Lasītājas vēstule

Un lai skaidras debesis virs jūsu galvām, mīļie! Karš Ukrainā. Nerunāsim tagad par to, kurš ar kaut ko tādu rēķinājās un kurš neticēja, ka tas var notikt. Pirmajā brīdī visiem bija šoks. Nedomāju, ka kādā mājā Latvijā neiestājās apdraudējuma sajūta. Kādam bailes bija tik lielas, ka gribējās bēgt (un varbūt bēga arī), jo Skaidrīte Agulēviča no Austrālijas pa telefonu man stāsta, ka vēl nekad nav piedzīvojusi tik daudz intereses no Latvijas par iespēju pārcelties uz dzīvi tālajā kontinentā. Varbūt. Bet tie ir daži desmiti pārbijušos cilvēku. Manā apkārtnē valda cita noskaņa. Ir atgriezušās Barikāžu laika sajūtas. Tās nav bailes. Trauksme, jā, neatliekama vajadzība kaut ko darīt lietas labā un reizē stindzinošs miers. Lai sakoncentrētos uz svarīgāko. Viss cits atiet nez kurā plāksnē. Pat TV ziņās aizmirstas atgādināt par kovidu. Pārliecība, ka karam tūlīt jādara gals, un aizkaitinājums, ka tā nenotiek. Brutāls spēka demonstrējums 21. gadsimtā. Ar tankiem, raķetēm, aviācijas bumbām. Bezspēcība. Dusmas uz lielajām organizācijām, kuras taču tikai tāpēc radītas, lai ko tādu nepieļautu. Eiropas Savienība, NATO. Kāpēc tās ir, ja Ukrainā šķaida mierīgos iedzīvotājus, to skaitā bērnus? Iznīcina dzīves. Lai cik skaļas ir amatpersonu deklarācijas, ka Latvijai nekas nedraud, ka mūs sargā NATO 5. pants, neatstāj šausmīga vilšanās. Un neticība, ka nosargās.

Apbrīnojama ir ukraiņu varonība, patiesībā aizstāvot mūs visus. Jo skaidrs, ka viņi cīnās ne jau tikai par savu zemi vien. Viņi iestājas par savas valsts pastāvēšanu, par tiesībām pašiem noteikt, kā dzīvot un kurām organizācijām pievienoties. Ukraiņi nepiekrīt kļūt par Krievijas vasali. Viņi iestājas par visas Rietumu pasaules vērtībām. Tātad arī mūsējām. Ja ukraiņi zaudēs, krievu raķetes pavērsīsies pret Baltiju, Poliju, Moldovu un citām Krievijas kaimiņvalstīm. Nešaubīgi. Murgs.

Ukraiņiem ir paveicies ar savu ģeniālo prezidentu Volodimiru Zelenski. Īstais cilvēks īstajā vietā un laikā. Viņa uzrunas klausos katru dienu. Tās ceļ un dod pārliecību. Stiprina. Viņš tagad ir visas pasaules varonis.

Ko es varu darīt lietas labā? Ziedot naudu. Latvijā iedzīvotāji jau saziedojuši vairāk par 6 miljoniem eiro ukraiņu armijas un civiliedzīvotāju atbalstam. Valsts dod savu artavu, bet par to es tagad nē. Pārtikas un citu nepieciešamo preču pakas. Tās var saiņot pats vai uzticēt to darīt vairākiem lielveikaliem, kuri izsludinājuši akcijas. Vēl var doties par brīvprātīgo uz Kongresu namu, kur izvietots centrs ukraiņu bēgļiem. Ja var atlikt savus darbus, un daudzi tā arī dara. Bet tur brīvprātīgajiem uztic vienīgi cilvēku plūsmas regulēšanu. Ar dokumentiem un reālo palīdzību bēgļiem nodarbojas vienīgi speciālisti. Pašvaldības pukst, ka to trūkst. Esmu gatava nedēļas laikā apgūt ierēdņu gudrības, lai stātos ierindā, bet šādas apmācības neveic un vispār man skaidro, ka nav tik vienkārši. Dusmas. Nevar būt tik nu sarežģīti, ka neapgūstami. Līdz šodienai Latvijā ieradušies nedaudz vairāk nekā 4000 ukraiņu bēgļu, galvenokārt, sievietes un bērni. Man liekas, tas nav liels skaits. Polija uzņēmusi 1,6 miljonus ukraiņu.

