Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu gaidisma simtgade

„Daudz baltu dieniņu!“

Laikraksts Latvietis Nr. 695, 2022. g. 30. martā
Liene Kukaine -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Gaidam100_2v

Latviešu gaidisma dibinātāja Vilhelmīne Vilka.

LSGCO gaidu palīdzības darbs, pakojot mantas Ukrainas bēgļiem. FOTO A. Jansone.

Simtgades atceres „Zoom“ lodziņi. FOTO Ekrānuzņēmums.

Pirms simt gadiem, 1922. g. 15. martā, Latvijā dibināja latviešu gaidas. Kustības ideja un mērķi bija veicināt meiteņu morālo, intelektuālo un fizisko attīstību, vadot viņu pašdarbību latviski nacionālā garā pēc gaidisma darbības principiem. Latviešu gaidu kustība darbojās pēc gaidisma un skautisma dibinātāja Lorda Bēden-Pauela (Lord Baden-Powell) jaunatnes pašaudzināšanas sistēmas (dibināta 1910. g.) un līdzinājās latviešu skautu kustībai (dibināta 1917. g.).

Kad Latviju aprija Padomju savienība 1940. g., komunistu valdība Latvijas gaidu biedrību likvidēja un Latvijā izdzisa gaidu ugunskuri. Tomēr gaidu mākas un principi bēgļiem ceļoja līdz, un nākamos 50 gadus latviešu gaidisms dzīvoja vispirms dīpīšu nometnēs Eiropā, vēlāk atdzimstot Austrālijā, Kanādā un ASV kā Latviešu Gaidu Kustība (LGK).

Kad Latvija atguva neatkarību 1991. g. vasaras beigās, mēs, gaidas, telšojām Viskonsīnas mežos, un labās ziņas tikai sasniedza mūsu nometni pāris dienas vēlāk. No tās nedēļas galvenā atmiņa ir viena vakara ugunskura mazskautu priekšnesums; kā parasti, tur bija daudz kliegšana, vārtīšanās pa zemi un šaušana, bet skaidrs bija tas, ka latvieši pieveica krievus. Šermuļi vēl šodien, domājot par šo pareģojumu. Pēdējos trīsdesmit gadus latviešu gaidas ārzemēs turpinājušas savu darbu, līdz ar palīdzību, kuru sniedza jaunatdzimušajai LSGCO (Latviešu skautu un gaidu centrālā organizācija) Latvijā, rīkojot vadītāju kursus un sniedzot padomus organizācijas veidošanā. Šobrīd LSGCO gaidas un skauti neatlaidīgi strādā un organizē, lai palīdzētu tūkstošiem bēgļu, kas katru dienu ierodas no Ukrainas; to starpā noteikti ir arī jauni Plast skauti, kuri, manuprāt, bēg no tā paša ļaunā karaspēka, kurš pirms 70 gadiem gaidisma liesmu izpūta Latvijā.

Kaut katru dienu no Eiropas nāk skumjas un satraucošas ziņas, joprojām ir nepieciešams pieminēt un svinēt labo. Sestdien, 12. martā, latviešu gaidas (tagadējās un bijušās) un viņu atbalstītāji/as no visas pasaules virtuāli pulcējās, lai atzīmētu gaidisma simtgadi. Klātienē bija gandrīz 100 dalībnieku no 13 LGK aktīvām vienībām un bijušajām vienībām! Vad. Kristīna Putene (ASV jendas gaidu priekšniece) un vad. Dace Strīpnieks (Kanādas jendas gaidu priekšniece) iesāka simtgades atceri ar latviešu gaidu himnu – Modras, modras. Vad. Sarma Eglīte vadīja svētbrīdi, kurā piedalījās arī gaidas un lielgaidas no ASV un Kanādas. Ekrānā vēroju, kā gaidas, vadītājas un draugi dziedāja līdz, kaut nevarēju dzirdēt viņu balsis, tām lūpas kustējās līdz ar pazīstamiem vārdiem mazajos zoom lodziņos. Bija arī sveiciens no Latvijas gaidu priekšnieces Ingas Kuples. Tā raksta: „Visu Latvijas gaidu vārdā pateicos jūsu – diasporas latviešu neatlaidīgajai un aizrautīgajai darbībai, jo gaidisms ir spējis izdzīvot visus okupācijas gadus un atgriezties... Sveicu Jūs gaidisma simtgades gadā un esiet modras!“

