Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dr. Jāni Muižnieku piemin Latvijas Universitātē

Latvijas un Austrālijas zinātnieks, dzejnieks, literatūras un mūzikas kritiķis, mūziķis

Laikraksts Latvietis Nr. 684, 2022. g. 6. janv.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas Universitāte ar zvaigžņu observatoriju 1995. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Kas bija šis Dr. Jānis Muižnieks, lai viņu pieminētu Latvijas Universitātē? Kā radās šāda doma?

Būs kādi Laikraksta Latvietis lasītāji, kas atcerēsies lasījuši par Jāni Muižnieku manos atmiņu rakstos par studiju gadiem Jaundienvidvelsas Universitātē (Laikraksta LL662, LL667 un LL670 numuros).

Kad 1995. gada 5. maijā notika prof. Dr. N. Rozenauera piemiņas sarīkojums LU, pāris reizes pieminēja arī Jāņa Muižnieka vārdu. Sarīkojumā bija klāt Rīgas Tehniskās Universitātes (RTU) astronoms un ģeodēzists docents Jānis Klētnieks.

Jānis Klētnieks bija atcerējies, ka lasījis Jāņa Muižnieka grāmatā Vārdi dzejoli Kulminācija, par kādas nakts piedzīvojuma attēlojumu LU Vecās ēkas observatorijā. Dzejolis Klētniekam bija atsaucis atmiņā viņa darbu Latvijas Valsts Universitātes Astronomiskajā observatorijā, kur ar pasāžinstrumentu bija novērojis liela skaita zvaigžņu pozīcijas un aprēķinājis precīzā laika pulksteņu korekcijas.

Docents Klētnieks, kā cieņas apliecinājumu Jānim Muižniekam par viņa darbību un interesi astronomijā, vēlējās izdot Muižnieka dzejoli Kulminācija atsevišķā grāmatiņā. Autora dzīves biedre Mirdza Muižniece laipni atļāva šo dzejoli pārspiest.

Viņa bija rakstījusi: „Tik tiešām piekrītu šim nodomam. Vēl vairāk: man nav līdz šim izdevies sastapt neviena cilvēka, kas šo stāstu spētu pienācīgi novērtēt. Praktiskos darbus priekšmetā „Ievads astronomijā“ esmu strādājusi arī es, tikai citā gadā, un mēnesnīca uz universitātes Vecās ēkas jumta vēl tagad palikusi atmiņā. Man patiess prieks, ka tā šo dzejoli lasītu vairāk ļaužu, kas to saprastu. Paldies!”

Ilustrācijai 3 panti no Kulminācijas 26 pantiem:

Tad kādā vakarā man jāiet zvaigznes lūkoties
Uz Universitātes Vecās ēkas jumtu
Ass ziemels iegriezies, un ielās patukšajās
Rets gājējs steidzas, cimdiem trīdams ausis.
Man sirds tik līksma: valša melodija liega
Vēl atšalc atmiņā no vakardienas,
Aizvien no jauna domās savīdamās
Ar kādu smaidu, kādu dejā trauktu elpu.

Pār galvu ziemas debess greznā izšķērdībā
Sēj zvīļas zvaigznes. Dienvidpusē augstu
Pār Rīgas torņiem kāpj kāds bruņinieks dižs,
Kas gājis medībās: tas – Orions,
Visapkārt platā lokā stājuši ap viņu:
Auns, Vērsis, Dvīņi, Vēzis, Lauva, Jaunava.
Kā redzams medniekam še netrūkst mērķu,
Kam pretim žiglā gaitā raidīt šautru asu.

...

