Militāro preču deficīts

Lasot vēstis par to, kā tiek vākts dažāda veida nepieciešamais ekipējums un aprīkojums Ukrainas armijai, tostarp – brīvprātīgajiem no Latvijas, ir skaidrs, ka tirgū šo preču ir ļoti maz. Turklāt ne tikai šo preču. Par deficītu kļuvušas arī stratēģiskās nozīmes preces, sākot ar bruņuvestēm un ķiverēm, līdz prettanku un pretgaisa aizsardzības ieročiem, 3. aprīlī ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums de facto. Latvijas Aizsardzības ministrija līdz šim Ukrainas armijai nosūtījusi dažāda veida militāro palīdzību kopumā ap 200 miljonu eiro vērtībā, kas ir gandrīz trešdaļa no Latvijas aizsardzības budžeta.

Karot Ukrainas armijas pusē no Latvijas devušies vismaz deviņi brīvprātīgie. Ar armijas pieredzi aiz muguras, tomēr ne armijas ekipējumu. Tas trūkst, un ne tikai brīvprātīgajiem no Latvijas. Kaut kā izdevies atrast četrus komplektus bruņuvestēm un ķiveres, lai pasargātu karstākajās vietās esošos. Taču pārējiem vēl tiek meklēts. Tas viss tiek darīts brīvprātīgo rokām un par ziedojumiem.

„Mēs esam pateikuši, ka mēs neiebilstam, ka mēs atbalstām, mēs reģistrējam savu cilvēku došanos. Un tad jautājums, ko tad mēs vēl esam izdarījuši. Izrādās, vairāk neko. Mēs esam tikai piereģistrējuši, pateikuši – laimīgu ceļu,“ saka atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku brigādes ģenerālis Gundars Ābols.

Armijas bruņuvestes ir stratēģiska prece, ko var iegādāties, iesaistoties Aizsardzības ministrijai. Tā Ukrainas armijai nosūtījusi dažāda veida militāro palīdzību kopumā ap 200 miljonu eiro vērtībā, kas ir gandrīz trešdaļa no Latvijas aizsardzības budžeta.

Bet ministrija militāras nozīmes preces komplektējusi arī sadarbībā ar ziedot.lv, izmantojot Latvijas iedzīvotāju saziedoto. Ukrainas armijai aizgājusi aptuveni puse no septiņiem miljoniem saziedotās naudas. „Ja mums ir zaļā gaisma no Aizsardzības ministrijas, tad mēs apmaksājam rēķinus, bet paši ar piegādi tieši nenodarbojamies. To nodrošina Latvijas Aizsardzības ministrija vai Ukrainas vēstniecība Latvijā un saņēmējs. Tad otrā pusē ir attiecīgi Nacionālā gvarde, vai armija, vai noteiktas teritoriālās aizsardzības vienības,“ skaidro ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.

Viss sagādātais nonāk noliktavā Polijā, no kuras to izņem Ukrainas armija. Taču šāda veida preces nevar nodot konkrētai vienībai vai pat cilvēkiem, ja būtu tāda vēlme. Aizsardzības ministrija no savas puses neredz iespēju sarūpēt ekipējumu brīvprātīgajiem tieši no Latvijas. „Ja mēs lūkojamies no iespējām, kā iegūt ieročus vai kā iegūt formas tērpus vai bruņojumu, tad viens veids ir tiešām caur Ukrainas armiju, jo Ukrainas armija ir atbildīga gan par viņu apgādi, gan par viņu uzturēšanu, gan par viņu dzīvībām un kur viņus nosūta. Bet mēs zinām, ka ir ļoti daudz un dažādi privātie vai pusprivātie kanāli arī no citām valstīm, kur cilvēki cenšas palīdzēt Ukrainai, un, ja šīs palīdzības ietvaros viņiem ir kaut kādi sakari, viņi tos var izmantot,“ saka aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/P!)

Ukrainas armijas vajadzību saraksts ir garš. Lai ziedotu vajadzīgo, tas jāmeklē aizvien tālākās valstīs. Tai skaitā preces, ko var iegādāties arī civilā kārtā. „Ticiet man, visā Eiropā ir beigušies droni, zābaki, ķiveres, visi veikali Latvijā, Baltijā un visur izpirkti un jā, ir diezgan jācīnās par preci,“ atzīst Rūta Dimanta.

Jau pirms kādu laiku valdījušais pieņēmums, ka konvencionāla kara visticamāk nebūs, atspoguļojies arī militārās rūpniecības nozarē. Šī industrija vēl nav paguvusi pārkārtoties. Tādēļ ierobežotā apjomā ir ne tikai prettanku ieroči, bet arī individuālais ekipējums, ieskaitot bruņuvestes un ķiveres, kas Ukrainas armijai pietrūkst visvairāk. „Katrā ziņā mēs esam iztīrījuši visu, kas ir bijis, un tuvākajā apkaimē mēs nezinām [kur tās dabūt]. Mēs esam uzdevuši pārbaudīt, kas ir pieejams. Es saprotu, ka tuvākais, kas pašreiz ir pieejams, kas bija pagājušajā nedēļā, ir Francijā – pāris tūkstoši bija pieejami. Pārējais bija iztīrīts. Tas, ko mēs redzam, un kas ir jāņem vērā uz nākotni, ka visas šīs preces tajā brīdī, kad sākas karš, kļūst par deficītu. Un, manuprāt, tas jautājums par piegāžu drošību, ir aktuāls,“ uzsver Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons.