Vad. Maija Šķinķe palīdzēja sagādāt fotogrāfijas un informāciju Latvijas gaidu kustības vēstures prezentāciju, pēc kuras varējām katra piedalīties sarīkojumā, atbildot jautājumam Ko latviešu gaidisms ir devis man? Ekrānā parādījās viena, tad otra, tad desmit, divdesmit atbildes: mūža draudzības!, dabas mīlestību un meža mākas. Drosmi – kāds atbildēja, cits: dziedāšanu. Man arī sākumā atbildes bija līdzīgas, bet tajā vakarā, ar foto albumiem un lielās nometnes atceres grāmatām klēpī, varēju atzīt, ka gaidojot ieguvu manus dzīves pamatus. Dabas mīlestība, kura sākās ar nometņošanu, sirojumiem un ekskursijām visos gadalaikos, noveda uz mežkopības un meža ugunsdzēsēja karjeru. Visi tie kanū braucieni, meža mākas un izdzīvošanas kursi manī izveidojuši gribu pēc piedzīvojumiem brīvā dabā, kurus ar saviem dēliem mūsu Blue Ridge kalna pakājes apkaimē regulāri atrodam. Mans latviskais mantojums varbūt iesakņojās pirms devu guntiņu solījumu, tomēr gadu gaitās veidotās draudzības palīdzēja manī izkopt piederības sajūtu. Trīs mani dēli ir Latviešu skautu kustības mazskauti/skauti līdzās ar Boy Scouts of America, cerībā, ka viņi varēs atrast līdzīgu piederības sajūtu diasporā. Varbūt pat jāpasakās gaidām par manu vīru! Kā Roberts atceras, viņš pirmo reizi mani satika kādā ziemas nometnē, un, lai gan es neatceros konkrēto brīdi, par kuru viņš bieži stāsta, kad viņam jautā, kā mēs iepazināmies (man laikam bija 10 vai 11 gadi tajā februārī), atskatoties uz kopbildēm no ziemas un Lielām nometnēm, apmēram, 10 gadu gājumā, es atpazīstu mūsu sejas, smaidot, nezinot, ka turpmākos divdesmit gadus nometņosim kopā.

Gaidas man ir asinīs – ģimenes mantojumā. Vairāk nekā vienā fotogrāfijā redzams, kā stāvu kopā ar vecmammu, mammu, tantēm, māsām un māsīcām formās, kad saņēmu dzimtenes lielgaidas balvu, upes malā dodot vadītājas solījumu, un 10. Lielā nometnē 2010. gadā. Tā īpaši paliek atmiņā, jo Zvaigžņu segas nometnē bija pārstāvētas četras paaudzes Šmidchenu cilts; vecmamma ar savām meitām, mazbērniem un vēl mazmazbērnu – visu nedēļu nēsāju 3 mēnešus veco Lauri līdz pa Mičiganas mežiem!

Gaidas man arī piedāvājušas neticamas iespējas. Esmu nometņojusi Ontario ziemeļu mežos ezermalā, kur vienīgi varēja nonākt ar kanū laivu, Ņujorkas kalnos, sniegā un pirms dažiem gadiem beidzot Latvijas mežos. Gaidas un skauti rotā Čikāgas Zinātnes un Rūpniecības muzeja Latvijas eglīti, kā arī gadiem uzved bērnu pēcpusdienas lugas (man īpaši stāv atmiņā Latviešu kovbojs ar grupas Minnow Buckets pavadījumu). Iemācījāmies atrast lietās skaistumu, neatkarīgi no tā, cik maz mēs bijām gulējušas, vai cik smagi bijām sadedzinājuši uz ugunskura ceptās vakariņas. Un, jā, mēs pat iemācījāmies vakariņas nesadedzināt – kopā ar pirmo palīdzību, meža mākām, orientēšanos, būt pa vadītāju, pašpaļāvību... saraksts tik turpinās. Tā būs reta reize dabā, kad neizmantošu kādu gaidās iegūtu spēju, vai nenāks prātā kāda atmiņa no daudziem piedzīvojumiem gaidojot.

Tomēr mūsu simtgades atcere bija arī saldsērīga. Kā daudzas organizācijas ārpus Latvijas, arī LGK izjūt maiņas sabiedrībā. Visakūtāk izjūt to, ka nenāk klāt jaunas vadītājas un dalībnieces. Latviešu gaidu kustības vadītājas ir nobalsojušas beigt darbību. LGK ir paveikusi iecerēto: audzināt latviešu meitenes pēc gaidisma principiem, līdz Latvijā gaidas būtu brīvas atsākt darbību. LGK vadītājas ar lepnumu un godu plāno nodot LSGCO gaidām simbolisku gaismiņu, lai tā dotu spēku vadītājām turpināt darboties kustībā, kas audzina latviešu meitenes pēc gaidu likumiem un solījuma, lai viņas kļūtu par pašapzinīgām sievietēm un atbildīgām pilsonēm. Pastāv iespēja reģistrēt meiteņu pulciņus pie mītnes zemes gaidu vai skautu organizācijām un turpināt darbu to paspārnēs.

Lai arī turpmāk mans gaidiskais ceļš būs citādāks kā līdz šim, es neapšaubu, ka latviskais gaidisms turpinās ietekmēt manu dzīvi. Novēlēsim latviešu gaidām daudz baltu dieniņu savā simtgadē un dzīvosim pēc gaidu likumiem. GAIDAS – Arvien modras!

Vad. Liene Kukaine
2022. g. 15. martā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com