Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

„Latviešu Avīzes“ pašlepnumam un pašcieņai

Laikraksts Latvietis Nr. 685, 2022. g. 12. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Latviešu Avīzes“ pirmais numurs 1822. gada 5. janvārī (datums pēc vecā stila kalendāra).

Piemiņas plāksne pie Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja. FOTO Māris Brancis.

Plakāts un piemiņas plāksne pie Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja. FOTO Māris Brancis.

Gadu desmitiem esam pieraduši, ka mūsu pastkastītēs saņemamas vai kioskos nopērkamas avīzes, kas mums sniedz visdažādāko informāciju. Tagad gan ir pienācis laiks, kad laikrakstu skaits sarūk ne tikai Latvijā, bet visā plašajā pasaulē, to vietu aizņemot internetam. Taču tā nav bijis vienmēr.

Patiesībā, 5. janvāris latviešu tautas vēsturē ir ierakstāms zelta burtiem, jo pirms 200 gadiem dienasgaismu ieraudzīja pirmais laikraksts latvju mēlē. Pirms 100 gadiem šo nozīmīgo notikumu skaļi atzīmēja visas valsts mērogā, 26. februārī Mākslas muzejā atklājot plašu izdevumu izstādi, bet vakarā Nacionālajā operā sarīkojot svinīgu aktu. Tajā Valsts prezidents Jānis Čakste zem rokas zālē ieveda sirmo Barontēvu, kā vienu no Pēterburgas Avīžu dibinātājiem un vairākus gadus faktisko redaktoru. Aiz viņiem sekoja Rainis, Aspazija un Kārlis Skalbe, kā arī premjerministrs un ārlietu ministrs Zigrīds Marija Meierovics. Vakaru vainagoja pirmā Preses balle.

Vai to mūslaiku valsts vīri un sievas (un deputāti) atcerēsies un piešķirs šim svarīgajam notikumam pienācīgo uzmanību, to vēl redzēsim (kā dzirdu, šodienas runasvīri un sievas par šo lietu tomēr neinteresējas). Arī mūsdienu prese par šo notikumu totāli klusē. Toties Jelgavā pie Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja atklāja piemiņas plāksni, vakarā Sv. Annas baznīcā notika dievkalpojums. Šogad senajā Mītavā paredzēta šim notikumam veltīta konference, tās materiālus izdos grāmatā, gaidām arī Ā. Alunāna Jelgavas teātra uzvedumu, kas atspoguļos avīzes ceļu cauri laikiem. Gaidīta būs pilsētas skolu jaunatnes iniciatīva sagatavot savas Latviešu Avīzes.

Taču atgriezīsimies pie jubilāra un tā pirmsākumiem.

1817. gadā Kurzemē atcēla dzimtbūšanu, ar kuru latviešu zemnieks ieguva tiesiski brīva cilvēka statusu. Lestenes mācītājs Kārlis Fridrihs Vatsons (1777 – 1826), viens no patiesākajiem humānistiem, īstens latviešu draugs, šajā gadā nāca klajā ar domu, ka latviešiem vajag izdot savu avīzi savā valodā un vēstīt par notiekošo valsti (Krievijā), Kurzemes guberņā un aiz tās robežām. Viņa tēvs bija Academia Petrina profesors Matiass Fridrihs Vatsons, bet viņa dēls bija studējis Jelgavā, pēc tam Leipcigā un Getingenē, bet atgriezies dzimtenē. K. F. Vatsons 23 gadus nokalpoja Lestenes draudzē, 10 gadus arīdzan Struteles draudzē. Viņš labi zināja latviešu valodu, sarakstīja vairākas grāmatas, pētīja latviešu senvēsturi, kā Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs iestājās pret latvju pārvācošanu, uzskatīdams, ka šī valoda ir bagāta un attīstīties spējīga.

1817. gadā viņa projekts neguva atbalstu, bet pēc vairākiem gadiem viņš no jauna pievērsās savai visai absurdajai idejai – izdot zemniekiem savu laikrakstu, kāds nekad un nekur nebija pastāvējis. 1821. gada pavasarī Vatsons kopā ar Jelgavas tipogrāfijas īpašnieku Johanu Martinu Pētersu-Stefenhāgenu iesniedza jaunu lūgumu par avīzes izdošanu, taču to apstrīdēja vietējie muižnieki, tomēr Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči atļauju bija jau devis.

Un tā Cettortdienā tanī 5tā Januar 1822 1. numurs tika palaists pasaulē. Tajā lasāms: „Mēs gribbam Latvieschu zinnahschanas vairoht, dažas ziņņas no klahtenes un tahlenes atvezdami, dazchu labbu padohmu dohdami, dazchas gudribas izpaudedami, ir brihzcham pasmiedamies ko labu mahciht un tā cik spehdami, piepalihdzeht, pie arraju ļauzchu prahta cillaschanas un labklahschanas.“

Nedaudz tālāk K. F. Vatsons turpināja:

„Par to vien ihsti zinnam, ka Latvieschu tautu un Latvieschu vallodu no sirds mihļojam, tā kā veccais Stenders un vecais Steffenhagen, kas nu abbi pie Dieva, tohs mihļoja.