Tur vēl kāds nāk. Tas – docents jauneklīgais
Par kuru teica, ka ar žagarslotu
Pa naktīm mēdz tas slaucīt firmamentu.
Kad balsī draudzīgā mums labvakaru devis,
Bez liekiem vārdiem ķeras viņš pie lietas.
„Lūk, pāri pretim, jums jau labi pazīstama
Šī konstellācija, kas Oriona vārdu nes.
Tai augšā, labā pusē, laistās koša zvaigzne
Zilganā mirdzumā Tā – Gamma Orionis,
Vēl saukta Bellatrix. Šai karotājai daiļai
Jums šovakar būs pievērst mazliet uzmanības
Un novērot, kad viņa kulminēs;
Ar mazo pasāžinstrumentu izmērīt
Tās maksimālo pacēluma leņķi,
Ko sasniegs tā virs Rīgas horizonta,
Kā arī noteikt laikus – astronomisko
Un vietējo tai brīdī. Pēc šiem skaitļiem
Tad vēlāk ģeogrāfiskās koordinātas
Šai vietai noteiksiet. Un tagad naigi
Pie darba ķerieties. Nav laika pārāk daudz
Līdz momentam, kad zvaigzne kulminēs.“

Daži vārdi par grāmatas Vārdi tapšanu. Savā laikā Mirdza Muižniece bija man, cita starpā, rakstījusi: Mūsu laulībā cienīja katra partnera privātās „tiesības“ un tajās centās neiejaukties, neviens nekad nav atplēsis otram adresētu vēstuli, mums katram bija savi grāmatu plaukti, mēs nekad nebraucām viens ar otra mašīnu. Bet, pēc vīra nāves, viņa rakstāmgalda atvilktne ir tomēr bijusi jāatver. Tur atrasti 38 dzejoļi, no tiem 9 sacerēti vēl Latvijā. Ar Lūcijas Bērziņas ievadvārdiem grāmatu 1992. gadā izdeva Sidnejas Latviešu Biedrības Apgāds.

Pirms tam, 1988. gadā, Muižnieks bija publicējis savas literārizētās kara laika lidotāja atmiņas grāmatā Putnu Ceļš. 1996. gadā Latvijā šī grāmata ieguva K. Gopera piemiņas balvu.

Grāmatas salikumu autors bija personīgi uzrakstījis uz datora t.s. Endzelīna ortogrāfijā. Recenzents Eduards Silkalns rakstīja, ka grāmatā nav varējis atrast nevienu kļūdu. Arī grāmatas vāks ir autora zīmēts.

Jāņa Muižnieka ļoti laba pazinēja, filoloģe, rakstniece, Latvijas Universitātes privātdocente un Baltijas universitātes ārkārtas profesore Lūcija Bērziņa, dzimusi Felsberga, grāmatas Vārdi ievadā raksta: „Dzīve, cik tu skaista! Tā iesaucas Jānis Muižnieks, zinātnieks, rakstnieks, komponists, vaļas brīžu mākslinieks, dzejoļu krājuma Vārdi autors savā dzejolī Pie Mūžības vārtiem. (..) Skaistumu dzīvē dzejnieks meklēja visur – pat pelēkajā ikdienas dzīvē un trimdas gadu grūtajos apstākļos. Jānim Muižniekam bija dotas apbrīnojamas spējas grūtībām raudzīties pāri, neredzēt ikdienas dzīves pelēko krāsu, bet skatīt tikai kādu mirdzumu un dzirkstīgu vāpi klājam visu.“

Vai 9 Latvijā sacerētos dzejoļus Muižnieks bija izvadājis līdzi karavīra somā, vai restaurējis Sidnejā?

Grāmatas Putnu ceļš 98. lappusē atrodam atbildi: „1944. gada trīsdesmitā septembrī mani atlaiž no slimnīcas. Pirms dodos uz Tukumu, es vēl aizbraucu uz Meža parku, uz mājām.

Tur neviena vairs nav.

Cik briesmīgi tukša var būt māja, ja tur nav vairs to, kam tur bija jābūt! Viss ir prom!

Tur paliek visas mūsu lietas, lielas un mazas. Tur paliek manas klavieres, manas grāmatas, visi mani zinātniskie materiāli.

Lai stāv.

