Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Parādījies kārtējais raksts latviešu presē par pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai“ Zedelgemā. Dažreiz ir grūti saprast, vai iet runa par vienu un to pašu pieminekli, jo pieminekļa pretinieki, liekas, ir aizlidojuši kādā fantāzijas pasaulē.

Atcerēsimies, kas rakstīts jau aizvāktajā „kontroversiālā“ informācijas plāksnē pie pieminekļa. „Latvijas stāvstrops Brivibaplein savieno Latvijas un Zedelgemas vēsturi. Tas simbolizē brīvību visos tās veidos. Strops ir nācija, bites ir tās cilvēki – darbīgi un miermīlīgi, kamēr tie nav apdraudēti. Bišu saimes dūkšana liecina par saskanīgas sabiedrības vitalitāti“. Tad seko informācija par Latvijas neatkarību, padomju okupāciju, iesaukšanu Vācijas bruņotos spēkos „karā pret padomju armiju“. Tad vēl, ka daudzi latviešu karavīri padevās Rietumu sabiedrotajiem un gandrīz 12 000 bija ieslodzīti Zedelgemā. „Atguvuši brīvību, viņi palika Rietumos. Latvija atkal atguva neatkarību tikai 1991. gadā. Bišu skaits caurmēra saimē atbilst latviešu kara gūstekņu skaitam Zedelgemā“. Beigās vēl par tēlnieku un projekta īstenotājiem.

Nekur nav minēts Latviešu leģions, un nekur nav minēts, ka piemineklis būtu veltīts pilnīgi visiem Zedelgemā iesprostotajiem latviešu karavīriem. „Ekspertu“ paneļa dalībnieks, komunikācijas zinātņu doktors Didzis Bērziņš, baidās: „Lai nesanāk tā, ka tiek uzbūvēts piemineklis, kas „simbolizē brīvību visos tās veidos“ un vienlaikus ir veltīts arī Viktoram Arājam un citiem nacistu kolaboracionistiem.“ Viņš vēl lepojas, ka paspēja „mīkstināt“ ekspertu grupas sākotnējo vēlmi norādīt uz „tūkstošiem vietējo kolaboracionistu, kas piedalījās iepriekš raksturotajās masu slepkavībās pret civiliedzīvotājiem“.

Vai patiešām mums vienmēr un visur jātaisnojas par to, ka, jā – tāpat kā visām citām tautām – mūsu starpā ir krimināli? Katrā karā visas puses veic kara noziegumus – lielākā vai mazākā apmērā. Galvenais ir nebūt zaudētāju pusē.

To ļoti labi skaidroja bijušais ASV aizsardzības ministrs Roberts Meknamāra dokumentālā filmā „Kara migla“ (Fog of War). Aprakstot Japānas pilsētu iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā, kurā līdz pat 900 000 civiliedzīvotāju tika uzspridzināti, dzīvi sadedzināti vai nosmacēti, Meknamāra citēja ģenerāli Kērtisu Lemeiju (Curtis LeMay), kurš vadīja stratēģisko bumbošanas kampaņu pret Japānu: „Ja mēs būtu zaudējuši karu, mūs visus tiesātu kā kara noziedzniekus“ (filmā 42:35). Meknamara piebilst: „Un, manuprāt, viņam ir taisnība. Viņš un es uzvedāmies kā kara noziedznieki. Lemeijs apzinājās, ka tas, ko viņš darīja, tiktu uzskatīts par amorālu, ja viņa puse būtu zaudējusi. Bet kas pataisa to par amorālu, ja Tu zaudē, bet ne amorālu, ja Tu uzvari?“

Te jāpiebilst, ka holokausts nav tikai kara noziegums, bet ir noziegums pret cilvēci. Par divdomīgiem kara noziegumiem var minēt dažādas partizānu un pretpartizānu akcijas, kā arī visas bumbošanas kampaņas. Cīņu pret partizāniem Baltkrievijā Bērziņš raksturoja vienkārši kā „iedzīvotāju slepkavošanu ārpus Latvijas robežām“. Katrs gadījums tomēr jāvērtē atsevišķi.

Kuri tad ir tie „kolaboracionisti“ Zedelgemā, kuru dēļ nedrīkstētu godināt brīvību? Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis Aivars Sinka raksta, ka Viktors Arājs slēpās Zedelgemas nometnē ar viltus vārdu „Ābele“, bet ka latviešu leģionāri par viņu ziņoja britu varas iestādēm, lai viņu varētu apcietināt divās dažādās britu vadītajās karagūstekņu nometnēs, tostarp Zedelgemā. Tāda bijusi attieksme lielākai daļai Zedelgemas latviešu. Sinka turpina: „Arāju aizveda briti, taču viņš aizbēga un izvairījās no tiesas līdz 1975. gadam“.

Bērziņš apgalvo, ka kara noziedznieki un holokausta īstenotāji Zedelgemā varētu „sasniegt vairākus simtus“. Tad uzreiz jāprasa, lai tos uzskaita kopā ar atsauci uz tiesas procesu, kurā katrs atzīts par kara noziedznieku. Vai bez pašu latviešu izstumtā Arāja, ir vēl kāds ticis notiesāts, neskaitot aizmugurisko notiesāšanu okupētajā Latvijā? Bērziņš piebilst: „Pret šādu skaitļu minēšanu asi iebildis LOM. Pēc muzeja domām, kamēr nav precīzi saskaitīts, šādus skaitļus publiski nosaukt nedrīkst. Bet izveidot pieminekli, kas, pašiem to neapzinoties vai arī apzinoties un ignorējot, vienlaikus godina arī neidentificētos noziedzniekus, būtu ētiski un valstiski?“

Tieši šādā veidā var vērsties pret gandrīz jebkuru pieminekli, kas godina plašu cilvēku grupu, sākot pat ar Brīvības pieminekli Rīgā, kuram viens cilnis godina latviešu strēlniekus. Vai varam būt pilnīgi droši, ka starp viņiem nav bijis kāds kara noziedznieks? Ko darīt, ja nevaram? Varbūt uzlikt paskaidrojošu plāksni: „Šis cilnis godina tikai tos latvju strēlniekus, kuri nav veikuši kara noziegumus“?

Gandrīz liekas, ka „ekspertu“ paneli tikai apmierinātu, apmēram, šāds paskaidrojuma teksts pie pieminekļa (gan Zedelgemā, gan Rīgā):

„Latvieši ir kolaboratori un kara noziedznieki. Šis piemineklis veltīts tikai tiem, kuri var pierādīt savu nevainību“.

GN
2022. g. 6. janv.