„Gudrības gaisma“

Latvijas valsts prezidents Egils Levita uzrunā gadumijā teica: „Pandēmija, globalizācija, skarbi vēji starptautiskajās attiecībās – tas viss prasa no mums spēju ātri un racionāli reaģēt, nenovirzoties no sava ceļa, nepazaudējot savus mērķus.“ Piekrītu. Bet tas paceļ jautājumus: „No kurienes nāk šī spēja? Kas ir pareizais ceļš uz priekšu? Kas ir mūsu mērķi, īpaši ieejot jaunajā gadā?“ Gribētu dot vienkāršu atbildi šiem un citiem jautājumiem: gudrības gaisma.

Ziemassvētki tagad pagājuši. Jaunu gadu esam sasnieguši. Pirms pāris nedēļām, Baznīcas kalendārā parādījās nākamais svētku notikums. Zvaigznes diena – Mūsu Kunga Epifānija. Lasījumi šai dienai paskaidro par ko iet runa. „Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi.“ (Jes. 60:1-3). Jaunās Derības lasījums šai dienai ir par gudriem vīriem no austrumu zemes kas ieraudzīja šo gaismu, un sekoja zvaigznei līdz mazai valstij, mazai pilsētiņai, pie mazu bērniņu. Vārds epifānija nozīmē atklāsme. Zvaigznes diena atklāj mums Dieva gudrības gaismu.

Kas ir gudrība? Mēs dzīvojam laikmetā, kurā ir daudz zināšanas. Katram, kuram ir dators vai no jaunākiem gudriem mobiliem, ir pieejama vairāk informācija nekā kādreiz pasaulē ir bijis iespējams zināt. Tas nenozīmē, ka esam gudrāk palikuši. Varētu pat teikt, ka nekad nav bijuši tik daudz muļķības pasaulē. Vai esat dzirdējuši aprakstu – izglītots muļķis (ang. educated fool)? Viens mācītājs teica: „Es neesmu pret izglītību, vienīgi, kad tā traucē mācīšanos.“ Pirmie aculiecinieki Jēzus dzimšanai bija gani. Gani bija neizglītoti cilvēki. Tomēr ganiem bija gudrību, sekot eņģeļa vēstij, līdz Jēzu atrada. Tas ir mudinājums tiem, kas neuzskata sevi par izglītotu, meklētu Dievu tāpat. Zvaigznes dienā redzam pretstatu. Gudri vīri no austrumu zemes bija izglītoti, un tamdēļ izglītoti cilvēki kaut ko īpaši var no viņiem mācīties. Gudrība ir spēja mācīties no informācijas, kas mums pasniegta, lai pareizāk dzīvot.

Kas ir muļķis? Angliski: fool, latviski: ģeķis. Pāvila vārdos, tie ir cilvēki kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas (2 Tim. 3:7). Latviski teiktu: Mūžu dzīvo, mūžu nemācās. Ģeķi krāj zināšanas, bet netiek pie īstas patiesības, kas iet roku rokā ar gudrību. Augstākā patiesība ir par Dievu. Tamdēļ gudrie vīri var mums daudz ko mācīt.

Gudrības gaisma jāmeklē. Svētie Raksti (Bībele) mums māca meklēt gudrību vairāk nekā laicīgas lietas. „Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to.“ (Sal. Pam. 3:13-15). Stāsts par gudriem vīriem no austrumu zemes sākas ar meklēšanu. „Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.““ (Mt. 2:1-2). Šie gudrie cilvēki bija astrologi vai zvaigznes pētītāji. Viņi zināja, ko viņi meklēja, un viņiem nebija bailes to lūgt vai prasīt.

Jēzus šādu meklēšanu un prasīšanu mudina: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.“ (Mt. 7:7-8). Neesi kūtrs savā meklēšanā, lūgšanā vai pat klauvēšanā. Tiec pāri savām bailēm par to, ko citi domā, lai atrastu, kas tavai sirdij vajadzīgs.

