzīve Čīlē?

Es domāju, ka tomēr salīdzinot ar Latviju, nav varbūt tik bagāta tā mūzikas dzīve, bet tas arī atkarīgs no tā, kurā vietā. Santjago – galvaspilsētā, piemēram, tur ir divi profesionālie simfoniskie orķestri, ir divi kamerorķestri. Un Čīlē citās pilsētās arī šur un tur ir orķestri. Ar tiem visiem arī esmu spēlējis. Mums ir operas teātris, jo te, kā jau latīņu izcelsmes valstī, opera ir ļoti cienīta. Interesanti. Ir ko darīt, protams, prieks, ka cilvēkiem tomēr ir interese par klasisko mūziku, sevišķi priecājos, ka jauniešiem patīk. Nav tā, ka koncertos tikai sirmas galvas var redzēt, jaunieši arī ir.

Te pašlaik tāpat kā citās Latīņamerikas valstīs, ir tendence dibināt bērnu un jauniešu orķestrus. Vienā ziņā tas ir arī tā kā sociālais darbs, lai nodarbināt bērnus, it sevišķi tādus, kuriem varbūt bīstami nonākt narkotiku varā, vai kuriem ir ģimenes problēmas. Tādā veidā viņus kaut kā piesaista un tomēr rada viņiem tādu interesi, lai, tādā grūtā situācijā esot, viņi neaiziet pa kreisi. Un pēc tam ne jau visi viņi turpina profesionāli, bet daži pēc tam iestājas mūzikas skolās un turpina savu izglītību. Es domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi.

Vai Čīlē ir kāda latviešu sabiedriska organizācija? Vai ar to sadarbojaties?

Čīlē vispār ir ļoti maz latviešu. Tie, ar kuriem esmu pazīstams, lielāko tiesu ir bijis tā, ka viņiem patīk šeit, bet vienmēr gribas atpakaļ uz Latviju, kaut kā nevar tā īsti pierast, bet ir pāris, kas ir pieraduši, tāpat kā es. Tas jau atkarīgs no cilvēka.

Šeit es pazīstu bijušo Latvijas goda konsuli Čīlē Ilzi Kuzjukēviču. Esam labos draugos ar viņu. Viņa bija jau ilgu laiku šajā postenī, bet tagad ir cits cilvēks goda konsuls – viens čīlietis. Bet tā speciāli sadarboties un ka būtu kāda organizācija, nezinu. Pazīstu daļu no latviešiem, kas te dzīvo. Mums ir whatsapp grupa, šad un tad tiekamies, parunājamies utt.

Vai koncertējat, gatavojat savus solo koncertus regulāri? Cik bieži? Vai varat saskaitīt, cik solo koncerti Jums jau bijuši? Un kur un kuri bijuši Jums zīmīgākie? Kādēļ?

Jā, solokoncerti notiek regulāri. Ne jau tik bieži iemācos jaunu programmu, varbūt vienu reizi gadā, bet spēlēju regulāri gan Čīlē, gan arī tuvākajās kaimiņu valstīs. Sakarā ar pandēmiju nekas nenotiek, kaut tagad pakāpeniski jau atsākas.

Bet esmu daudz spēlējis arī Brazīlijā, Urugvajā, Argentīnā. Grūti pat saskaitīt, cik daudz solo koncerti bijuši. Zīmīgākie? Grūti pateikt. Ir spēlēts visādās vietās. Esmu spēlējis Ņujorkā Carnegie ne pašā lielākajā, bet kamerzālē, ko sauc par Weill Recital Hall. Bija ļoti interesants un vienreizējs koncerts, kuru atbalstīja Amerikā dzīvojošie latvieši un visas viņu organizācijas. Pie viņiem esmu diezgan bieži viesojies. Esmu ar koncertiem krustu šķērsu izbraucis ASV, spēlējot latviešu koncertu organizācijām.

