Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Lai piepildās sapņi!

Laikraksts Latvietis Nr. 687, 2022. g. 26. janv.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jaunais gads man atnesis veselu spietu sapņu, jūru visādu ideju un gribēšanu. Jums arī? Vai nav lieliski, ka katru gadu ir Jaunais gads! Tagad tikai uz priekšu, lai vismaz daļu izdodas piepildīt. Man jau vienas tālu ceļu biļetes ir rokā. Saprotams, kamēr nesēžu lidmašīnā, viss var nojukt, jo vēl aizvien ir kovids, tāpēc neko pagaidām nestāstīšu, bet cerība dara gaišāku katru dienu, un tas ir ļoti svarīgi. Ja izdosies, un to novēlu arī jums, tad Jaunais gads noteikti būs laimīgs!

Latvijā jau nez kurais kovidvilnis. Kaut kur izlasīju apzīmējumu – omikrona cunami. It kā tāpēc, ka svētkos bija atcelti daži ierobežojumi. Var jau būt, ka tā ir, bet piekrītu tiem, kas uzskata, ka jāmeklē citi ceļi, kā sadzīvot ar pandēmiju. Neder nu jau šķiet bezgalīgie aizliegumi pulcēties, baudīt kultūru, iztikt tikai ar ekrāniem, kuru mūsu dzīvē jau tā ir par daudz. Man radusies sajūta, ka es tā kā iekapsulējos, mans apvārsnis ir bīstami pietuvojies, aploks, kurā dzīvoju, kļūst neciešami šaurs un nu jau nepanesams. Gribas izrauties vienalga kur, bet cilvēkos. Ja esat ierobežojumu piekritēji, tad tālāk var nelasīt, jo tas būs stāsts par izlaušanos.

Jauno gadu sagaidīju pavisam neprātīgi: pie draudzenes sanācām kopā vairāki pavisam solīdi indivīdi, uzklājām bagātīgu galdu un – nodevāmies azartspēlēm. Nav pat svarīgi, ko mēs tur spēlējām, bet pirmo reizi mūžā uz naudu. Summas gan bija simboliskas, bet kas par azartu! Kaislības šķīda uz visām pusēm, smiekli līdz vēdersāpēm! Gandrīz nokavējām valstsvīru runas un pašu gadu miju. Bet nu paspējām tomēr atkorķēt šampānieša pudeles īstajā brīdī, drusku iedzert un mesties atpakaļ spēlē.

Mūsu trakulībai nekādu smagu seku nebija, neviens nesaslima (Ārprāts, kā sagrozījusies mūsu domāšana!), visi veseli līdz pat šim brīdim, sazināmies ar domu, kad turpināsim. Bet vēl nav sanācis, jo ir taču dienišķie pienākumi.

Mūsu ģimenē janvāris ir ļoti aizņemts mēnesis, jo veseli trīs jubilāri. Pirmdien nosvinējām vismazākā otro dzimšanas dienu. Tikai ģimene, bet kā visi trīs mazdēli bija gatavojušies! Galda centrā mazā Jēkaba Lācis ar lielu divnieku klēpī, apkārt Rūdolfa saliktās puzles – cita par citu krāšņākas, Kārļa sazīmētas un sarakstītas galda kartes, uz kurām attēlotas katra ģimenes locekļa lielākās aizraušanās. Piemēram, uz manējās bija gailenes, baravikas un grozs (Bet varbūt tā bija mašīna, hmm...?). Vēl uz galda bija mazas konfektītes, daudz popkorna un lieliska biezeņzupa (bija vēl citi gardumi arī, protams). Īsts divgadnieka galds. Pats jubilārs gan atbildīgajā mirklī, kad grasījāmies viņu sveikt, no dienas pārdzīvojumiem izrādījās aizmidzis, bet pagulēja un atkal spirgts pievienojās mums vēlāk. Protams, bija arī mammas gatavotā torte ar pūšamu svecīti – Jēkabs lieliski tika galā ar šo svarīgo uzdevumu.

Sestdien visa ģimene dosimies uz Skrīveru pārtikas kombinātu, kur izgatavo slavenās Gotiņas. Tur tiek piedāvātas šādas ekskursijas. Tā ir dāvana maniem ņiprajiem mazdēliem un viņu vecākiem, šo gadu sākot. Kā visi bērni, arī mani mazdēli ir lieli konfekšu cienītāji. Lai paskatās, kā top iemīļotais kārums, paši pamēģina ietīt kādu konfekti. Lai salds viss gads!