Ielieku savā karasvārku kabatā tikai vienu vienīgu mazu grāmatu melnos ādas vākos, zeltītām lapu malām, ko tēvs un māte dāvināja man manā iesvētīšanas dienā. Tikai to vienu.“

Jāsecina, ka Latvijā sacerētie dzejoļi bija restaurēti Austrālijā.

Jāņa Muižnieka dzīves gaitas

Putnu Ceļa apvalkā varēja lasīt biogrāfiskas piezīmes par grāmatas autoru. Šeit tās ir nedaudz papildinātas.

Jānis Osvalds Muižnieks piedzima 1911. gada 27. februārī Rīgā. 1928. gadā beidza Rīgas Valsts tehnikuma mašīnbūves nodaļu un sāka studēt mehāniku Latvijas Universitātē. 1929. gada 30. septembrī uzņemts studentu korporācijā Selonijā. 1933. gadā beidzis lidapmācību Aizsargu aviācijas pulkā. Studijas pārtraucis, lai izpildītu kara dienestu Kara aviācijas pulkā. Obligātā dienesta laikā beidzis Kara aviācijas skolu, kur sagatavots par kara rezerves lidotāju. Pēc studiju atjaunošanas turpinājis lidošanu Aizsargu aviācijas pulkā līdz 1940. gadam. Studiju gados publicējis Mehānikas fakultātes rakstu sējumos rakstu: Grafoanalītiska metode kloķa mehānisma klaņa virziena noteikšana. Studijas beidzis 1937. gadā, iegūstot inženiera – mehāniķa grādu ar Summa cum laude (ar uzslavu) un atstāts Tehniskās mehānikas katedrā par asistentu. Līdztekus studijām no 1928. līdz 1933. gadam mācījies klavieru spēli 1. Rīgas mūzikas institūtā.

Kā K. Morberga fonda stipendiāts studējis Romas Universitātē, kur 1939. gadā ieguvis aviācijas inženierzinātņu doktora grādu. Pēc atgriešanās Rīgā izstrādājis habilitācijas darbu Vienvietīgas iznīcinātāju lidmašīnas projekts un 1943. gadā kļuvis par privātdocentu aviācijas zinātnēs. Līdztekus akadēmiskajam darbam, no 1941. līdz 1943. gadam strādājis Espenlauba lidmašīnu fabrikas Rīgas nodaļā, kur bijis aerodinamikas nozares vadītājs. No 1943. līdz 1945. gadam kā lidotājs cīnījies Austrumu frontē Latviešu lidotāju vienībā. Apbalvots ar Dzelzs krusta 2. un 1. šķiru.

No 1946. līdz 1949. gadam – ārkārtas profesors tehniskajā mehānikā un aerodinamikā Baltijas universitātē. Turpat mācījies arī kompozīciju pie ārkārtas profesora Helmera Pavasara.

Pēc izceļošanas uz Austrāliju bijis mācībspēks Jaundienvidvelsas Universitātē no 1951. līdz 1976. gadam, mācījis plūsmas mehāniku, aerodinamiku un lidmašīnu būvi. Sarakstījis Plūsmas mehānikas laboratorijas rokas grāmatu. 1969./70. gadā zinātniskā atvaļinājuma gadu pavadījis Notingemas Universitātē, Anglijā, kur lasījis lekcijas plūsmas mehānikā. Austrālijā veicis ērģelnieka pienākumus vairākās draudzēs.

Dzīve izbeigusies 1990. gada 17. jūlijā, Sidnejā. Pēdējā gaitā viņu 28. jūlijā izvadīja mācītājs Ivars Osis no Vienības draudzes dievnama Stratfīldā, Sidnejā. Krematorijā, izpildot aizgājēja vēlēšanos, mācītājs pāri šķirstam izkaisīja no Liepājas Ziemeļu lidlauka līdzi paņemtās dzimtenes smiltis.

Docents Klētnieks bija izteicis vēlēšanos uzzināt kaut ko vairāk par Jāņa Muižnieka gaitām Austrālijā, nekā tikai tās dažas rindiņas, kas lasāmas Putnu Ceļa apvalkā.

