Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Jaunības spožais laiks

Laikraksts Latvietis Nr. 687, 2022. g. 26. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Konrāds Ubāns. Romana Sutas portrets. 1916. FOTO Māris Brancis.

Jānis Liepiņš. „Zvejnieki“. 1932. FOTO Māris Brancis.

Rīgas Mākslinieku grupas mākslinieku darbi pēc kara. No kreisās: Oto Skulme – „V.I. Ļeņins ar latviešu strēlniekiem Kremlī 1918. gada 1. maijā“ (1957), Ģederts Eliass – Dubultportrets (1952). FOTO Māris Brancis.

Valdemāra Tones darbi pēc kara Anglijā. FOTO Māris Brancis.

Ar nelielu novēlošanos gribas atgriezties pie izstādes, ko jaunā gada pirmajās dienās slēdza apmeklētājiem, bet kas vēstīja par kādu ļoti nozīmīgu parādību 20. gs. latviešu mākslas vēsturē. Runa ir par Rīgas Mākslinieku grupu, kuras 100-gades jubilejas izstādi bija sarīkojis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs kuratores mākslas zinātnieces Dr. art. Daces Lambergas vadībā.

19. gs. beigās – 20. gs. sākumā kā visā intelektuālajā dzīvē, tā kultūrā un mākslā notika spēcīgas pārmaiņas, kas attālinājās no iepriekšējos laikmetos nostabilizējušās pasaules uztveres un domāšanas. Vēl krasākas pārvērtības veicināja Pirmais pasaules karš, kas sagrāva iepriekšējo laiku dogmas. Karš radīja zudušo paaudzi, kā dzīvi palikušie sevi dēvēja. Pasaule vairs nebija tāda, kādu karotāji to pameta, dodoties kaujas laikā. Cieta visi, ikviens izbaudīja kara traģismu, taču tas radīja arīdzan pretošanās sparu, gribu uzveikt un pastāvēt. Šādā brīdī auga un nostiprinājās latviešu vitalitāte, auga pašlepnums, nacionālā spīts, kas noveda pie tā, ka latvieši nodibināja nekad nebijušu valsti – Latviju.

Vēl nebija norimis šāviņu troksnis, kad sākās kultūras celtniecības laiks. Arīdzan tas bija dramatisks – jaunā radīšana neiztiek bez iekšējām kaislībām un iezīmējās kā konfliktu un sadursmju laiks. Tēlotājā mākslā tas notika visai asi un neprognozējami. Ilgie kara gadi saasināja savstarpējās attiecības mākslinieku vidū. Kā savulaik konstatēja Jānis Akuraters, valsts pirmajos neatkarības gados neko nedarīja kultūras labā, jo, lūk, „māksla un smalkāka kultūra tiek uzskatīta kā blakus epizode, kā svētdienas un greznuma lieta.“

Izglītība, iepriekšējo gadsimtu mākslas formu un satura, kā arī dominējošās estētikas pieņemšana vai noliegšana, amata prasmju pārzināšana un piesavināšanās kā sava pasaules uzskata un personīgo vēlmju un mērķu atklāšanas iespēja, sevis apliecināšanas, tāpat pašapziņas un pašizteiksmes nepieciešamība – tas viss izteica sava laika mākslinieku daiļrades tendences. Lielā mērā radošo darbību un katra indivīda fizisko labklājību nosacīja kara gadu uzspiestais trūkums, taču lēnā dzīves nostabilizēšanās iedvesa vēlmi izslieties kājās un pieteikt sevi. Nemiera un neziņas laika dēļ mākslinieki sadalījās grupās un cīnījās par savu vietu zem saules, arī par savu maizes un desas kumosu.

Plašākā un demokrātiskākā bija Neatkarīgo Mākslinieku vienība. Spēcīgi gleznotāji un grafiķi apvienojās Latviešu mākslinieku kopā, kuras izstādēs piedalījās Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēki. Bija arī mazākas grupiņas, citas tikai vēl formējās. Taču viena no stabilākajām bija Rīgas Mākslinieku grupa, kas atstājusi dziļas pēdas ne tikai 20. gs. 20.-30. gadu, bet arīdzan latviešu mākslā pēc Otrā pasaules kara, līdz mūsdienām ieskaitot.

Tās dalībnieki daļēji bija savstarpēji pazīstami kopš miera gadiem. Jānis Cielavs, Jēkabs Kazaks, Eduards Lindbergs, Romans Suta, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns bija mācījušies Rīgas pilsētas mākslas skolā, 1915. gada februārī vairāki no viņiem sastapās Grosvaldu dzīvoklī Rīgā, kad tur Jāzepa Grosvalda vadībā radās pulciņš Zaļā puķe. Kara dēļ daļa no viņiem turpināja studijas Penzas skolā Krievijā. Tūlīt pēc kara, pievienojoties brāļiem Skulmēm, Ģedertam Eliasam, Aleksandrai Beļcovai, Martai Liepiņai-Skulmei, Jānim Liepiņam, Emīlam Melderim, Leo Svempam, Niklāvam Strunkem un Erastam Šveicam, nodibinājās Ekspresionistu grupu. Tās nosaukumu no Parīzes nokritizēja Jāzeps Gros­valds, tādēļ tā ieguva mums zināmo nosaukumu Rīgas Mākslinieku grupa.

