In Memoriam: Ieva Mizing-Kains

Ieva Kaina
10.05.1943 – 6.12.2021.

Palielināt / Enlarge

Dr. Edvarda Reilija (Edward Reilly) atvadu vārdi. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Dr. Edvarda Reilija (Edward Reilly) atvadu vārdi.

Svētdien, 19. decembrī, piemiņas sarīkojumā Melburnas Latviešu nama Lielajā zālē bija pulcējies liels skaits Ievas Kainas radu un draugu, kas dalījās savās atmiņās par skaistajiem brīžiem, kuri pavadīti kopā ar pāragri mūžībā aizgājušo Ievu Kainu.

Dr. Edvarda Reilija (Edward Reilly) atvadu vārdi

Mēs esam dziļi apbēdināti par mīļā drauga aiziešanu. Nākamā gada februārī apritētu 60 gadi, kopš mūsu pirmās tikšanās Adelaidas Skolotāju koledžas kafejnīcā. Ievas misija bija apgaismot pasauli caur savu izvēlēto vidusskolas skolotājas profesiju. Viņa sāka mācīt četrus gadus vēlāk kādā diezgan skarbā skolā, bet drīz vien bija ieguvusi uzticīgus sekotājus studentu vidū, un iekarojusi kolēģu apbrīnu.

Ievai bija īpaša dāvana sadraudzēties. Kā atzīmējusi kursa biedre Šeila Dosone (Sheila Dawson): „60 gadus ilgā draudzība nav beigusies ar Ievas nāvi. Mēs aplaudējām viens otra panākumiem bez skaudības... kopā smējāmies un raudājām apkārt pasaulei.“

Es labi atceros smieklus viņas mātes Olitas rīkotajās ballītēs Edvīna avēnijā Hektorvilā: neaizmirstami notikumi, pārpildīti ar ģimeni, dāmas no studenšu korporācijas Dzintra, pulcējot kopā viņas daudzos draugus un ļoti dažādu kompāniju no koledžas un universitātes, tostarp mācītājs Džefs Ašers (Geoff Usher)(Sidneja), Šeila Dausone (Sheila Dawson) (Džīlonga), Ouens Redklifs (Owen Reddecliff) (Kvīnslande) un Dr. Irēna Svilāne-Denisa (Kanbera).

Olitas vārītās kafijas smarža virmoja pa ielu līdz pat autobusa pieturai, un pīrāgi – bija jāmirst! Tēvocis Ēriks stāstīja stāstus par teātra dzīvi Sanktpēterburgā, kur viņš bija mācījies pie Staņislavska, un tante Velta zīlēja mums laimi, ielejot ledus ūdenī izkausētu svinu: Daudz draugu, daudz ceļu: Tev būs daudz draugu un brauksi tālu! Galdi stenēja no kūkām, un tad kāds sāka dziedāt.

Kad pēdējo reizi runāju ar Ievu, viņa atcerējās dažas no šīm dziesmām, īpaši pieminot skumji skaisto Pūt, vējiņi un lielisko Saule, Pērkons, Daugava.

Pat pirmajos koledžas gados Ieva jau bija teātra pasaules pilsone, 1965. gadā apmaiņas programmā ar Claremont Teachers College dodoties uz Pertu, lai spēlētu studentu teātra iestudējumā, un vēlāk kļuva par ievērojamu Melburnas Latviešu teātra dramaturģi.

Mūžīgā skolotāja Ieva bija viena no Melburnas latviešu sestdienas skolas iekustinātājiem, mudinot savus audzēkņus ne tikai mācīties, lai nokārtotu eksāmenu, bet gan rakstīt stāstus un dzejoļus savā valodā un publicēt tos studentu darbu pielikumā literārā žurnālā Azurija#8, lai lasītu visā pasaulē!

Viņai ļoti pietrūka sava mīļotā Jāņa, bet viņa tik ļoti lepojās ar saviem dēliem – Voldi un Pēteri un viņu ģimenēm, kam Jurate un es, kopā ar viņas daudzajiem draugiem no Adelaidas Skolotāju koledžas pirms 60 gadiem izsakām visdziļāko līdzjūtību.

Un tā, neliela lūgšana...

Lai viņas dvēsele vizmo augstu virs septiņām jūrām un atrod mieru Dzintarjūras krastā. Lai viņas dvēsele mirdz augstu virs septiņām jūrām un atrod drošu ostu Dzintarjūras krastā.

Dr. E. Reilijs
(LL redakcijas tulkojums)