Autosportisti nolikuši malā savas sacensību mašīnas, tagad ir svarīgākas lietas darāmas; viņi saka un aicina ziedot džipus Ukrainas armijai. Domājuši, ka būs dažas mašīnas. Bet jau saziedotas vairāk par 50. Tās tiek izremontētas, ja vajag, soctīklos stāsta autosportists Mārtiņš Dzenītis, piekrautas ar pārtikas pakām un citiem labumiem, tad puiši tās nogādā Ukrainā uz zināmu armijas sadales punktu.

Ir vēl daudzas citas iniciatīvas, piemēram, maskēšanās tīklu gatavošana akcijā pretī Krievijas vēstniecībai, adītāji ada cimdus Ukrainas karavīriem. Visu nav iespējams uzskaitīt. Atliek izvēlēties, kura ierosme, ideja šķiet lietderīgākā. Meita izlēmusi apgūt ukraiņu valodu. Spriežam, tā ir perspektīva, jo viņi, kad uzvarēs (un par to te nav šaubu), pievienosies Eiropas Savienībai, un tad tā būs viena no ES valodām, ar kurām strādāt. Tātad vajadzīgs skolotājs. Starp ukraiņiem tāds noteikti atrastos, un viņam būtu darbs. Meita tādu meklē, bet ukraiņi vēl aizņemti ar pirmās nepieciešamības lietu kārtošanu – pajumti, ēdināšanu, skolu un bērnudārzu bērniem. Kāda nedēļa vēl jāpagaida, lai viņi atgūstas, un tad jau noteikti varēs.

Kā dienišķā maize nepieciešama patiesa informācija par notikumiem karalaukā. Pirmajā kara dienā paguvām ielūkoties Krievijas kanālos, un mati saslējās stāvus par tur pausto. Jau nākamajā dienā visi šie kanāli televīzijā bija slēgti – nav ko ar tik klajiem meliem piesārņot ēteru. Parādījās jauni kanāli, kuri tieši atspoguļo norises Ukrainā. Visas dienas garumā ik pa laikam tiem pieklūpu. Feisbukā vērīgi lasu mana kādreizējā kolēģa Latvijas Radio kopš Barikāžu laikiem Aivara Markota apskatus un komentārus. Tie ir izcili ne vien ar faktoloģiskā materiāla bagātību, bet arī ar pareizo noskaņu, lai nepazūd kaut kāds optimisms. No gaišajiem krievu prātiem bijusī TV žurnāliste Māra Grunte man ieteica Oļegu Nasobinu youtube. Viņš ir uzņēmējs, mākslas vēsturnieks, publicists un blogeris, kas dzīvo Eiropā; ass, analītisks prāts, loģiska domu gaita. Putina Krieviju viņš dēvē par tumsas valstību, bet uzbrukumu Ukrainai par orku cīņu pret cilvēci. Viņam nav nekādu īpašu informācijas avotu, vismaz tā viņš apgalvo, tomēr skatījums uz procesiem ir plašs un informatīvi ļoti bagātinošs.

Mazliet jūs izklaidēšu ar ko citu. Jau krietni pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai iegādājāmies lidmašīnas biļetes uz Dubaiju Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE). Meitas dāvana man dzimšanas dienā. Ideja radās tāpēc, ka uz turieni no Vācijas pārcēlusies viena radu ģimene. Ļoti izbrīnījāmies par to, jo līdz šim uzskatīju, ka tā ir valsts, kurā ir labi tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Dzīvošanai tā ir otra dārgākā vieta pasaulē pēc Kataras. Uz turieni brauc, ja grib pamukt no savu valstu tiesībsargājošām iestādēm. Arī no Latvijas ir vairāki piemēri. Tūristi turp dodas apskatīt dažādus pasaules brīnumus, kurus var atļauties tikai ļoti biezas valstis. Un tur ir mūžīga vasara. Arī mūsu ziemas laikā. Vienbrīd šķita – mūsu pievārtē karš, – kādi Emirāti! Tomēr nobremzējām sevi. Jābrauc kaut vai tikai tādēļ, lai drusku atietu no nemitīgās karadarbības ainu skatīšanās un bezspēcības sajūtas.