Viņi visi bija jauni cilvēki, kuru radošo attīstību spēcīgi kavēja ieroču uzurpēšanās pār garīgo pasauli un kuri tuvojās 30 gadu robežlīnijai vai tikko pārkāpa šo laika slieksni. Viņus bija pārbaudījis nāves tuvums, bet kara rūdījums iedeva domas tvirtumu. Viņi vairs nespēja iet agrāko paaudžu iestaigātos gludos lielceļus, viņi nebaidījās brist purvu neceļus un kāroja iet citā virzienā.

Kaut arī kara dēļ šie jaunie cilvēki nevarēja iepazīties ar jaunākajām tendencēm Rietumeiropas mākslā uz vietas, taču bēgļu gaitās Krievijā viņi ieguva priekšstatu par franču un vietējā krievu modernismu, kas likās piemērotāks jaunā laika gara izteicējs nekā akadēmisms un pat impresionisms.

Pirmā viņu uzstāšanās 1920. gada sākumā pieteica ar plašu izstādi (11 autori 366 eksponāti), kas izraisīja plašas diskusijas, pat sabiedrības sadalīšanos divās pretējās nometnēs un tā saucamo bumbisma izstādi.

Kaut ko līdzīgu Rīgas publika nebija redzējusi, kad iepriekš daudz redzētā un pierastā reālisma vietā savos darbos daudzi no jaunajiem atkāpās no ierastā reālisma un rādīja ģeometrizētus priekšmetus un lietas, tostarp arī cilvēkus. Skatītāji nesaprata, ka šai paaudzei būtiskākas likās krāsu attiecības, kas patiesībā ir glezniecības svarīgākā problēma, bet ne sižets. Kaislības pamazām norima, arī paši mākslinieki ilgi neturējās pie jaunatklātas formas, atkal pievērsdamies reālistiskām formām, modernajam virzienam jaunā lietišķība un pat art deco.

Izstādē varēja lieliski iepazīties ar Rīgas Mākslinieku grupas devumu. Mēs to visu jau labi zinām, taču lieku reiz to atkal ieraudzīt nebija par skādi, varbūt pat iepazīt kādu jaunu, agrāk nepamanītu niansi.

Kā liekas, visprecīzāk Rīgas Mākslinieku grupas vietu latviešu mākslā 1933. gadā noformulējis mākslas zinātnieks Boriss Vipers: „Rīgas mākslinieku grupas izstādes pieder visspilgtākajām parādībām mākslas dzīvē. Grupas māksliniekus vieno stilistisko interešu nenoliedzama kopība, un tomēr katrs no viņiem tai pašā laikā ir saglabājis neatkarīgu individuālu koncepciju. No visiem darbiem dvesmo nopietna, dziļa attieksme pret mākslu. Grupas locekļi nemīl kompromisus, nejūsmo par paviršu modi, nefabricē gleznas vidusmēra pilsoniskai gaumei, bet tiešām strādā, meklē, daudzreiz šaubās un maldās, bet arī bieži vien iznāk no cīņas kā uzvarētāji. Nepārspīlējot varam teikt, ka modernās latvju mākslas pēdējais vārds vispārliecinošāk un vispilnīgāk skan Rīgas grupas izstādēs.“

Jubilejas izstādes ieguvums bija iespēja arī aplūkot, kāda virzījusies katra mākslinieka daiļrade pēc Otrā pasaules kara. Kā zināms, 1941. gadā Romanu Sutu saņēma pavēli evakuēties uz Padomju Savienību, vēlāk viņš bija spiests vairākkārt pārcelties no vienas vietas uz otru, līdz aizsūtīja uz Tbilisi, Gruzijā, kur viņu nepatiesi apsūdzēja maizes talonu viltošanā, kā rezultātā viņu 1943. gada 14. jūlijā nošāva. Savukārt Valdemāra Tones, Niklāva Strunkes un Erasta Šveica pēdējie dzīves gadu desmiti pagāja svešumā – Anglijā, Zviedrijā un ASV. Pārējie palika Latvijā, kur viņu dzīves pagāja visai sarežģīti, pat dramatiski. Uga Skulme un Ģederts Eliass pirmie tika pasludināti par formālistiem. Konrāda Ubāna un Jāņa Liepiņa radošā darbība 20.gs. 40.-50. gadu mijā partijas funkcionāriem likās komunisma cēlājiem nepieņemama, tādēļ uz laiku apturēta viņu pedagoģiskā darbība. Vienīgi Oto Skulme, būdams Latvijas PSR Mākslas akadēmija rektors, bija slavas augstumos, palīdzēja arī lielās padomju okupācijas dzīves slavinošās figurālās kompozīcijas.

Laiks ir nesaudzīgs, tas pagriež katra cilvēka dzīves ceļu liktenim vēlamā virzienā. Jaunības spožais laiks ne vienmēr turpinās visu mūžu. To redzam arī šajā gadījumā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com