Gudrības gaisma jāuzņem. Interesanti, ka gudrības gaisma var cilvēkam parādīties, bet viņš/viņa to neuzņem. Tā bija Jēzus dzīves pieredze. „Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam. (Jņ.1:11-12). Jēzus Kristus ir gudrības gaismas iemiesojums. Pāvils rakstīja saviem tautas brāļiem: „Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.“ (1 Kor. 1:22-24). Ko latvieši prasa vai meklē? Vienā vai otrā veidā, mūsu ceļi krustceļos ar Pestītāju. Ko mēs tad darīsim? Gudri vīri no austrumu zemes rāda priekšzīmi. „Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.“ (Mt. 2:11). Ziemassvētkos mēs dziedam: „Tu rozīt' skaistā, jaukā, Tu puķīt' svētākā, Kam gribi ziedēt laukā? Zied' manā sirsniņā!“ Nepietiek, ka gudrība sēž uz plaukta. Nepietiek, ja Tev Bībele kaut kur mājās putekļus krāj. Nepietiek šad un tad iegriezties baznīcā uz dievkalpojumu vai noskaitīt kādu lūgšanu. Jālūdz, lai gudrība, Jēzus Kristus, nāk un mājo manā sirsniņā. Gudrais Salamans rakstīja: „Īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! Centies to augsti cienīt, tad tevi paaugstinās un iecels godā, ja vien tu to mīlestībā spiedīsi sev pie sirds. Tā daiļi greznos tavu galvu un izdaiļos tevi ar diženu vainagu.“ (Sal. Pam. 4:7-9).

Gudrības gaismai jāseko. Kas visvairāk raksturoja gudros no austrumu zemes bija tas, ka viņi sekoja gudrības gaismai. Tas sākās, kur dzīvoja, austrumu zemē, bet nebeidzas, kad viņi Jēzus bērniņu atrada. Mēs lasām pēdējā aprakstā par viņiem: „Sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.“ (Mt. 2:12). Gudrības gaisma vienmēr pozitīvi pārmaina mūsu dzīves virzienu. Tas varbūt nav tā, kā mēs to iedomājušies, bet galu galā tas ir labāk nekā varam iedomāties. Dieva gudrības gaisma tā darbojas. Tā vada mūs pa ceļiem, ko mēs paši nebūtu izgudrojuši. Cilvēki, kas paši grib būt savas dzīves ceļas noteicēji, nespēj saņemt Dieva gudrības gaismu, jo viņi izvairās Dievam sekot. Lai sekotu patiesības gaismai, mums jābūt gataviem saņemt norādījumus. Salamans teica: „Īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij; tā sauc pie ieejām vārtos, vērsdamās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā: „Cik ilgi jūs, nejēgas, mīlēsit vieglprātību, cik ilgi zobgaļiem patiks visu apsmiet un ģeķi ienīdēs atzīšanu? Veltījiet labāk savu uzmanību manai pārmācībai! Redzi, es gribu jums izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus.““ (Sal. Pam. 1:20-23). Mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēki mazāk un mazāk grib norādījumus kā dzīvot. Katrs grib rīkoties tā, kā viņiem izliekas vislabāk, vieglāk vai ieder viņu dzīves plānos. Iemesls tam ir lepnība. Lepnība liek mums domāt, ka esam gudrāki par citiem (ieskaitot Dievu!), un tamdēļ nepadodamies gudrībai, ko Dievs grib mums dot. Bērni šajā sakarā kļūst par labāku priekšzīmi. Pasaules acīs bērni nav pārāk gudri, bet ticības lietās viņi bieži ir gudrāki. Jēzus mācīja: „Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.“ (Mt. 11:25). Mums pazīstamas dziesmas apstiprina to pašu. Ziemassvētkos dziedam: „Ko dosim, mēs, bērni, ko dāvāsim Tev? Ak, saņem mūs pašus par dāvanu sev! Tu negribi mantas, ko pasaulē rod, Bet sirdi it šķīstu, kas godu Tev dod.“ Daugavas skolā bērni bieži dzied: „Māci man ticēt, Kungs! Māci man lūgt! Bērnišķi ticēt un bērnišķi lūgt! Vai dienas saulainas, Vai prieka dzīve maz, Sirds lai Tev uzticas: Māci man lūgt!... Māci man ticēt, Kungs! Māci man lūgt! Dzīvot kā vēlies Tu: māci man lūgt! Dod gaismu tumsībā, Ved ceļā pareizā, Sniedz roku palīgā: Māci man lūgt!“ Gudrie vīri, kaut izglītoti, zināja, ka gudrāk ir sekot gudrības gaismas norādījumiem, nekā pašu gudrībai. Iedomājies, kādi stāsti viņiem bija, ar ko dalīties, kad viņi tika atpakaļ austrumu zemē!