Diemžēl, gatavojoties braucienam, mūsu radu ģimenes situācija strauji pasliktinājās, viņiem nācās cīnīties par elementāru eksistenci, tāpēc apsolīt pavadonību, kā sākumā sazinoties plānojām, nebija iespējams. Tātad jātiek galā pašām. Tad nu mums gāja visādi. Bet uzreiz teikšu, ka piedzīvojums bija tā vērts. Man nekad nav bijis interesanti apskatīt tikai tūrisma objektus. Tā ir ārējā glance, kas nekādi neatspoguļo patieso dzīvi konkrētajā valstī. Gribas redzēt, kā tur klājas vienkāršiem cilvēkiem, kā darbojas dažādas valsts sistēmas un kā tās tur rūpi par saviem iedzīvotājiem.

Ar viesnīcu mums palaimējās – nebija dārga, bet pietiekami ērta un plaša. Tā atradās indiešu un ķīniešu rajonā, arī ar afgāņu, pakistāniešu un citu te mītošo tautību restorāniem. Gandrīz ik dienu varējām izvēlēties ko citu. Galvenās ielas plašas un sapucētas, bet atliek nogriezties sāņus, un tu nokļūsti citā pasaulē, kur šaurība, nabadzība un netīrība, kur nebeidzamas mazas bodītes ar pārdevējiem, kas visādi pierunā tevi iegriezties tieši pie viņa. Nogurdinoši. Ir, protams, arī varen lieli veikali ar spožiem skatlogiem. Bet nekur nav cenu. Jākaulējas. Tas mūs nogurdina, un jebkurā gadījumā neatstāj sajūta, ka esam apšmauktas. Visādos veidos krāpties te ir dzīvesveids. Pat taksometrā, kuram ir skaitītājs. Nedēļas laikā nesapratām, cik tad īsti maksā brauciens no mūsu viesnīcas līdz pilsētas centram – summa pat daudzkāršojās. Ir vietas, kur par pakalpojumiem dod čekus un kur nedod. Algas apmērs ierindas ierēdnim ir 2000 līdz 3000 eiro mēnesī dirhemos. Nodokļus te maksā vienīgi uzņēmumi un pakalpojumu sniedzēji, bet no algas tos neatvelk. Nav sociālo garantiju. Nekādu. AAE mīt tikai 12% pilsoņu. Te jānodzīvo un jānostrādā 20 gadu, lai varētu pretendēt uz pilsonību, tad varbūt kaut kas ir, tik sīki neizpētījām. Tātad 88% iedzīvotāju ir ārzemnieki, kuru algas lielums ir atkarīgs arī no ādas krāsas. Visaugstāk kotējas Lielbritānijas un Vācijas pases.

Ciemojāmies pie Sanitas un Andra Lapinskiem viņu pašreizējā dzīvesvietā apmēram 30 km no Dubaijas. Tuksneša vidū uzslietas simtiem baltu divstāvīgu mājiņu, visas gandrīz vienādas ar nelielām variācijām. Man uzreiz radās asociācijas ar mūsu jauno pilsētu Salu, kas īsā laikā izaugusi starp Rīgu un Jūrmalu. Tad, lūk, kur dzimusi ideja šādiem namiņiem – Dubaijā. Taksometrs, kurā braucām, ilgi riņķoja pa vienādo ielu labirintu, līdz atrada pareizo namu, kur Lapinski šobrīd īrē istabiņu. Te mītot tikai ārzemnieki. Cilvēki ir laipni, atsaucīgi, priecājas Sanita. Pasūtam pusdienas, kas te ļoti attīstīts pakalpojums. Tā ir īsta arābu virtuve, ļoti garšīgi rīsi, jēra, putnu un liellopu gaļas rullīšos un kotletītēs, vairāku veidu mērces, no kurām neviena nav pārāk asa. Mielojamies mazītiņā pagalmiņā ar plastmasas zālāju. Sanita stāsta, ka šīm mājām ir tikai viena gada garantija. Retajās lietus naktīs izmirkst ne tikai jumts un griesti, bet arī sienas. Ātri izžūst. Deformējas gan. Smilšu vētras laikā smiltis iekļūst it visur. Ar nedēļu nepietiek, lai putekļusūcējs tās izsūktu. Toties vasara visu cauru gadu. Dažus mēnešus temperatūra sasniedz 48°C karstumu, jā, tad ir grūti. Toties katram kvartālam savs baseins. Mēs to izmēģinām. Šobrīd labs. Taču karstajā laikā, kad to visvairāk vajag, ūdens uzsilst visai neciešami.