Kā lielākajai daļai pēckara bēgļu, kas izvēlējās Austrāliju par savu turpmāko dzīves vietu, arī Jānim Muižniekam bija jāparaksta divu gadu līgums strādāt tādu darbu, kādā tiks norīkots. Tikai diviem no kādreizējiem Latvijas Universitātes mācību spēkiem bija izdevies dabūt darbu kādā no Austrālijas universitātēm. Tie bija profesori Nikolajs Rozenauers Jaundienvidvelsas Tehnoloģijas universitātē un Edgars Dunsdorfs Melburnas Universitātē. Muižnieku ģimene nonāca Rietumaustrālijā, kur Muižnieks strādāja turienes plašajos kviešu laukos. Pēc darba līguma beigām, uz profesora Nikolaja Rozenauera ieteikumu, Muižniekam piedāvāja lektora darbu Jaundienvidvelsas Tehnoloģijas universitāte, kur Rozenauers jau strādāja par vecāko lektoru.

Uzsākt dzīvi nebija viegli. Pēckara gados Austrālijā bija neiedomājams dzīvokļu trūkums. Muižnieki iegādājās zemes gabalu un tur vispirms uzcēla garāžu, kas pārdalīta uz pusēm, radīja divas telpas. Tur bija jāmitinās pieciem cilvēkiem. Pēc kāda laika ģimene pieaug par vēl vienu dēlu. Nu ir divas meitas un divi dēli. Rūpes par savas diezgan plašās ģimenes materiālo labklājību, mājas celšana, kurai viņš viens pats uzbūvēja visus pamatus, un daudzās intereses, kuras viņa daudzpusīgais talants gribēja apmierināt, neatlicināja pietiekami daudz laika zinātniskam darbam.

Ļoti iespējams, ka tā bija Klētnieka izteiktās vēlēšanās, ka radās doma noorganizēt Jāņa Muižnieka piemiņas sarīkojumu! Bet kur? Ja Jānim Muižniekam pašam būtu bijis ļauts izvēlēties vietu, kur sarīkot viņa piemiņas sarīkojumu, tad droši varam teikt, ka tā būtu bijusi vai nu Latvijas Universitāte, vai arī Selonijas konventa dzīvoklis. Abas šīs vietas viņam bija vienlīdz mīļas. Par piemērotāko vietu bija izvēlēta Latvijas Universitāte.

Ieceri par šādu piemiņas sarīkojumu zināja arī Muižnieka atraitne. 1996. gada 10. aprīlī viņa, mums vēl esot Austrālijā, bija man, cita starpā, rakstījusi: „Ja nu tagad gatavojas pieminēt Latvijā Jāni Muižnieku un parādīt viņu ļaudīm visā pilnībā, man patiktu, ka viņu nostādītu, cik iespējams, pareizā gaismā.“ Bet ne viena vārda par to, vai viņa vēlētos būt klāt piemiņas sarīkojumā.

Zināju gan to, ka Mirdzai Muižniecei bija iecere apciemot Latviju, kur nebija bijusi kopš došanās bēgļu gaitās 1944. gada rudenī.

1995. gadā mēs sava kārtējā Latvijas apmeklējuma laikā vēl dzīvojām Jūrmalā. Bet 1996. gadā, jau varējām dzīvot mūsu nopirktā un gandrīz izremontētā Rīgas dzīvoklī Antonijas ielā 13.

Tajā laikā mūsu sazināšanās starp Austrāliju un Latviju vēl bija galvenokārt ar vēstulēm, kas ceļā varēja būt nedēļu vai nedaudz ilgāk. Tamdēļ visus jaunākos notikumus tūlīt nevarējām uzzināt.