No personīgās dzīves varu atcerēties, ka pats biju lielākais muļķis. Nupat biju pabeidzis augstskolu ar tautsaimniecības bakalaura grādu. Man bija jaunākā, augstākā izglītība manā ģimenē! Ar to arī biju iedomīgs. Atceros strīdus ar cilvēkiem (īpaši ģimenes locekļiem), kuriem nebija mana izglītība. C. S. Lewis lietoja unikālu aprakstīt šādu cilvēku domāšanai. Viņš to sauca chronological snobbery, latviski – hronoloģiskā snobisms. Ideja ir tāda – tādēļ, ka tu esi nesen izglītojies, tu zini vairāk par tiem, kas agrāk vai senajos laikos izglītoti. Rietumu sabiedrībā šī veidu domāšana tiek īpaši mudināta caur sociālajiem mēdijiem.

Paldies Dievam, ka vienu dienu gudrības gaisma mani apmeklēja. Pēc augstskolas beigšanas turpināju izglītoties. Vienu dienu universitātes ēkā lasīju šos vārdus: „Lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.“ (1 Kor. 2:5). Šis teiciens man iesita galvā.

Man bija jāatzīst, ka mana ticība bija pamatota cilvēku gudrībā. Tajā pašā laikā, man bija jāatzīst, ka par Dieva spēku es maz ko zināju. Tur man sākās nopietns gudrības gaismas meklēšanas posms. Tādēļ, ka varu jums šodien šos vārdus un domas rakstīt vai izteikt, ir liecība tam, ka es to atradu. Starpība ir, ka man vairs nav lepnība par to, drīzāk – pazemība.

Es to nebiju pelnījis un joprojām vēl neesmu. Gudrības gaisma ir Dieva žēlastības dāvana!

Egils Levits savu gadumijas uzrunu beidz ar šiem vārdiem: „Jaunajā gadā es vēlu ikvienam Latvijā un latviešiem visā pasaulē redzīgumu, apņēmību un pašpaļāvību.“ No sava viedokļa gribu vēlēt ikvienam Latvijā un latviešiem visa pasaulē meklēt gudrības gaismu Jēzū Kristū, apņēmību Viņam ticēt un nopietnu paļāvību Viņam sekot. Tikai tā, es ticu, tiksim pie tā spēka ātri un racionāli reaģēt, nenovirzoties no sava ceļa, un nepazaudēt savus mērķus.

Rīta zvaigzne debess tālē, Dienai austot, mirdzēt stāj.
Jēzus zvaigzne neizbālē, Laipni tā mums visiem māj.
Sauc tā jaunus, sauc tā vecus, Laimīgos un tos, kam plecus
Dienas smagums nospiež grūts, Un kam miera ilgo krūts.

Rīta zvaigzne debess tālē Skatam gaist un projām slīd,
Jēzus zvaigzne neizbālē, Augu dienu tā mums spīd.
Gājējam tā ceļu rāda, Ceļam cēlu mērķi stāda,
Spēku dod un prieku nes, Līksmas dara dvēseles.

Rīta zvaigzne debess tālā Zūd, kad vakars ēnas sedz.
Jēzus zvaigzne neizbālē, Skats pat mirstot to vēl redz.
Un tā sauc uz Tēva namu, Debess godā paliekamu,
Jaunu dzīvību tā dod, Pīšļiem garu piešķirt prot.

Dieva svētītu, gudrības apgaismotu, Jauno gadu!

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“