Aiz pilsētas sienām ir tuksnesis – nepārredzami smilšu klajumi ar vēja izveidotām kāpām. Andris mūs aizved uz vietu, kur beidzas asfaltētā iela. Pabrienam. Kājas iegrimst pāri potītēm, nav viegli tikt uz priekšu. Tagad var basām, bet karstajā laikā gan ne, stāsta Sanita, jo smiltis stipri uzkarst. Fotografējamies; skats tiešām sirreāls. Saulrietu īsti nevaram novērtēt, jo ir netipiski apmācies. Kāds no mums izmet – smiltis ir, bet nav jūras. Mjā, šis ir pavisam kas cits.

Ciematam jeb mazpilsētai pēc Latvijas mērogiem ir arī savs parks, kur vairāk zaļumu par vienu noputējušu palmu, te arī kafejnīciņa un bērniem rotaļu laukums. Lapinski te mitinās jau desmito mēnesi. Sākumā bēguši no kovida, ap kuru Eiropā tāda jezga. Te par to neviens nerunā. Maskas gan jānēsā ne tikai iekštelpās, bet arī ārā. Sanita iebilst, ka no 1. marta ārpus telpām nav obligāti. Mēs tomēr lielākoties valkājam visur, jo visur ir arī burzma, un cilvēki maskas lieto. Ģimenei bijuši ietaupījumi, bet tie ātri pagaisuši. Tagad jāatsperas un tad atkal varēs kur doties. Andris kļuvis par nekustamo īpašumu aģentu, pareizāk, vēl mācās šo arodu. Sanita piedalās vairākos reklāmas projektos. Nu jau nauda sāk nākt, būs labi. Noteikti būs labi, jo mūziķis Andris un mūzikas pedagoģe Sanita ir ļoti uzņēmīgi, drosmīgi un strādīgi. Man liekas, ar tādām īpašībām nevar pazust. Pat Dubaijā. Un būs iemācījušies angļu valodu, jo aiz izmisuma mācās ātri. Te gan angļu valodai daudz paveidu. Meita brīnās, ka to ne vienmēr var saprast. Katra no daudzajām tautībām, kas te mīt, runā savā angļu valodā. Mums ar to sanāk ne viens vien pārpratums.

Citā dienā uzbraucam arī pasaules augstākajā tornī Burj Khalīfah. Lai līdz tam tiktu, jāiziet cauri neskaitāmiem veikaliem un lidostām līdzīgām pārbaudēm. No 124. stāva redzams, cik plaša un varena ar saviem debesskrāpjiem ir pilsēta, cik neatlaidīgi tā izplešas apkārt esošajā tuksnesī. Vēlāk nokļūstam torņa pagalmā, kur mūs apbur dejojošās strūklakas un vakara krēslā gaismas šovs uz torņa sienām. Žilbinoši.

Vēl vienu spilgtu iespaidu gūstam, kad dodamies uz Abu Dabi, blakusesošā emirāta un visas AAE galvaspilsētu. Tur atrodas Šeiha Zajeda Lielā mošeja. Tiešām brīnumains mākslas darbs gan arhitektoniski, gan iekštelpu dizainā. Nereāls skaistums. Bet lai to redzētu, esam spiestas nopirkt garas kleitas ar garām piedurknēm, ko arābi laikam sauc par kanduru, un rūpīgi ietīt galvu lakatā. Lakatus nēsājam ikdienā, slēpjoties no karstās saules, kas dažas dienas pārsniedz 30°C. Visur, kur pie miesas tiek kveldējošie stari, ir apdegums un nāk nost āda.

Pagūstam izpeldēties jūrā, kas te daudz sāļāka par mūsējo, un pagulēt smiltīs, kas stipri nepievilcīgākas par mūsējām jūrmalā. Un pārpratuma pēc nokļūstam restorānā, kurā viens pamatēdiens maksā 200 – 300 eiro. Izdzeram tur garšīgu alu, jo, kā smejies, neko citu nevaram atļauties. Zobojamies par sevi un tik dažādo pasauli.

Tomēr – katru dienu sākam un katru dienu beidzam ar ziņām par Ukrainu. Tur tagad risinās galvenie notikumi.

Atpakaļceļā lidojam nevis 6, bet gan 9 stundas. Pilots stāsta par neprognozēti stipru vēju un citus niekus. Mēs visi saprotam, ka jāaplido karadarbības zonas. Klusējam. Nevar pasūtīt ēdienu, jo tas beidzies, tualetē nav ūdens. Kad beidzot nolaižamies Rīgā, ir milzīgs atvieglojums.

Sazināmies, draugi!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2022. gada 18. martā