Tas gan nenozīmē, ka Latvijas bruņoto spēku noliktavas būtu tukšas – armija aizvien būs gatava ekipēt daudz vairāk cilvēku nekā tagad, ja būs tāda nepieciešamība, apgalvo Aizsardzības ministrijā. Taču rezervju atjaunošana un jauna bruņojuma iegāde gan prasīs vairāk laika nekā iepriekš. Piemēram sarežģītākām iekārtām, nevis trīs, bet jau piecus gadus. Un galvenie izaicinājumi varētu būt saistīti tieši ar kolektīvo ekipējumu, ne individuālo, kas bijis pieprasīts arī iepriekšējo militāro konfliktu laikā.

„Šajā gadījumā karš ir tikai vienā valsts teritorijā, bet faktiski mēs redzam, ka, kamēr industrija pārkārtojas uz kara laika ražošanu, aiziet liels laiks. Un patiesībā industrija nav vēl pārkārtojusies. Un, plānojot valsts aizsardzību, faktiski jādomā par to, ka šādas kritiskās lietas, vai nu ir kaut kā drošas piegādes vai arī jāmēģina ražot uz vietas,“ saka Jānis Garisons.

Vēl lielāku spiedienu uz militāro rūpniecību radīs valstu aizsardzības budžetu palielināšana. Un tas nozīmē, ka aizsardzības spēju palielināšana nenotiks tik strauji, kā varbūt gribētos.

„Piegāžu laiki būs ļoti gari. Jau šobrīd, ja mēs paskatāmies pavisam vienkāršu piemēru – ja metāla piegādes pēc pieprasījuma aizņem aptuveni seši līdz septiņi mēneši, kas normālos apstākļos, pieaugot pieprasījumam, es domāju, šis laiks palielināsies vairākkārtīgi. Attiecīgi ražošana kavēsies, piegādes ķēdes būs garas, lēnas un sarežģītas. Jautājums ir, kā šo problēmu risināt,“ saka Patria Latvia izpilddirektors Uģis Romanovs.

Patria Latvija, izmantojot vietējo industriju, Cēsīs komplektē Somijas uzņēmuma Patria bruņumašīnas. Plānots, ka nākamgad tās šeit varētu sākt arī ražot. Tas ir Latvijas un Somijas valdību kopprojekts. Un interese par šo projektu pieaug. Romanovs pieļauj, ka šajos valstis aizvien vairāk mēģinās atrast ātrākus un vienkāršākus procesus, kā iegūt militāro ekipējumu.

„Es pieņemu, ka vēl aizvien vairāk tiks izmantota starpvaldību dažāda veida līgumi, īpaši sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas arī ļauj vienkāršot iepirkuma procesu. Bet tas tikai daļēji atrisinās problēmu, būs vienalga garas rindas, ilgi piegāžu laiki. Īpaši skatoties pēc tā, kas tiek pieredzēts šobrīd Ukrainā – munīcija, prettanku ieroči, bezpilota lidaparāti, dažāda veida netiešā uguns sistēmas artilērija, pretgaisa aizsardzības sistēmas tās būs ļoti pieprasītas,“ saka Romanovs.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā par aizsardzības budžetu palielināšanu paziņojušas jau virkne Eiropas valstu. Piemēram, Vācija investīciju un bruņojuma projektiem plāno papildus tērēt simt miljardus eiro. Zviedrija tēriņus audzēs par aptuveni diviem miljardiem. Polija plāno dubultot savu armiju no aptuveni 150 tūkstošiem līdz 300 tūkstošiem karavīru.

Lielāku budžetu plāno arī Lietuva, jau šogad papildus tērējot ap 300 miljoniem eiro. Un arī Latvija nolēmusi aizsardzības izdevumus pakāpeniski palielināt no diviem līdz 2,5% no IKP, kas nozīmētu, ka nākamgad pieaugums varētu būt ap 139 miljoni, 2024. gadā pieaugtu par aptuveni 231 miljonu un 2025. gadā – aptuveni 333 miljoniem.

Karš Ukrainā izgaismojis vēl vienu nepatīkamu tendenci, kas jāņem vērā, iegādājoties bruņojumu – vai potenciāla konflikta gadījumā valsts, no kuras nāk ieroči, baidoties no konflikta ar agresoru, neatteiks munīcijas piegādi. Šādi lēmumi tiek pieņemti politiskā līmenī. Un par to jādomā, izvēloties piegādātāju.

LTV raidījums „de facto“
3.04. 2022.