Pateicoties latviešu atbalstam, tur bija arī iespēja papildināt savu izglītību Klīvlendā. Par šo man gribas pateikt milzīgi lielu paldies Anitai Auzenbergai, kura ir mani ļoti, ļoti daudz atbalstījusi. Tāpat arī Astrai Zemzarei un Lailai Robiņai Ņujorkā un visiem citiem cilvēkiem, kurus es varbūt momentā nevaru nosaukt, bet esmu ārkārtīgi pateicīgs par viņu atbalstu. Tas man tiešām bija ļoti nozīmīgs.

Vai labāk patīk spēlēt vienam kā solistam, vai tomēr labāk kopā ar orķestri?

Man patīk abējādi. Savā ziņā varbūt ir vieglāk spēlēt kā solistam, jo var vairāk ļauties momenta impulsam, nav jādomā par to, vai būs kopā, bet no otras puses ir ļoti interesanti spēlēt ar orķestriem un man patīk spēlēt kamermūziku, jo tā ir savā veidā saruna caur skaņām. Var kopā baudīt mūziku un tajā dalīties ar citiem cilvēkiem, ne tikai klausītājam. Tas arī ir ārkārtīgi interesanti, radoši.

Vai Jūsu mūziķa karjerā ir kādi komponisti, kuri kļuvuši īpaši tuvi?

Daudzi, daudzi komponisti, grūti pateikt, kuri būtu paši tuvākie. Interesanti, piemēram, par Šūbertu. To es nekad nebiju spēlējis; nu varbūt mācību gaitās mūzikas skolā, kad kāds mazs darbiņš tika spēlēts. Bet tagad, nesen iemācījos Impromptus Opus 90, man ļoti iepatikās, un bija tik jauki to spēlēt, ka pēc tam iemācījos vēl arī Opus 142.

Tad vēl Šopēna daiļradei agrāk nebiju pievērsies, jo kaut kā nevarēju viņu īsti saprast un interpretēt, bet pamācījos pie Sergeja Babajana, un viņš ir mācījies pie Veras Gornostajevas, kura tieši ir viena no izcilākajām Šopēna interpretēm. Līdz ar to es ļoti daudz pie viņa iemācījos, un kopš tā laika radās vairāk interese par šo komponistu, un pēdējā laikā to esmu diezgan daudz spēlējis. Viens no darbiem, kas visvairāk spēlēts no Šopēna, ir Cikls 24 prelūdijas. Tagad nesen iemācījos arī viņa Pirmo koncertu un vairākkārt jau esmu nospēlējis ar dažādiem orķestriem Čīlē un ir ļoti, ļoti patīkami to spēlēt, izbaudīt. Ļoti patīk spēlēt klasiku – Bēthovenu, Mocartu.

Man ir tuva visāda mūzika. Pat ne vienmēr tikai klasika, man, piemēram, ļoti patīk džezs. Es gan pats nemāku improvizēt, kādreiz kaut ko mēģinu, šad un tad arī izdodas, bet tas ir tā neregulāri. Nekādas speciālas studijas man tajā stilā nav.

Sākumā pieminētajā TV raidījumā Jūs atskaņojāt brīnišķīgos Čaikovska Gadalaika skaņdarbus; kādēļ nenospēlējāt „Oktobri“?

Kādēļ nespēlēju Oktobri? Tajā programmā oficiāli bija paredzēts, ka spēlēšu tikai līdz Septembrim laika ierobežojuma dēļ. Tā kā es spēlēju arī Čīles komponistu darbus, tad nebija pietiekami laika, lai nospēlētu visu ciklu. Beigās vajadzēja piedevas, un es to izmantoju un nospēlēju vēl tos divus (Red. „Novembri“ un „Decembri“), bet Oktobri nespēlēju, jo negribēju atstāt visu to koncertu uz tādas skumjas nots, jo tomēr Oktobris ir viens no skumjākajiem darbiem šajā ciklā.

Bet gan jau to arī nospēlēšu. Oktobrī man bija solo koncerts Santjago. Čīlē tagad ar Covid situāciju pašlaik ir daudz labāka, saslimušo skaits ir stipri gājis uz leju.

Ar ko Jūs nodarbojaties Čīlē?