Tikai tad, kad mēs 1996. gada maija sākuma no Austrālijas iebraucām Rīgā, dabūjām zināt, ka Sigizmunds Timšāns jau bija veicis priekšdarbus Muižnieka sarīkojumam un sastādījis ielūgumu:

LATVIJAS ZINĀTŅU VĒSTURES ASOCIĀCIJA. LATVIJAS UNIVERSITĀTE.
RAIŅA LITERATŪRAS UN VĒSTURES MUZEJS. LATVIJAS ASTRONOMU BIEDRĪBA
LATVIJAS UNIVERSITĀTES SĒŽU ZĀLĒ
OTRDIEN, 1996. GADA 18. JŪNIJĀ PULKSTEN 16.00
ATCERĒSIMIES LATVIJAS UNIVERSITĀTES PRIVĀTDOCENTU INŽENIERZINĀTŅU DOKTORU, DZEJNIEKU, RAKSTNIEKU MĀKSLAS UN MŪZIKAS KRITIĶI, MŪZIĶI

JĀNI OSVALDU MUIŽNIEKU
(Rīgā, 1911. 27.02. – Sidnejā 1990. 17.06)

Latvijas Universitātes rektora profesora Jura Zaķa uzruna.
Ieskats Jāņa Osvalda Muižnieka devumā:
Dr. Sigizmunds Timšāns, inženierzinātņu maģistrs Guntars Saiva, docents Jānis Klētnieks.
J. Muižnieka dzejoļus un fragmentus no darbiem lasīs Dailes Teātra aktrise Anita Grūbe.
Atceres pasākumā piedalīsies J. Muižnieka dzīves biedre – LU matemātikas maģistre Mirdza Muižniece.

Liels pagodinājums Jānim Muižniekam bija LU rektora Jura Zaķa apsolītā piedalīšanās sarīkojumā. Iepriecināja, ka Mirdza Muižniece būs Rīgā un piedalīsies dzīves biedra atceres sarīkojumā.

Vēl Sidnejā esot, gatavojoties sarīkojumam, biju sameklējis un uzrakstījis uz datora vairākus Muižnieka rakstus dažādos Selonijas internos izdevumos, Austrālijas Latvietī un žurnālā Universitas.

Mūsu dzīvoklī divas reizes tikāmies ar Sigizmundu Timšānu un Dailes teātra aktrisi Anitu Grūbi. Sastādījām provizorisko sarīkojuma programmu. Ar dažiem Muižnieka atmiņu rakstiem par Latvijas Universitāti iepazīstinājām rektoru. Anitas Grūbes nolasīšanai izvēlējāmies piemērotas ilustrācijas gan no grāmatām Putnu ceļš un Vārdi, gan arī no dažiem Muižnieka atmiņu rakstiem.

Kad kļuva zināms, ka Mirdza Muižniece ir iebraukusi Rīgā un apmetusies Daugavas Vanagu viesnīcā Radi un Draugi, mani lūdza tur aiziet viņu satikt. Citu pienākumu dēļ ārpus Rīgas to varēju izdarīt tikai 17. jūnijā, t.i., dienā pirms sarīkojuma.

Aizgāju uz Radu un Draugu viesnīcu Mārstaļu ielā. Mirdza Muižniece bija izgājusi. Nākot atpakaļ pa Audēju ielu, satiku Mirdzu ar spieķīti pie rokas atpakaļ ceļā uz viesnīcu. Aizgājām atpakaļ uz viesnīcu, runājām par nākamās dienas sarīkojumu. Teicu, ka viņa, kā kādreizējā LU studentei varēs viegli atrast Rektorāta sēžu zāli. Viņa gan atbildēja, ka studentes gados ar rektorāta telpām neesot bijis nekāda sakara.

Nākamā rītā zvana Mirdza Muižniece. Viņa uz vīra piemiņas sarīkojumu nebūšot. Stundu vēlāk, blakus namā – Rīgas Latviešu biedrībā, esot viņas referāts par seno latviešu dieviem. Jau vairākus gadus Mirdza Muižniece bija aizrāvusies ar dievturības mācībām. Vai par referātu RLB viņa dabūja zināt tikai vīra sarīkojuma dienā?

Rektors pat bija ziedus iegādājies.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com