Tad nu mehs par scho jaunu lietu, ko tagad Latvieschiem par labbu uzņemmam, ar daudz cilvekiem, augstiem kā maziem, essam aprunnahjuschies, un labbu padomu prassijuschi.

Avīzes lauku ļaudīm, kuriem neviens pirms tam nebija neko ieminējies par tuvākas un tālākas apkārtnes notikumiem, tomēr redaktors neslēpa, ka daudzi slavējuši avīzes uzsākšanu, „dazch atkal turreja par nevaijadzīgu nelietibu,“ tādēļ nezinādami kam klausīt, kam ne, „savu lietu augstam Debesu=Tēvam un saviem mihļiem lassitajiem gribbam pavehleht un savu ceļļu staigaht, kā paschi zinnam un prohtam.“

Avīzes stāstīja par norisēm kā Kurzemē, tā Vidzemē un citviet pasaulē, jo, pēc redaktora ieskatiem, kurzemniekiem ir jāpazīst sava dzimtene, lai kļūtu par tās patriotiem. Tādēļ Vatsons iepazīstināja arājus ar Kurzemes ģeogrāfiju, vēsturi. Daudzkārt viņš aicināja viņus palikt latviešiem.

Pēc Vatsona pāragrās nāves nāca citi redaktori no vācu mācītāju puses, kuri daudz sludināja Dieva vārdu. Latviešu Avīzes būtiski mainījās tad, kad savus sacerējumus sāka iesūtīt pirmie latviešu literāti – Biržu skrīveris Ansis Līventāls, Cīravas-Dzērves skolotājs Andrejs Bergmanis, Dundagas mācītāja kučieris Ernests Dinsbergs un citi.

Diemžēl 19. gadsimtā bija grūti dabūt atļauju izdot citas avīzes. Tikai desmit gadus pēc Latviešu Avīzēm Rīgā dienas gaismu ieraudzīja otrs latviešu laikraksts Tas Latviešu Ļaužu Draugs, kas sāka iznākt 1832. gada 1. janvārī.

Jāatzīst, ka Latviešu Avīzes ir vienīgais laikraksts mūsu preses vēsturē, kurš pastāvējis jo ilgi – 93 gadus, līdz 1915. gadam, kad 27. aprīlī iespieda pēdējo numuru, pāris gadus pirms tam kļūdams par ikdienas laikrakstu. Lai cik tas brīžiem bija konservatīvs, klerikāls, nereti apkaroja jaunlatviešu idejas, taču tas ir vienīgais laikraksts, kam bijis tik garš mūžs.

Tautiskais laikmets sākās ar Anša Leitāna klajā laisto Mājas Viesis, kas kļuva ļoti populārs latviešu sabiedrībā. 1905. gada beigās atviegloja preses brīvību, strauji palielinājās avīžu un žurnālu skaits latviešu valodā. Tiesa gan, reakcija spieda apturēt daļu avīžu un to redaktorus sodīja ar cietumu, tomēr maiss bija atrauts vaļā un izdevumu iznākšanu nevarēja vairs pilnībā apturēt.

Kā varam uzzināt Latviešu konversācijas vārdnīcā (bet ne izslavētajā Nacionālajā enciklopēdijā), ka, piemēram, 1924. gadā Latvijā iznāca pavisam 178 latviešu periodiskie izdevumi (54 laikraksti, 124 žurnāli). To skaits auga, taču pēc Ulmaņa apvērsuma daļa izdevumu pārstāja iznākt, vēl mazāk tika laisti klajā padomju okupācijas laikā. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, periodiskie izdevumu skaits atkal pieauga, taču tagad to pulks ir krietni sarucis. (Kas tos tagad saskaitīs?)

Lai vai kā, bet informācija ļaudīm ir nepieciešama, viņi pēc tās alkst un atrod kur nu kurš – viens internetā, cits avīzēs, kuras joprojām kaut kā tomēr iznāk, un papīra formātā, varbūt ieraduma vai nostaļģijas pēc, tās lasīt arīdzan daudzi kāro.

Kā būs turpmāk, Dievs vien zina, bet pagaidām priecāsimies par katru izdotu laikrakstu, ko var nopirkt vai saņemt pastkastītē. Un pateiksimies Vatsonam par viņa neatlaidību, prasmi, arāju tautas un valodas mīlestību. Bez Vatsona iespējams mēs būtu citādāki. Viņš mums iedeva pašlepnumu, pašcieņu un garīgu spēku.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com