Ģimenē tikām arī pie balstvakcīnas. Nu, re, runā un dari, ko gribi, atgriežamies atkal pie pandēmijas. Pirmās divas potes saņemot, nekādas blaknes nejutu, tāpēc ieplānoju sen neredzētas draudzenes apciemojumu. Tas bija paredzēts uzreiz otrā dienā pēc potes. No rīta vēl nekas, aizbraucu uz Saulkrastiem, bet tad strauji sāku justies aizvien sliktāk. Nekāda lielā ciemošanās nesanāca, vajadzēja steigties uz mājām, kamēr vēl var nosēdēt pie stūres. Noslimoju vairākas dienas. Sāpēja roka, sacēlās temperatūra un uznāca nepasakāms nespēks. Bet tagad viss ir pāri.

Meita ierakstījusies ultramaratonistos. Viņa skrien jau vairākus gadus, bet pavisam garās distances sākusi tikai pirms gadiem trim un aizrāvusies ar tām tieši pandēmijas laikā, jo skriešanai ierobežojumi netraucē. Šķiet, savās vēstulēs esmu jau pieminējusi populāro ikgadējo labdarības ultramaratonu Rīga – Valmiera (107 km), arī skrējienu Gaismas ceļš gar Latvijas robežu ar lāpām rokās. Latvijas simtgadi sagaidot, gan bija vairāki skrējieni un pārgājieni, no kuriem visi iegaumējām: Latvijas robeža ir 1836 km gara. 2020. gadā ļoti daudzi Latvijā dzīvoja līdzi ultramaratonista Laimoņa Skadiņa 250 km skrējienam no Rīgas uz Daugavpili. 2021. gada septembrī vēsturiskajā Spartatlonā – 246 km garajā skrējienā no Atēnām līdz Spartai – mūsu Diāna Džaviza triumfēja dāmu konkurencē, savukārt Matīss Vecvagaris sasniedza visu laiku labāko Latvijas skrējēju rezultātu spartatlonā. Oktobrī Spānijas 110 km kalnu skrējienā Penygolosa Trails uzvarēja Anete Švilpe. Latvijas ultramaratonisti pat pasaules līmenī ir pamanāmi. Bet tas nav galvenais. Meita saka, tā ir īpaša brālība, tik vienreizīgs komandas gars, savstarpējā izpalīdzība un atsaucība citur grūti atrodama. Interesanti, jo sporta veids taču ļoti individuāls.

Jā, tā nu viens ultramaratonistu treniņa skrējiens notika arī Ikšķilē. Pēc tam meita piedāvāja mūsu pirtiņu atelpai. Sportisti ar prieku piekrita un pauda vēlmi – lūdzu pankūkas! Jaucu mīklu un cepu, jaucu un cepu... Nekad tik daudz pankūku neesmu sacepusi, bet tās pazuda kā nebijušas. Mani nosauca par pankūku feju. Vai var vēl skaistāk? Gandarīta biju bez gala.

Bet kad vien iespējams, lasu Andreja Panteļejeva Intīmi… par grāmatām mani pārsteidza. Vispirms, ātri pāršķirstot lappuses, nesapratu, kāpēc tāds haotisms. Aprakstītas jaunas un sen iznākušas grāmatas, oriģinālās un tulkotas, visdažādākās pēc žanra un intelektuālās ietilpības. Arī rakstnieku izvēlē nekādas loģikas. Tikai ielasoties sapratu, ka runa jau nav tik daudz par grāmatām, bet gan par pašu lasītāju, ko viņš katrā grāmatā ierauga, saklausa, sagaršo. Pie kādām atziņām nonāk. Ka jaunībā lasītā grāmatā var ieraudzīt vienu, bet brieduma gados tajā pašā pavisam ko citu, ka grāmata ir ne tikai pašattīstības ceļš, bet arī terapeitiska metode, kā izkļūt no dziļas depresijas, ārstēt atkarību, uzņemt eksistencei nepieciešamu vitamīnu devu. Autoru kā gudru politiķi atceros no Atmodas laikiem. Saskarsme ar viņu vienmēr raisīja cieņu. Bet tad viņš pazuda no manu radaru ekrāniem. Priecājos, ka Andrejs ir atpakaļ. Vismaz man tā liekas, aizverot grāmatu. Gribas to pārlasīt vēl un vēl. Vērtīga lasāmviela.

Izlasīju arī nacista Jozefa Gebelsa darbinieces Brunhildes Pomselas stāstu Es biju tikai sekretāre… ar Tores D. Hansena komentāriem, kas satriecoši savelk paralēles ar šodienu. Biedējoši un reizē sapurina. Nekad vairs neteikšu, ka neiešu uz vēlēšanām, un neuzdrīkstēšos arī neiet. Vismaz tik daudz tās sabiedrības labā, kurā dzīvoju, es varu izdarīt.

Turamies!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē
2022. gada 19. janvārī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com