Strādāju universitātē pedagoģisko darbu. Sākumā, Santjago vēl dzīvojot, drusciņ pastrādāju vienā no turienes mūzikas skolām. Te ir interesanta tā mācību sistēma. Nav tādas bērnu mūzikas skolas pašas par sevi kā Latvijā. Lielāko tiesu ir tādas universitātes līmenī, kas faktiski iznāk bērnu mūzikas skolas, vidusskola un konservatorija kopā, tikai ar īsāku izglītību. Latvijā, parēķinot bērnu mūzikas skolu kopā ar vidusskolu, ir 12 gadi un pēc tam vēl četri gadi konservatorijā. Šeit iznāk, ka viss kopā ir tikai 12 gadi plus viens gads, lai sagatavotu diplomeksāmena programmu, un ar to tad iegūst bakalaura grādu.

Kopš 1997. gada dzīvoju Valdīvijas pilsētā. Sākumā pedagoģisku darbu neatradu, strādāju tikai ar privātskolniekiem un arī koncertēju kā brīvmākslinieks, bet sākot ar 2003. gadu sāku strādāt šeit vietējā konservatorijā, kas pieder pie Čīles Dienvidu universitātes. Pašlaik konservatorija pieder pie arhitektūras un mākslas fakultātes. Jāsaka, ka nekad nebiju iedomājies, ka varētu kādreiz pievērsties pedagoģiskam darbam, tas nelikās ne pavisam tuvs, nelikās pievilcīga tāda doma, bet laika gaitā... Kaut sākumā bija grūti iemācīties, kā nodot savas zināšanas un atrast kopīgu valodu ar skolniekiem, bet laika gaitā tomēr esmu iemācījies un tagad man tieši ļoti patīk. Ir ļoti interesanti strādāt un ar katru studentu ir savādāk, protams. Ir visādi – daži ir talantīgāki, spējīgāki, citi atkal nē, bet kādreiz tie, kas nav tik spējīgi kā mūziķis, ir ļoti jauki cilvēki, un zināmā veidā tas kompensējas. Bet darbs man vienmēr ir interesants, un ir patīkama sajūta, ka varu viņiem palīdzēt atrisināt problēmas. Tagad jau pēc tik ilgiem gadiem (gandrīz 20), kā pedagogs varu redzēt sava darba augļus. Tie, kas pie manis studijas jau pabeiguši, daži turpina darboties Čīlē. Viens pat atvēra savu konservatoriju Čīles dienvidu pilsētā, citi atkal aizdevušies uz ārzemēm papildināt izglītību. Ārkārtīgi jauki ir tomēr redzēt sava darba augļus.

Vai Jums turpinās sadarbība ar latviešu mūziķiem?

Vēl viena ļoti interesanta lieta. Esmu rados ar Maiju Kovaļevsku, un viņa ir tik jauka un vienreizēja dziedātāja, bet līdz šim nekad nebijām kopā sadarbojušies. Un 2019. gadā radās iespēja Liepājā tikties, bija paredzēti kopā koncerti, kuros es pavadītu viņai vairākas latviešu komponistu solo dziesmas, bet diemžēl tieši pirms koncerta pandēmijas dēļ tas viss tika atcelts. Ļoti skumji, ka neiznāca publiski to visu nospēlēt, bet no otras puses, tā kā es pats profesionāli arī nodarbojos ar skaņu un video ierakstiem, un man bija aparatūra līdzi, tad šo programmu mēs arī ierakstījām un tā ir pieejama youtube, kur to var redzēt. Ļoti ceru, ka tomēr nākotnē varēsim arī publiski kopā koncertēt, un tas noteikti būtu ļoti jauki. Bija patīkams pārsteigums, kad sākām kopā mēģināt, un nezinu, vai tas ir tādēļ, ka līdzīgi gēni, tomēr esam rados, bet bija tāda ļoti jauka sajūta, bija viegli kopā muzicēt. Varēja just, ka domājam līdzīgi un jutās pavisam ērti, jauka sajūta. Ceru, ka turpināsim mūsu sadarbību.

Ar sirsnīgiem sveicieni no Čīles!

Ilze Nāgela: Paldies!

Melburnā, 30.09.2021.